8. marts – Starptautiskā Sieviešu diena

2020. gada 5. marts 07:00

Tie ir svētki, kas Latvijā tiek uztverti ar pretrunīgām sajūtām: vienai daļai tie saistās ar padomju laiku un ir okupantu svētki, kādai daļai tie izraisa nostalģiskas atmiņas par vecajiem labajiem laikiem, savukārt jaunajai paaudzei, iespējams, tā īsti nenozīmē neko.
Lai kā arī būtu, pēdējos gados šie svētki atkal ir nākuši modē un tiek atzīmēti ar dažādiem koncertiem un citiem pasākumiem, un, protams, tulpju dāvināšanu sievietēm.

Ar politisku nokrāsu
Lai gan Latvijā šos svētkus sāka svinēt tieša padomju laikā, tiešu sakara ar PSRS un komunismu tiem nav. Zināmā mērā šajā dienā varam runāt par mūsdienu feminisma sākotni. Lai gan atsevišķi tā iedīgļi noteikti bija sastopami jau 19. gadsimta beigās, tieši 20. gadsimta sākumā cīņa par sieviešu tiesībām un mazliet vēlāk par sieviešu vienlīdzību ar vīriešiem sasniedza savu kulmināciju.
1908. gadā Ņujorkā apmēram 15 tūkstoši sieviešu demonstrācijā pieprasīja īsāku darba dienu, augstāku atalgojumu un balsstiesības. 1910. gadā Starptautiskajā strādājošo sieviešu konferencē Kopenhāgenā vācu marksiste un politiskā darbiniece Klāra Cetkina ierosināja ideju par sievietēm veltītu dienu, ko varētu svinēt starptautiskā mērogā. Konferencē piedalījās 100 sievietes no 17 dažādām valstīm un visas šo ieceri atbalstīja. Starptautisko Sieviešu dienu pirmoreiz svinēja 1911. gadā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē, 1975. gadā sāka svinēt ANO.
Rietumeiropā šai dienai ir izteikti politisks raksturs arī mūsdienās. Šī diena tiek izmantota, lai atkal un atkal runātu par sieviešu stāvokli pasaulē, par sieviešu tiesību aizskārumiem un problēmām, ar kādām joprojām sastopas daudzas pasaules sievietes.
Postpadomju telpā šī diena vairāk saistās ar sieviešu apdāvināšanu. Vīrieši dod ziedus gan savām sievām, līgavām, mīļākajām, gan mātēm, māsām un citām sieviešu dzimuma radiniecēm, gan kolēģēm, studiju biedrenēm. Nereti pilsētu ielās vērojama akcija – jauni vīrieši dāvā ziedus, parasti tulpes, visām sievietēm, kuras tajā laikā dodas garām. Arī sievietes pašas mēdz apdāvināt cita citu.
Kā galvenais svētku simbols un dāvana pie mums ir tulpe. Iespējams, jaunākajai paaudzei varētu būt grūti saprast, kāpēc no visu ziedu klāsta ir izvēlēta tieši tulpe. Tajos tālajos laikos, kad visā Padomju Savienībā valdīja deficīts, ziedu izvēle nebija īpaši liela. Tulpe bija vispiemērotākā puķe, ko bija iespējams izaudzēt arī ne visai labos klimata apstākļos, un tie, kuriem bija apkurināmas siltumnīcas, varēja ar tulpju audzēšanas biznesu labi nopelnīt. Turklāt tulpju izteikti sarkanā krāsa bija komunistu iecienītākā krāsa.

Mazliet par tulpēm
Tulpju nosaukums cēlies no persiešu “toliban” un nozīmē ‘turbāns’. Grūti pateikt, kurā zemeslodes daļā parādījušās pirmās mums pazīstamās tulpes, zināms vien tas, ka savvaļā joprojām sastopami aptuveni 150 tulpju veidu.
Nīderlandē, ko pieņemts uzskatīt par tulpju karaļvalsti, šie Austrumu tradicionālo galvas rotu atgādinošie ziedi pazīstami jau kopš 16. gadsimta, kad, biologa Karola Klūzija sagādāti, pirmie tulpju sīpoli atceļoja no Turcijas. Nepagāja ilgs laiks, un tulpes Holandē kļuva par modes preci, nedaudz vēlāk – arī par valsts simbolu. Lai iegūtu kaut dažus tulpju sīpolus, ne tikai holandieši vien bija ar mieru pārdot gan karietes, gan mājas. Tajos tālajos gados katras līgavas pūrs tika godbijīgi cienīts, ja tajā līdz ar citām bagātībām bija vismaz pāris tulpju sīpolu.
Mūsdienās selekcionāri visā pasaulē radījuši jau vairāk nekā 4000 tulpju šķirņu, taču darbs šajā jomā turpinās. Kaut pārsteidzošu formu gandrīz visās varavīksnes krāsās ziedošas tulpes ne mirkli neiziet no modes, selekcionāru sapnis par intensīvi zilas un pilnīgi melnas tulpes radīšanu joprojām ir tikai sapnis, uz ko tiekties.
Vēl Padomju Savienībā populāras bija dažādas 8. Marta apsveikumu kartītes, kurās līdzās tulpēm, sniegpulkstenītēm un citiem pavasara ziediem bija attēloti gan dažādi dzīvnieciņi cilvēku drānās, gan padomju sievietes – kolhoznieces trieciennieces.

Piecas izcilas sievietes
Lai gan pasaules vēsturē ir zināmas daudzas izcilas sievietes, kuru veikums šķiet pārsteidzošs, jo viņas darbojušās laikā, kad sievietes tika apspiestas un nevarēja rīkoties tikpat brīvi kā vīrieši, visas pieminēt nebūtu iespējams. Tāpēc izvēlējāmies piecas, kuru veikums 20. gadsimtā atstāja paliekošas pēdas vēsturē un kuras, vismaz dažas no viņām, šķiet, ir nepelnīti aizmirstas un nav zināmas plašam cilvēku lokam.
Amēlija Erhārta, pati slavenākā sieviete aviācijā, dzimusi 1898. gada 24. jūlijā. Viņas tēvs bija jurists, bet māte – vietējā tiesneša meita. Viņa izcili mācēja pilotēt par nekam nederīgām uzskatītas lidmašīnas, vairākas reizes izkūlās no sarežģītām lidojumu situācijām, lai beigās piepildītu sapni un dotos lidojumā apkārt pasaulei.
1920. gadā Amēlijai radās iespēja pavizināties ar lidmašīnu Longbīčā. Viņai tik ļoti iepatikās lidmašīnā sajustais, ka nolēma doties uz lidošanas nodarbībām. Pagrieziena punkts karjerā bija 1927. gads, kad Čārlzs Lindbergs kļuva par pirmo vīru, kurš šķērsoja Atlantijas okeānu lidmašīnā. Sākās runas, ka dzimumu līdztiesības vārdā tāds pats sasniegums jāgūst sievietēm. Laimīgā kārtā šī iespēja tika piedāvāta A. Erhārtai. Nākamajā gadā viņa kļuva par pirmo sievieti, kura pārlidoja no ASV uz Eiropu. Turklāt lidotāja uzstādīja vairākus ātruma rekordus. Tāpat vienatnē lidoja dažādos virzienos pāri ASV, tad no Meksikas uz ASV, beigās arī uz Havaju salām.
1937. gadā A. Erhārta kopā ar Fredu Nūnanu devās lielākajā avantūrā, par kādu varēja sapņot. Viņi uzsāka lidojumu apkārt pasaulei, kas nozīmēja vairāk nekā 20 tūkstošus jūdžu lidmašīnas salonā. Abi veiksmīgi aizvadīja lidojumu lielāko daļu, līdz pazuda Klusajā okeānā, netālu no Haulenda salām. ASV flote uzsāka pasaulē lielāko meklēšanas operāciju, bet tā arī neko neatrada. Oficiālā versija bija, ka abi piloti ir gājuši bojā, iekrītot okeānā, taču vēl 15 gadus pēc katastrofas mēdza parādīties dažādas sazvērestību teorijas.
Džeina Gudola dzimusi 1934. gada 3. aprīlī, vairāk nekā 50 gadus pētījusi primātu dzīvi dabīgos apstākļos un tiek uzskatīta par vienu no pasaules vadošajiem ekspertiem šajā jomā. Viņas veiktie pētījumi ne vien palīdzēja nostiprināt Čārlza Darvina evolūcijas teorijas patiesumu, bet arī labāk izprast šimpanžu dzīvi, laužot daudzus stereotipus par dzīvniekiem. Dž. Gudolas veiktie atklājumi, tajā skaitā tas, ka arī šimpanzes, tāpat kā cilvēki, izmanto darbarīkus, parādīja, ka arī dzīvniekiem piemīt zināms intelekts un ka tā nav cilvēku privilēģija.
Ģertrūde Bella, saukta par Tuksneša karalieni, piedzima 1868. gadā. Britu pētniece, diplomāte, arheoloģe pētījusi Mezopotāmijas (tagadējas Irānas) vēsturi, kultūru, kā arī iedvesmojusi pirmo Irānas karali uzņemties arābu cilšu vadību. Viņas dzīve attēlota filmā “Tuksneša karaliene” ar Nikolu Kidmenu galvenajā lomā. Bella bija viena no pirmajām sievietēm, kura mācījusies Oksfordā.
Valentīna Tereškova dzimusi 1937. gadā, PSRS kosmonaute, pirmā sieviete, kura lidojusi kosmosā. Kosmisko lidojumu viņa veica 1963. gadā no 16. līdz 19. jūnijam ar kosmosa kuģi “Vostok-6”.
Marija Sklodovska-Kirī ir 1867. gadā dzimusi poļu izcelsmes Francijas zinātniece. 1911. gadā saņēma Nobela prēmiju par rādija un polonija atklāšanu un to radioaktīvo īpašību pētīšanu. M. Sklodovska-Kirī ir vienīgā, kas ieguvusi Nobela prēmiju divās zinātnēs – fizikā un ķīmijā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

8. marts – Starptautiskā Sieviešu diena

Kategorijas