Pārceļas uz dzīvi rezervātā un pievēršas tā izzināšanai

2020. gada 5. marts 07:00

Inese Dimanta pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezusies dzimtajā pusē – Pāvilostas novadā. Lai gan nākusi no Saraiķiem Vērgales pagastā, par savu šābrīža dzīvesvietu izvēlējusies īpašumu “Graudiņi” Grīņu rezervāta teritorijā Sakas pagastā. Uz šejieni atvilinājusi iespēja dzīvot tuvāk dabai, nodoties lauku dzīvei, veidojot savu piemājas saimniecību.
Dzīve rezervāta teritorijā pastiprinājusi interesi par šīs vietas rašanos un nozīmību šobrīd. Izpētes rezultātā atklāts daudz interesanta, ko I. Dimanta cer kādudien stāstīt un rādīt tūristiem, kuriem ceļošana un būšana dabā ir tuva.

Iekopj savu pleķīti
Vaicāta, kas mudinājis savu turpmāko dzīvi saistīt ar Grīņu rezervātu un Pāvilostas novadu, I. Dimanta atzīst, ka tas galvenokārt bijis dzimtās puses aicinājums. Taču ne mazāk svarīgi bijis bērniem parādīt dzīvi šādā vidē. “Kad es parādīšu bērniem laukus? Tikai bērnībā. Loģiski, ka mācīties viņi aizies uz augstskolām, kuru nav Pāvilostas novadā, kuru nav laukos.” Sievietei šķiet, ka lielai daļai cilvēku tieši bērnu dēļ svarīgi savu dzīvi veidot tieši lauku vidē. Bērnam, esot dabas tuvumā un piemājas saimniecībā audzējot lopus, rodas priekšstats par dažādām dabas likumsakarībām. “Viņi saprot, kā tas ir, kad ir jābaro truši, tītari. Mums bija arī cālīši un vistas – tā bērniem bija ļoti laba pieredze, kā mēs viņus inkubējām, visu ko darījām. Tagad kazai būs bērni, būs jāpieņem dzemdības. Tā ir unikāla pieredze, ko neviens tev nekad neiedos,” pārliecināta I. Dimanta. Arī pati, uzaugot laukos, vēl šodien novērtē šīs dzīves sniegto pieredzi.
Pagājušā gada maijā, atnākot uz “Graudiņu” īpašumu, tapis skaidrs, ka darba, lai izveidotu sev tīkamu dzīves vidi, būs jāiegulda daudz. “Te patiesībā bija džungļi. Pilnīgi visa zeme, māja ir rezervāta teritorijā,” par ģimenes jauno dzīvesvietu teic I. Dimanta. Liels palīgs teritorijas labiekārtošanā bijis dzīvesdraugs Uģis. “Vīrietis ar zelta rokām. Daudzas lietas es viena nevarētu izdarīt.”
Kad ar draugu iegādāts īpašums Grīņos un parakstīts pirkšanas līgums, tapis skaidrs, uz ko jaunā ģimene parakstās – dzīvošana rezervāta teritorijā nozīmē savu daļu atbildības un ikdienas rūpju par šīs vietas dabas daudzveidības saglabāšanu.

Zemi laimē loterijā
Ieskicējot Grīņu vēsturi, sieviete stāsta: “Agrāk te bija purvaina teritorija. Koki, kas šeit redzami šobrīd, ir mākslīgi stādīti 20. gadsimta 50. gados. Principā viss mežs – priedes, bērzi – ir mākslīgi stādīts.” Latvijas laikā, 20. gadsimta 20. gados, kad tika dalītas zemes, šī teritorija tika nodota ne kurzemnieku, kas liktos loģiski, bet gan latgaliešu rokās, interesanto situāciju ieskicē I. Dimanta. Līdz ar to šeit esošie Grīņu kapi ir unikāli jo ir latgaļu kapi Kurzemē.
Kapiem blakus savulaik uzcelta guļbaļķu tipa baznīca, kas 1997. gadā nojaukta. “Baļķi tika paņemti un aizvesti uz Kolku. Baznīca, kas ir Kolkā, ir Grīņu baznīca,” vēstures peripetijas raksturo I. Dimanta. Saistībā ar Grīņu rezervāta vēsturi viņa uzzinājusi daudz interesantu un pat neticamu faktu. Piemēram, to, ka savulaik cilvēki pie zemes šeit tikuši arī ar loterijas starpniecību. “Banka izsludināja loteriju – tie, kuriem bija krājkonts, par vienu latu varēja nopirkt loterijas biļeti. Bija daži laimīgie, kuri šādā veidā tika pie zemes.”
Kāpēc tieši daļa latgaliešu saņēma zemi Kurzemē? Izrādās, ka Latgalē lielākā daļa zemes platību bija lielsaimnieku īpašumā, līdz ar to vienkāršajiem iedzīvotājiem, strādniekiem zemes pietrūka. Savulaik Grīņos bijusi dzelzceļa stacija – liela daļa šeit nokļuvusi tieši šādā veidā. Pēcāk ar visu savu iedzīvi, zirgiem sākta saimniekošanu piešķirtajās teritorijās. Jaunu mājvietu Grīņos piešķīra 100 cilvēkiem, bet reāli uz šejieni pārcēlās aptuveni 60, kuri te uzcēla mājas, saimniecības ēkas un mēģināja kaut ko darīt, atklāj I. Dimanta.

Grūti apsaimniekojama
Nav noslēpums, ka kurzemniekiem un latgaliešiem jau izsenis bijušas savas, visnotaļ atšķirīgas paražas. Tādēļ vien attāli iespējams iztēloties latgaliešu sajūtas, pārceļoties uz dzīvi uz otru Latvijas galu jūras tuvumā. Saimniekošanu Grīņos apgrūtināja un vēl joprojām apgrūtina zemei piemītošā īpatnība. Vai nu tā ir ļoti izžuvuši, vai ļoti pārplūdusi. Pavasaros un rudeņos it īpaši novērojama sajūta, ka, ejot pa teritoriju, kājas burtiski stieg iekšā. Turpretim vasarā vērojama otra galējība – viss ir izkaltis. Līdz ar to zeme ir gana liesa, nabadzīga.
Uzņēmīgā grīņniece pastāsta, ka par latgaliešu dzīvi Grīņos vēsta Vitālija Sandera grāmata “Dīvainā dzīve”, pēc kuras motīviem uzvestas arī teātra izrādes. Tas, pēc I. Dimantas teiktā, ir dokumentāls romāns, kurā atainoti gan reāli personāži, gan tālaika mājvārdi. “Tā ir ļoti interesanta grāmata. Tās galvenie varoņi, kā redzams Grīņu kapos, tur guļ – ar visiem kapa pieminekļiem.”
Latgalieši teritorijas iekopšanu centušies panākt daudzos veidos, piemēram, ar zirgiem no jūras veduši jūras mēslus, lai teritorijas padarītu auglīgākas. Lauku teritorijas atdalījuši arī ar maziem grāvīšiem, lai nosusinātu esošo mitrumu. Laikam cerējuši, ka tādējādi zemi padarīs auglīgāku, tomēr tas nav izdevies. “Darbības, kas šeit norisinājās, bija visnotaļ interesantas,” iepazīstinot ar vēstures lappusēm, saka I. Dimanta un zina stāstīt, ka savulaik rezervāta takas izstaigājis arī vēlākais Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Viņš skolojies Sakas skolā, kuras ēka vēl aizvien atrodas Grīņu rezervāta ceļa galā.

Jāsaglabā esošās vērtības
“Interesanti, kā neilgā laikā – kopš 20. gadsimta 20. gadiem – var mainīties teritorija. Kā viens zemes nostūris var mainīt nozīmes, apsaimniekošanas veidu,” par rezervāta teritoriju saka I. Dimanta. Viņa atklāj, ka teiciens “vēsture atkārtojas” ar šo vietu saistīts jo īpaši zīmīgi. Tāpat kā liela daļa latviešu šodien pamet savas mājas labākas peļņas meklējumos savulaik ņemto kredītu dēļ, arī latgalieši tolaik – teju pirms simts gadiem – bijuši spiesti savus īpašumus atstāt. “Arī tad bija bankas un kredīti, kuri jāatmaksā. Protams, jaunsaimnieki ņēma kredītus, lai uzceltu mājas. Saimniecība nevedās, jo zeme bija, kāda tā bija, kredītu nevarēja atdot, tādēļ meklēja iespējas, kur nopelnīt.”
Grīņu rezervāta teritorijā šobrīd ir vien neliels skaits dzīvojamo māju un iedzīvotāju. Lielākā daļa teritorijas ir nozīmīga ar to, ka te sastopami dažādi aizsargājami augi un Eiropas nozīmes biotopi. Piemēram, reti sastopams augs, kurš nes šīs vietas nosaukumu – Grīņu sārtene. Lai jauna auga sēklas attīstītos, nepieciešams liels karstums. Augu izplatību savulaik, pēc I. Dimantas teiktā, veicinājuši mežu ugunsgrēki. Tā kā pēdējā laikā to ir retums, augs sāk izzust. To veicina arī apkārt esošās pļavas un koki, kas sārteni noēno.
Lai saglabātu šeit esošos augus, ir vajadzīga pļava, kura izmirkst un pēc tam izžūst – tad biotopam ir iespēja saglabāties. Tieši tādēļ, ka teritorijas specifika neatļauj platību iekopšanu, izmantojot smago tehniku, I. Dimantas ģimene nolēmusi turēt kazu ganāmpulku. “Te var tikai pļaut, noganīt. Līdz ar to kazas ir domātas, lai saglabātu trešās klases Eiropas nozīmes biotopus, kas atrodas tālākajā pļavā, – vilkakūlu.” Lai varētu apzināt rezervāta augu daudzveidību un bagātību un spētu to saglabāt, I. Dimanta beigusi pat biotopu apsaimniekošanas kursus. “Kādreiz vietējie centās šo zemi padarīt auglīgu, šobrīd prasība ir vienreiz gadā pļaut un novākt, lai zemei saglabātu mazauglīgu.”

Dos pienesumu novadam
Apmetoties uz dzīvi dzimtajā novadā, I. Dimanta spērusi pirmos soļus savu ieceru un ideju realizācijā. “Kursas Laiks” jau rakstījis par viņas izveidoto “Visuma telpu” Pāvilostā. Tā ir daudzfunkcionāla vieta, kur ikvienam interesentam iespējams realizēt savas idejas – rīkot meistarklases, vadīt nodarbības, dažādiem speciālistiem piedāvāt savus pakalpojumus. Jau atklāšanas dienā varēts vērot, ka par vietu interese no vietējo vidus ir.
Par piešķirtajām telpām Lejas ielā I. Dimanta ir pateicīga novada pašvaldībai, kas izrāda savu pretimnākšanu jaunajiem novada iedzīvotājiem. Tāpat pašvaldība palīdzējusi uzlabot tās pārvaldībā esošo iebraucamo ceļu Grīņu rezervātā līdz “Graudiņu” mājām.
Uzņēmīgā sieviete skaidro, ka ikvienam cilvēkam, uzsākot savu darbību jaunā vietā, nav viegli, tādēļ jo īpašs prieks, ja jūtams vietējo atbalsts. Tā, piemēram, jau nodibināti kontakti ar vairākiem vietējiem aktīvistiem un savu biznesu īpašniekiem, kuri gatavi kopdarboties un uzsākt aktivitātes, kas paredzētas sabiedriskam labumam. Tieši tāds esot viņas galvenais mērķis – realizēt idejas, kas vienlīdz nozīmīgas ne tikai pašai, bet sabiedrībai kopumā.
Viena no iecerēm ir kādudien radīt dabas taku dzīvesvietas tuvumā – Grīņu rezervāta teritorijā. Tā būtu iespēja ar šo vietu iepazīstināt dabas draugus un ikvienu interesentu, kurš vēlas apzināt Latvijā esošās dabas bagātības. I. Dimanta uzskata, ka Grīņu rezervāts, būdams viens no četriem un otrs vecākais rezervāts Latvijā, ir nepelnīti aizmirsts.
Lai uzsāktu dabas takas izveides īstenošanu, I. Dimanta aizsākusi sarunas ar Slīteres Nacionālā dabas parka administrāciju, kuras pārraudzībā ir Grīņu rezervāts. “Tas nav šodienas, rītdienas vai nākamā mēneša plāns,” uzsver grīņniece. Līdz idejas realizācijai būs nepieciešams vēl kāds laiks. Taču, cerams, reiz iepazīt Grīņu rezervātu un tā slēptos dabas dārgumus varēs ikviens. “Tas būtu labi visiem – gan sabiedrībai, gan Grīņu rezervātam, gan Pāvilostas novada pašvaldībai.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pārceļas uz dzīvi rezervātā un pievēršas tā izzināšanai

Kategorijas