Liktenis bijis labvēlīgs

2020. gada 7. marts 09:17

Kazdandznieks Alfrēds Leja vada savu desmito gadu desmitu un smejot teic, ka pats brīnās, kā izdevies tik garu un raibu mūžu nodzīvot. Dzīves piespēlētās apstākļu sakritības un piedāvātās iespējas ļāvušas iegūt gan labu izglītību, gan tikt pie profesijas mūža garumā un satikt cilvēku, ar kuru kopā veidot ģimeni un vadīt dienas jau 67 gadu garumā. A. Leja priecājas – liktenis viņam bijis labvēlīgs.

Sporto un raksta no bērna kājas
Par savu dzimto vietu A. Leja sauc leišmali – pirmie dzīves gadi pavadīti Kalētos, turpat pie Lietuvas robežas. “Tēvs bija muitnieks, sākumā viņš bija norīkots pie Skodas puses uz robežas strādāt, bet tad viņu pārcēla uz Aizvīķu muitas punktu. Tur man sākās skolas gaitas un ar Aizvīķiem saistītas pirmās atmiņas,” stāsta tagadējais kazdandznieks. Ģimenē viņš audzis kopā ar vienu gadu vecāko māsu, kura šobrīd dzīvo Aizputē.
“Pašiem brīnums, ka tik ilgi novilkts,” smejot saka A. Leja. Iespējams, tam pamatā ir aktīvais un rosīgais dzīvesveids, kas aizsācies jau bērnībā. Puika bijis aktīvs, daudz komunicējis un biedrojies ar citiem bērniem. Aizvīķos Leju ģimene dzīvojusi pašā centrā, tādēļ bijis tikai loģiski, ka bērni no vairākām mājām satikušies pagalmos un nodevušies kopīgām rotaļām. “Bērnu netrūka, un tad mēs rīkojām savas olimpiādes ātrskriešanā, ātrsoļošanā, tālmešanā, augstmešanā. Stāvējām dīķa malā un metām iekšā dīķī. Mums jau nebija nekādu mērinstrumentu, bet ar acumēru mērījām, kuram tuvāk, kuram – tālāk. Ja strīdējāmies, pārmetām par jaunu,” bērnības piedzīvojumus atminas A. Leja.
Ne tikai kaislība pret sportu, bet arī pret rakstīšanu spilgti izpaudusies jau no bērna kājas. Aizvīķu bērni veidojuši paši savas avīzes jeb aktuālo notikumu aprakstus. “Zem viena koka saknes bija caurums – tur nolikām savu avīzi un izņēmām to, kuru kaimiņš sarakstījis. Rakstījām par visu, kas notiek ap mums.” A. Leja ir pārliecināts: ja viņa ģimene būtu dzīvojusi kādā lauku viensētā, bērnība būtu bijusi pavisam citāda. Tad nebūtu bijusi iespēja nodoties dažādām avantūrām un izklaidējošām nodarbēm kopā ar vienaudžiem. Privilēģija, dzīvojot Aizvīķu centrā, bijusi arī iespēja nokļūt līdz skolai vien pāris minūšu laikā. Bijis jāšķērso vien Aizvīķu parks un – skola klāt! No bērnības laika draugiem spilgti atmiņā palicis Imants Sudmalis – pāris gadus vecāks puisis, kurš draugu vidū bijis gudrākais un pat savā ziņā bijis par skolotāju. “Pamudināja mūs gan uz nopietnām lietām, gan muļķībām.”

Sakritības atved uz Kazdangu
A. Leja lepojas, ka skolas laikā ticis uzskatīts par vienu no zinošākajiem un spējīgākajiem skolēniem. Kad beidzis Aizvīķu skolu, skolotāja mudinājusi mācības nepamest, bet izglītoties turpmāk, vēlāk iegūstot arī specialitāti. Tomēr izvēlēties, kur un ko tālāk apgūt, nemaz nav bijis tik viegli. Situāciju ietekmējusi arī ģimenes situācija: “Tēvs nomira, nebija naudas, un mamma viena pati nevarēja apmaksāt mācības. Noliku eksāmenus Liepājā vienā vidusskolā, bet nebija, kur dzīvot. Kur ir Aizvīķi un kur Liepāja?” Un tad pavisam nejauši avīzē pamanījis sludinājumu par jauno audzēkņu uzņemšanu lauksaimniecības skolā. “Bija rakstīts, ka skolā ir arī kopgalds un internāts. Padomāju – ak mūžs! Ko vēl vairāk vajag? Tu esi izgulējies un paēdis. Pārējo dzīvi vari organizēt, balstoties no tā, kur tu pagadīsies – ar kādiem draugiem, kompānijām.”
1943. gadā A. Leja pirmoreiz ieradies Kazdangā. Kad ieraudzījis Kazdangas pili, nav varējis beigt priecāties par ēkas krāšņumu, kurā nu būs iespēja arī dzīvot. “Priekš tāda lauku puišeļa tas bija vienkārši brīnums!”
Kazdangas lauksaimniecības tehnikumā apgūts agronoma arods, pats gan smejot teic, ka savu izvēli pamatot nevar. Tā savulaik bijusi apstākļu sakritība. Radusies laba kompānija, kas nonākusi vienā klasē. A. Leja atminas, ka, beidzot tehnikumu, skolā ieradies kāds valdonīgs valsts inspektors, kurš uzdevis skolas absolventiem atbildēt uz 15 jautājumiem, no kuriem noslēdzošais bijis – vai mīli lauksaimniecību? Uz to A. Leja, atminoties bērnības ganu gaitas, kad govis bijušas jāgana gan sestdienās, gan svētdienās, atbildējis – es lauksaimniecību nemīlu. Skaidrs, ka šāda atbilde sacēlusi pamatīgu traci, un pedagogi, kā arī direktors izsaukts pie inspektora, kurš paudis savu neapmierinātību: “Skolotāji, direktor, ko jūs te esat izaudzinājuši! Vanckars jums te ir iznācis! Tādu prom no lauksaimniecības! Viņš sabojās visu lauksaimniecību! Tādam nevar dot darbu lauksaimniecībā!” Šodien A. Lejam gardi jāsmejas par radušos situāciju, bet tolaik smiekli nav nākuši nevienam.

Par lauksaimnieku nekļūst
Pēc skolas beigšanas 15 Kazdangas absolventi nosūtīti uz Aizputi, kur tikšot lemts par viņu tālākajām darba gaitām. Proti, notiks darbu sadale. “Mūs sasēdināja divzirgu ratos, un braucām dziedādami. Garlaicīgi nebija – visa dzīve priekšā,” tābrīža sajūtas atminas kazdandznieks. Partijas komitejas ēkā absolventi nosēdināti gar sienu un komisija trīs cilvēku sastāvā lēmusi jauno censoņu likteni. “Iedeva telefonu, adresi – te ir jūsu darbavieta, mēneša laikā sazvaniet un stājieties darbā! Viss jau bija nokoriģēts – uz kuru kolhozu, kurā pagastā katram jādodas. Es sēdēju pie durvīm pēdējais, un man teica: ar Leju mums ir atsevišķa saruna. Es domāju – atkal būs ziepes!” Tomēr, kā līdz šim dzīvē, A. Lejam paveicies – lauksaimniecības darba vietā viņam uzticēts darbs sporta jomā. Teikts: “Jūs būsit arodbiedrības sporta biedrības “Daugava” Aizputes apriņķa padomes priekšsēdētājs.” Pats pie sevis tolaik domājis – lielākas laimes nevar būt! Galu galā – sports caurvijis visu dzīvi, sākot no agrām bērnu dienām. Tā kā darbavieta Aizputē, bijis jāmeklē dzīvoklis. Bet tas, protams, nevedās nemaz tik viegli. “Kilometru no Aizputes dabūju lauku sētu, kur bija viena istabiņa, gulta, kur izgulēties.”
Kad pēc laika sporta biedrību “Daugava” likvidēja, A. Leja bija izvēles priekšā – ko darīt tālāk? Un tad no Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma vadības nācis piedāvājums strādāt par sporta, tolaik – fizkultūras, skolotāju. “Tā mana dzīve saistījās ar Kazdangu līdz pat šim laikam,” smaidot atklāj pensionārs.
Par sporta pedagogu kazdandznieks strādājis, kā pats saka, “līdz mūža galam”. Kazdangā savas pedagoga gaitas uzsācis un te tās arī beidzis. Vienīgā darbavieta – Kazdangas tehnikums. Etalons jaunībā bijis ātrsoļotājs Jānis Daliņš, tādēļ arī pats aizrāvies tieši ar šo sporta veidu. “Aizkūlos līdz Latvijas izlasei, dažādus rekordus uzstādīju rajona mērogā.” A. Leja stāsta, ka ar sportu ilgi nodarbojies pats un arī audzēkņus sagatavojis dažāda mēroga un dažādu sporta veidu sacensībām. “Panākumi būtībā bija ļoti lieli. Mūsu komandas lauksaimniecības tehnikumu spartakiādēs kopvērtējumā par pirmajām vietām cīnījās. Atsevišķos sporta veidos mēs aizspēlējāmies līdz Maskavai. 1966. gadā Kazdangas komanda kļuva par PSRS čempioniem basketbolā,” ar audzēkņu panākumiem lepojas bijušais skolotājs.

Laiks arī otrai kaislībai
A. Leja priecājas, ka viņam veiksme smaidījusi arī vēl kādā lietā – savulaik nav ticis iesaukts armijā. “Pasargājāmies.” Domājams, fakts, ka nav nācies piedzīvot kara šausmas, ļāvis uzturēt tik labu veselību un možu garu. Iespējams, tādēļ papildus darbam sporta nozarē atlicis laiks pievērsties arī otrai dzīves kaislībai – rakstniecībai. Viņš smejot teic, ka rakstīšana viņam tuva bijusi jau no bērnības, tā bijusi lieta, kas labi padevusies arī skolā. “Man diezgan labi padevās domraksti. Bet nepadevās gramatika – komatu nebija. Tad skolotājs teica: pēc satura jums ir pieci, pēc kļūdām – nu, trijnieciņš iznāks. Bet man ar to pilnīgi pietika.”
Sekojot savam aicinājumam un interesēm, A. Lejam ir izdevies kaldināt panākumus gan sporta, gan rakstniecības jomā. Daudz rakstu savulaik sagatavojis publikācijām avīzēs. Rakstīšana avīzēm tolaik bijusi lieliska iespēja, kā par sev svarīgo un aktuālo pastāstīt plašākai auditorijai. “Organizēju sacensības un gribēju, lai mūsu rezultātus un sacensību gaitu kaut kur publicē. Tā sāku rakstīt un lēnām pie tā pieradu tiktāl, ka rakstīšana kļuva ne tikai par avīžu, bet arī grāmatu rakstīšanu.” Un sarakstīts ir patiesi daudz. “Mans mūža darbs – esmu piecpadsmit grāmatas sarakstījis.” Grāmatas vēsta par dažādu tematiku, ne tikai nodarbi mūža garumā – sportošanu. Savus sarakstītos darbus vairāku gadu garumā A. Leja rūpīgi glabā. Kad avīzēs bijuši viņa raksti, tie no laikrakstiem tikuši izgriezti un iesieti mapē. Nu kazdandzniekam ir divas biezas mapes, kurās apkopotas visas publikācijas, ko savulaik pats rakstījis. Arī paša rakstītās grāmatas Leju mājās ir goda vietā un tiek rūpīgi glabātas.

Valsis mūža garumā
Tā varētu teikt par Alfrēda un viņa sievas Veritas kopdzīvi. Kad A. Leja sāk stāstīt par abu iepazīšanos, sarunai pievienojas arī sieva, smejot sacīdama: “Jānāk paklausīties, vai pareizi stāsta.”
Abi saskatījušies agrā jaunībā, dodoties uz ballēm Aizputes kultūras namā. Vēlāk gan Alfrēds atzinis, ka Veritu pamanījis Aizputē jau agrāk un pie sevis nodomājis – cik skaista meitene! Abi apprecējušies pēc gandrīz gadu ilgas pazīšanās, un nu kopā aizvadīti vairāki gadu desmiti. “Decembrī mums apritēs 67 gadi laulībā,” prieku pauž V. Leja un brīnās – cik daudz cilvēkiem lemts kopā nodzīvot tik garu un laimīgu mūžu! Skaisti nosvinētas gan sudraba, gan zelta, kā arī dimanta kāzas. Par to, kā izdevies tik ilgi un saticīgi kopā nodzīvot, A. Leja saka: “Nesaglabāt pēdējo vārdu, kad sākas strīdi.” Sieva vīru papildina: “Tā jau nav, ka nekad nesastrīdas. Bet tādas nerunāšanas, tādas ilgas pauzes kā citiem – tā mums nav. Īpaši Alfrēdam tas piemīt. Ir viss jāizrunā, jāsakārto. Nav mums nekādas dižas problēmas bijušas. Laimīga dzīve.”
Leju pāris atzīst, ka svarīgi pielāgoties un reizēm arī otram piekāpties, lai nebūtu lielu kašķu un dumpju. Arī laikā, kad A. Leja daudz laika pavadījis braucienos uz sacensībām, Verita pacietīgi vīru gaidījusi mājās un vienmēr uztraukusies, vai viss ir labi. “Vienmēr deva par sevi ziņu, lai mājinieki neuztraucas,” vīra rūpes slavē V. Leja.
Pāra ģimenē uzaugusi viena meita, kura devusies tēva pēdās un kļuvusi par pedagoģi. Meitas Dainas ģimene dzīvo Vērgalē, savukārt trīs mazbērni Gunita, Evita un Ģirts, kā arī kupls mazmazbērnu pulciņš dienas vada Rīgā. Arī daļa no jaunākās paaudzes izvēlējušies sekot vecvectēva pēdās un nākotni saistīt ar sportu. Leju pārim prieks, ka radi, lai arī dzīvo tālu, tomēr izvēlējušies palikt Latvijā, nevis doties prom, kā to dara liela daļa jaunās paaudzes. Prieks esot arī par tām reizēm, kad visi sanāk kopā. Parasti tie ir Ziemassvētki, kad visi pulcējas pie svētku galda, pasniedz cits citam dāvanas un bauda kopābūšanas prieku.

Novērtējums gandarī
Daudz labu vārdu dzīves laikā A. Leja saņem ne tikai no sievas, bijušajiem kolēģiem, cīņubiedriem un audzēkņiem, bet arī augstām amatpersonām. 500 dažādi diplomi – gan par sportiskajiem sasniegumiem, gan pedagoģisko darbu, kā arī aktīvo iesaistīšanos sporta un sabiedriskajā dzīvē.
Ilgus gadus kazdandznieks darbojas Latvijas Olimpiskajā komitejā, sporta veterānu kustībā, iepriekš darbojies arī dažādās sabiedriskajās organizācijās. Pirmo diplomu A. Leja saņēmis jau tālajā 1948. gadā. 1996. gadā arī bijis viens no pirmajiem, kuri saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Padomju laikā ticis pie titula “Nopelniem bagātais treneris” un savā īpašumā ieguvis arī “moskviču”, ko savulaik piešķīra par augstiem nopelniem vai labi paveiktu darbu.
Savā 90. jubilejā, ko A. Leja nosvinēja pirms gada, viņš ticis pie kādas īpašas dāvanas. Pie kazdandznieka ciemos atbraucis viņa kādreizējais audzēknis, slavenā basketbolista Kristapa Porziņģa tēvs Tālis Porziņģis. Tā kā A. Leja bijis viņa treneris, tad T. Porziņģis vēl šodien A. Leju atceras ar labu un apciemo, kad tas ir iespējams. Lai bijušo treneri iepriecinātu svētkos, T. Porziņģis dāvanā pasniedzis dēla Kristapa kreklu. A. Leja neslēpj, ka novērtējums un labie vārdi sniedz lielu gandarījumu: “Patīkami, ka novērtē ieguldīto darbu.” Tas parādot, ka darbs mūža garumā bijis to vērts.
Vērtējot mūsdienu sabiedrību un domājot par valsts nākotni, A. Leja saka: “Ir zudusi valsts mīlestība. Nav vairs tādas izpratnes, kā tas bija manā bērnībā, jaunībā. Mūsdienās cilvēku dzīve kļuvusi vaļīgāka. Augstus ideālus vairs nesargā.” Kazdandzniekam šķiet, ka valstī uz labu viss var mainīties tikai tad, kad mainīsies paši tās iedzīvotāji. To viņš arī novēl, sagaidot valsts simtgades svētkus.

+ 2

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liktenis bijis labvēlīgs

Kategorijas