Stacijas ēkā saimnieko vandaļi

2020. gada 5. marts 07:00

403

Žēl par bijušajām dzelzceļa staciju ēkām – no kādreizējās lepnības pāri paliek tikai postaža, pauž bijusī Durbes lauku teritorijas iedzīvotāja Aija, kura pēdējos 25 gadus dzīvo galvaspilsētā. Pērnvasar devusies apskatīt bērnības un jaunības iecienītās vietas un ieraudzījusi: Tadaiķu stacijas nams – ar izsistiem logiem, izvandīts, piegružots un izdemolēts. “Vai īpašniekiem īpašums nav jāuztur kārtībā?” jautā sieviete.

Atspoguļo dzīvi
Dzirdēti nostāsti, ka lauku dzelzceļa stacijas savulaik kalpojušas par tādu kā satikšanās vietu tuvējiem un tālākas apkārtnes zemniekiem, kuri ar vilcienu devušies uz pilsētu tirgoties vai pēcāk – uz pilsētu rūpnīcām strādāt. Bieži pirkšanas un pārdošanas darījumi notikuši turpat stacijā. Aktivitāte bijusi gana liela, vilcienu satiksme – regulāra.
Pēc aculiecinieces Aijas un viņas vecāku stāstītā, lauku dzelzceļa stacijas pagājušajā gadsimtā mūsdienu izpratnei bijušas salīdzinoši modernas iestādes. “Ja jau apgrozās cilvēki, visam jābūt tādam, lai patiktu tur uzturēties. Atceros, kā lauku dzelzceļa stacijās smaržoja, kāda atmosfēra tajās valdīja. Tas man atmiņā ir palicis.”
Aijas atmiņās neaizmirstamas bērnības ekspedīcijas 60. un 70. gados, kad devušies pārgājienos. “Lielākās vai mazākās vietās, kur garām gāja dzelzceļa sliedes, valdīja īsta rosība. Tā vilcienu pienākšana un aiziešana... Tā tiešām, man liekas, laukos ļoti pietrūkst. Dzelzceļa stacijas bija sabiedriskie centri – atspoguļoja dzīvi.”

Ēku regulāri uzlauž
“Kursas Laikam” šāgada janvārī apmeklējot Tadaiķu stacijas ēku, tajā varēja iekļūt pa abām ieejām – durvis atlauztas. Telpas – izdemolētas vai pienēsātas ar atkritumiem, iedzīve – izpostīta.
VAS “Latvijas Dzelzceļš” preses sekretāre Ella Pētermane skaidro, ka bijusī dzelzceļa stacijas “Tadaiķi” ēka ir uzņēmuma īpašumā. “Taču ēka uzņēmuma saimnieciskajai darbībai netiek izmantota – tā ir iekonservēta un slēgta,” viņa apgalvo. “Stacijas ēka tiek apsekota, diemžēl bieži vien saskaramies ar vandalismu, kad tiek uzlauztas ēkas durvis, logi. Protams, katru reizi pēc šādiem vandalisma gadījumiem “Latvijas Dzelzceļš” no jauna noslēdz visas ieejas ēkā, lai tajā neiekļūtu nepiederošas personas,” viņa skaidro.
Laikraksts uzņēmuma pārstāvei norāda, ka ēkā var brīvi iekļūt pa abām ieejas durvīm – gan no ceļa, gan dzelzceļa puses un ka uzņēmuma sniegtā informācija par ēkas pašreizējo statusu – iekonservēta un slēgta – neatbilst patiesībai. “Esam informēti, ka atkal ir uzlauzta ēka, un mūsu darbinieki atkal dosies to noslēgt,” viņa komentē laikraksta sniegto ziņojumu.
Februārī, kad laikraksts atkārtoti sazinājās ar “Latvijas Dzelzceļa” pārstāvi, E. Pētermane uzsvēra, ka nākamajā nedēļā pēc “Kursas Laika” ziņojuma darbinieki devušies ēku noslēgt. “Bet, kā jau minēju, problēma ir ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri regulāri atlauž vaļā šos materiālus.” Vai ēka tiešām noslēgta un tajā atkal kāds nav iekļuvis, laikraksts pārliecināsies tuvākajā laikā.
“Šāda situācija ir daudzviet Latvijā ar pamestajām ēkām,” piebilst E. Pētermane. Tikai jautājums – kādam mērķim šo ēku varētu kāds svešinieks izmantot? Vai uzlauž, tikai intereses vadīti, lai atstātu atkritumus, paņemtu vajadzīgo, piemēram, kokmateriālus malkai vai metālu pārdošanai, vai lai vienkārši gūtu asas izjūtas, uzturoties pamestajā ēkā?

Noplūst gāzeļļa
Laikraksts sazinājās ar bijušo Tadaiķu stacijas iedzīvotāju Kristīni Saldenieci, kura, vēl būdama bērns, tur dzīvoja kopā ar savu ģimeni 90. gados un 2000. gadu sākumā. Aicināta pastāstīt par dzīvošanu stacijas ēkā, K. Saldeniece iesākumā raksturo noskaņu – nostalģiskas atmiņas. Viņa kopā ar vīru pirms kāda laika bijusi savā bērnības dzīvesvietā. Ieraugot skatu, protams, bijis žēl. “Vecās mēbeles vēl stāvēja. Staciju ēkas ir mūra celtnes, pēc būtības labas ēkas, tikai nolaistas līdz šausmīgam skatam,” pauž K. Saldeniece.
Sieviete atminas, ka stacijas ēkā, otrajā stāvā, dzīvojuši kādus desmit gadus. “Kad biju pavisam maziņa, tad pirmajā stāvā pa labi dzīvoja veca kundzīte ar savu dēlu, pa kreisi – gados pavecāks pāris, kuri šo dzīvoklīti izmantoja vairāk kā vasarnīcu. Neatceros, kāda iemesla dēļ katrs pirmā stāva iedzīvotājs dzīvoja šajā mājā, bet mēs laikam bijām dabūjuši šo dzīvesvietu tāpēc, ka tētis bija “Latvijas Dzelzceļa” darbinieks,” skaidro K. Saldeniece.
“Nezinu, vai citas stacijas bija apdzīvotas, taču mūsējā stacijas māja bija. Lejasstāvā dzelzceļa darbiniekiem, kā manam tētim, bija iekārtota atsevišķa telpa – darba kabinets,” apraksta K. Saldeniece.
Viņa atgādina, ka 1999. gada 26. novembrī uz dzelzceļa sliedēm stacijas tuvumā konstatēta vakuuma gāzeļļas izplūde. Apmēram 45 tonnas nonāca uz dzelzceļa sliedēm posmā no Rudbāržiem līdz Torei. Tā ir viena no lielākajām noplūdes izraisītajām avārijām valstī, vēstīts Latvijas Universitātes lekciju materiālā ģeogrāfiem.
“Kursas Laiks” 1999. gada 30. novembrī vēstīja, ka lielākais piesārņojums bijis tieši pie Tadaiķu stacijas, iemūžinot avārijas seku likvidēšanu un skaidrojot noplūdes iemeslus.

Par kārtību rūpējas paši
“Tie, kuri kādreiz dzīvoja stacijas mājā, arī tie rūpējās gan par māju, gan apkārtni,” uzsver K. Saldeniece. Paši tīrījuši dūmvadus, kopuši apkārtējo teritoriju. Piebraucamo ceļu līdz stacijai taisījusi un remontējusi pašvaldība, spriež bijusī iemītniece. “Tā kā te bija vilciena pietura, pasažieru plūsma regulāra, tad dzelzceļa darbinieki, tostarp mans tētis, rūpējās par perona tīrību, kārtību un drošību. Ziemās bija jātīra sniegs, lai cilvēki varētu izkāpt no vagona un iekāpt tajā.” Daži, kuri vilcienu izmantoja kā sabiedrisko transportu, lai nokļūtu Liepājā vai Rīgā, atstāja savu automašīnu pie Tadaiķu stacijas, lai atgriežoties ar to dotos mājās.
“Kad likvidēja pieturas, tad arī staciju ēkas un teritorijas sāka pamest iedzīvotāji,” secina K. Saldeniece. Viņa liek arī noprast – ja ēkai būtu kārtīgi saimnieki un tā būtu apdzīvota, tā šādi neizskatītos.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Stacijas ēkā saimnieko vandaļi

Kategorijas