Inženieris un pilsētas galva Jānis Baumanis

2020. gada 12. marts 07:00

128

Inženieris un pilsētas galva Jānis Baumanis

Marts ir Liepājas dzimšanas dienas mēnesis. Pilsētas mūžs ar cilvēka dzīvesgājumu nav salīdzināmi, taču ikvienas svinamas reizes priekšvakarā ir vērts pakavēties atmiņās par labo, kas piedzīvots un sasniegts – tas attiecas kā uz cilvēkiem, tā arī uz vietām.
Latvijas mērogā Liepāja ir unikāla vieta; tā daudzām patiesi talantīgām personībām bijusi tramplīns turpmāko panākumu kaldināšanā. Viena no šādām personībām bija inženieris, pedagogs un Liepājas pilsētas pašvaldības vadītājs Jānis Baumanis (1878.–1945.). Viņš bijis mērķtiecīgs, nav baidījies izaicinājumu, kā arī spējis sevi apliecināt uzņēmējdarbībā, dibinādams un sekmīgi vadīdams uzņēmumus.
Minētās īpašības šo vīru raksturo arī kā Liepājas pašvaldības vadītāju, savukārt drosme uzņemties iniciatīvu dažādu tolaik vēl pārgalvīgu ideju realizēšanā augstajam amatam bijusi traucējoša, tādēļ pilsētas vadībā viņš noturējās nepilnu gadu. Pēc atkāpšanās no amata J. Baumanis devās uz Rīgu, kur strādāja firmā un pievērsās pedagoģijai.

Dzīvesgājums prasa izpēti
Lai gan J. Baumanis bijis viens no Liepājas pašvaldības vadītājiem un uzņēmuma “Rūpnieks” dibinātājiem un priekšniekiem, ziņas par viņa dzīvi un saimniecisko darbību ir skopas. Varbūt kļūdīšos, taču secināms, ka vēstures pētniekiem šis Liepājas vadītājs un viņa darbība nav šķituši saistoši, ja salīdzina pieejamo materiālu un pētnieciskas ievirzes publikāciju skaitu par viņa priekštečiem un pēctečiem.
Savam laikam labi izglītots, sekmīgs darījumu cilvēks, kurš savus uzņēmumus dibinājis ne tikai Latvijā, bet pat Francijā un Krievijā, un enerģisks sabiedriskais darbinieks – šādi raksturojams Baumaņa dzīves ceļš.
Līdz šim par Baumaņa darbību pieejamas vien īsas publikācijas preses izdevumos, kur viņa vārds minēts reti, neveltot uzmanību šī cilvēka darbībai un ieguldījumam Liepājas un Latvijas labā.
Raksts, kuru jūs lasāt, ir pirmais mēģinājums izprast viņa biogrāfiju un profesionālo darbību. Tā sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionāla arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti un Latvijas Nacionālās bibliotēkas materiāli.

Praktizējas daudzās valstīs
J. Baumanis dzimis Trīnes un Jēkaba Baumaņu ģimenē 1878. gada 13. augustā Liepājā. Ģimene bija luterticīga. 1899. gadā jaunietis pabeidza Liepājas pilsētas reālskolu un šī paša gada 1. septembrī iestājās Rīgas politehnikuma Mehānikas nodaļā, kur studēja piecus gadus. Studijas pabeidza 1904. gada jūnijā, saņemot inženiera tehnologa diplomu.
Absolvējot augstskolu, tajā pašā gadā viņš apprecējās ar liepājnieci Miliju Kalviņu un devās uz Angliju, kur praktizējās dažādos uzņēmumos pie tvaika turbīnu mehāniskās apstrādāšanas, bet jau 1905. gadā pārcēlās uz Pēterpili (Sanktpēterburgu), kur ģimenei piedzima dēls Ansis.
Šajā laika posmā Baumanis strādāja “Wossidlo&Co”, “Worthington Pump” un Baltijas mehāniskās kuģu būvētavas fabrikās, kur sāka būvēt tvaika turbīnas, tāpēc bija nepieciešami speciālisti. Par tādu izvēlējās J. Baumani, kuram vispirms deva uzdevumu iepazīties ar tvaika turbīnām ārzemēs.
Inženieris devās pieredzes apmaiņā uz dažādām firmām Anglijā (“Parsons&Co Ltd. Wallsend on Tyne John Brown” Glāzgovā u.c.), pēc tam uz firmas “Brown, Boveri&Co” pārstāvniecību Manheimā (Vācija), Bādenē (Šveice) un Lillē (Francija).
Par šo laiku J. Baumanis savā autobiogrāfijā, kas izdota 20. gadsimta 20. gados, rakstīja: “Atgriezies pēc pusotra gada ilga komandējuma, strādāju Pēterpilī līdz 1908. gadam, kad izcēlās holera, tad atstāju Pēterpili un nobraucu uz Itāliju – Rivjeru di Levanti, pēc tam uz Parīzi”.
Francijas galvaspilsētā J. Baumanis nodzīvoja četrus gadus līdz 1912. gadam, kā laikā mācījās elektrotehniku augstākās izglītības mācību iestādē Ecole supérieure d’electricité (Elektroenerģijas augstskola, 1908.–1911.). Minētā mācību iestāde Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes padomes sēdē 1926. gada 5. janvārī netika atzīta par augstskolu, tas ir, to nevarēja pielīdzināt universitātei. Paralēli studijām viņš no 1910. gada bija tehnologu biroja “Bauman et Peters” īpašnieks un arī darbinieks.

Lasa lekcijas un publicējas
1912. gadā J. Baumanis devās uz Maskavu, kur strādāja par inženieri uzņēmumā “International Harvester Corparation Liubertzi Works”. J. Baumaņa autobiogrāfijā, kas publicēta latviešu studentu korporācijas “Talavija” izdevumā, par inženiera turpmāko darbību Krievijas galvaspilsētā lasāms, ka viņš 1913. gadā Maskavā Mjasņickajas ielā 46 atklājis savu firmu “Inženieru birojs Baumans&Redlichs”. Domājams, ka izdevumā ieviesusies kļūda, jo, 20. gadsimta 20. gadu beigās aizpildot ierēdņa anketu, J. Baumanis norādīja, ka viņam Maskavā piederējusi firma no 1917. līdz 1919. gadam.
Pirms tam, no 1915. līdz 1917. gadam, viņš piedalījās kādas rūpnīcas reorganizācijā. Inženieris bija specializējies fabriku izbūvē un ierīkošanā, uzstājās ar dažādiem referātiem. Rīgas Politehniķu biedrībā Maskavā viņš nolasīja referātus par jaunu metodi čuguna kausēšanā un krāsošanas metodi, iegremdējot mazus priekšmetus krāsās. Abus referātus publicēja, turklāt arī Maskavas rajona Tehnologu biedrībā nolasītais referāts par darba intensifikācijas praksi metālu griešanā tika nodrukāts.
Inženieris savā autobiogrāfijā pieminējis arī brošūru “Metālu apstrādāšana un iekārta pēc Taylora sistēmas”, kuras izdošanas gads nav zināms. Visi izdevumi bija krievu valodā, un autora vārds tajos krieviskots – Ivans. Krievijā J. Baumanis ar ģimeni nodzīvoja līdz 1918. gadam.

Piedalās starptautiskā izstādē
Atgriezies Liepājā, J. Baumanis 1920. gadā nodibināja sabiedrību “Rūpnieks”, kurā tika veikta darvas un terpentīna destilācija. Jau pēc pirmā darbības gada, tas ir, 1921. gada vasarā, sabiedrība “Rūpnieks” piedalījās pirmajā starptautiskajā zemkopības un rūpniecības izstādē Rīgā, apmeklētājiem demonstrējot koka sausās destilācijas ražojumus. Tie bija izvietoti Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas paviljonā līdzās cita inženiera – RPI Ķīmijas nodaļas absolventa (1916.), Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļas docenta Arvīda Kalniņa (1894.–1981.) – konstruētajam ekstrakcijas aparātam.
1922. gada rudenī J. Baumanis Liepāju pameta. Viņš devās uz Rīgu, kur kopā ar brāli Augustu Baumani (1883.–1966.?) atkal pievērsās uzņēmējdarbībai, nodibinot sabiedrību, kas ierīkoja centrālapkuri un kanalizāciju, kā arī veica ar to apkalpošanu saistītus inženiertehniskos darbus. Viens no Baumaņa izstrādātajiem projektiem bija Ķemeru sēravotu mehanizācija. Abi brāļi bija nodibinājuši arī koku apstrādāšanas firmu “Eksports”, kas darbojās 20. gadsimta 20. gadu vidū.

Mēri mainās viens pēc otra
Īsi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī liepājnieki savā pilsētā bieži piedzīvoja varas maiņu. Liepājas galvas amatā īsā laika posmā tika ievēlēti vairāki augsti izglītoti un perspektīvi vīri, kuri jau pēc nepilna gada atteicās no pilsētas vadības grožiem. Īpaši raksturīga šī situācija bija 20. gadsimta 20. gadu sākumam. Tas saistīts ar pilsētas saimnieciskās dzīves pagrimumu, ilgstošu līdzekļu trūkumu pilsētas kasē, ko radīja arvien pieaugošie izdevumi un niecīgie ienākumi no nodokļu iekasēšanas.
Pēc 1917. gada revolūcijas J. Baumanis nevēlējās palikt boļševiku pārvaldītajā Krievijā, tāpēc īsi pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada oktobrī, atgriezās Liepājā. Kad boļševiki tuvojās Liepājai, viņš kopā ar dažiem Latvijas Pagaidu valdības locekļiem aizbrauca uz Ščecinu Vācijā (tagad – Polija), kur nodzīvoja līdz 1920. gadam. Atgriezies Liepājā, inženieris uzsāka uzņēmējdarbību. Aplūkojot J. Baumaņa pasi Nr. 8640, ko Liepājas policijas prefekts viņam izdevis 1920. gada 24. aprīlī, rodams apliecinājums, ka šajā laikā viņa pastāvīgā dzīvesvieta tiešām bijusi Liepāja. Arī 1922. gadā J. Baumanis dzīvojis Liepājā, par ko liecina spiedogs par piedalīšanos Saeimas vēlēšanās no Kurzemes vēlēšanu apgabala.
Pase anulēta 1928. gada 26. martā, kad J. Baumanis pilsētu jau atkal bija pametis. “1921. gada 16. janvāra Liepājas pilsētas domes vēlēšanās pārsvaru guva t.s. pilsoniskais spārns. Par pilsētas galvu ievēlēja Jēkabu Cinceli (1881.–1951.). Tā kā stāvoklis pilsētas saimniecībā bija smags, pilsētas pārvaldē radās nesaskaņas un J. Cincelis atkāpās. 29. augustā par pilsētas galvu ievēlēja inženieri un uzņēmēju J. Baumani, kurš jau 1922. gada 27. februārī no amata atsacījās. Par nākamo pilsētas galvu 16. martā ievēlēja Liepājas domes locekli Ēvaldu Rimbenieku (1888.–1943.),” šādi Ē. Rimbenieka dzīvei un darbībai veltītā publikācijā viņa priekšteču biežo mainīšanos augstajā amatā attēlojis Egils Deksnis.
Vienā no savām autobiogrāfijām J. Baumanis kļūdaini norādīja, ka par Liepājas pilsētas galvu viņš tika ievēlēts 1922. gada septembrī. Arī Rīgas politehnikuma (1862.–1919.) 75 gadu jubilejai veltītajā izdevumā, kas publicēts 1938. gadā, rakstīts, ka viņš Liepājas pilsētas galvas amatā atradies vēl 1923.gadā. Liepājas muzejs apliecina, ka J. Baumanis Liepājas pašvaldības vadītāja amatā bijis no 1921. gada 29. augusta līdz 1922. gada 27. februārim, savukārt 1922. gada 16. martā pilsētas vadības groži nokļuva Ē. Rimbenieka rokās. To apstiprina arī paziņojums oficiālajā Latvijas Republikas valdības laikrakstā “Valdības Vēstnesis” 1921. gada 31. augustā.
Par J. Baumani pilsētas galvas amatā tika nodotas 27 balsis un pret bija 21 balss, savukārt viņa vietnieks Ē. Rimbenieks ieguva 26 balsis un 22 pretbalsis.
Vēsturnieki Uļa un Jānis Gintneri norāda, ka J. Baumanis, pilsētas galvas amatā atrazdamies tik īsu brīdi, “izpaudies ar saimniecisku domāšanu un iniciatīvu”. 1922. gada 18. februārī pilsētas domes lielajā zālē trīs ar pusi stundas ilga viņa sasauktā sapulce, kurā mērs izklāstīja Liepājas attīstībai nepieciešamo darbu veikšanu: pilsētas bankas dibināšana, Liepājas ugunsapdrošināšanas biedrības dibināšana, gāzes un elektrības fabrikas pārveidošana akciju sabiedrībā, Liepājas tirdzniecības un rūpniecības nodaļas dibināšana. Klausītāji, skaitā 25, bija tirdzniecības un rūpniecības iestāžu pārstāvji, ārzemju konsuli, pilsētas valdes locekļi un citi. J. Baumaņa paustajam ar nelielām iebildēm piekrita visi klātesošie, ziņa stāstīt vēsturnieki.
1922. gada 23. februārī notika Liepājas pilsētas domes sēde, kurā pie budžeta apspriešanas pilsētas galvam tika izteikta neuzticība. “30 balsis – par, 22 balsis – pret. J. Baumanis no amata atkāpjas. Iespējams, ka dzīvojis pārāk ātri. Nodomi aizsteidzās pa priekšu laikam,” tā raksta J. un U. Ginteri.

Jāstrādā ar tukšu kasi
J. Baumaņa darbs pilsētas vadībā nebija viegls, jo pēc Pirmā pasaules kara Liepājā valdīja liels trūkums un pilsētas kase bijusi tukša. Vēsturnieks J. Gintners uzsver, ka tieši šajā laikā notika vairākas vērienīgas pārmaiņas, kas turpmākajos gados veicināja pilsētas saimniecisko uzplaukumu. 1920. gadā Latvijas valdība atļāva Liepājā atvērt brīvostu – noteiktu teritorijas daļu ostas pilsētā, kurā ievest ārzemju preces un tās realizēt bez muitas nodevām un formalitātēm. Arī preču izvietošana brīvostas teritorijā ir atbrīvota no nodokļiem. Liepājā brīvostas ierīkošanai atvēlēja t.s. Jaunās ostas teritoriju, un šim mērķim Latvijas valdība piešķīra 130 tūkstošus latu.
20. gadu sākumā pilsētas vadība diskutēja par jaunas dzelzceļa līnijas būves nepieciešamību. Mērķis bija piesaistīt Liepājas ostas tranzītam Kurzemes un Zemgales lauksaimniecības rajonus, tāpēc 1922. gada 19. jūlijā Latvijas Satversmes sapulce nolēma uzdot valdībai veikt priekšdarbus jaunas dzelzceļa līnijas būvei uz Liepāju. Jaunās dzelzceļa līnijas atsevišķus posmus atklāja 1927. un 1928. gadā. Visa Liepājas–Glūdas (Jelgavas) līnija tika pabeigta 1929. gada rudenī.
Paralēli rūpēm par brīvostas un jauna dzelzceļa tīkla izveidi 20. gadsimta 20. gadu sākumā Liepājā netika aizmirsts arī par rūpniecības atjaunošanu. Kara ostas darbnīcas, kas Latvijas Republikas sākumposmā un arī vēlāk bija lielākais rūpniecības uzņēmums Liepājā, tieši pilsētas mēra J. Baumaņa valdīšanas laikā 1922. gada sākumā tika pārveidotas par valsts uzņēmumu – mašīnu fabriku un kuģu remontu rūpnīcu. Pēc reorganizācijas uzņēmums darbību strauji paplašināja, veicot lielākus pasūtījumus kara resoram un izpildot Satiksmes ministrijas pasūtījumu. Ministrijas pasūtījumā ietilpa preču un pasažieru vagonu, kā arī tramvaja vagonu ražošana galvaspilsētas vajadzībām, Rīgas pontonu tilta būvniecība un Kalpaka tilta metāla konstrukciju izgatavošana Liepājas Kara ostā.

Pārmaiņas skar uzņēmumus
1920. gadā vērienīgas pārmaiņas notika arī otrā tolaik lielākajā pilsētas uzņēmumā – Liepājas drāšu fabrikā. 20. gadu sākumā uzņēmums savu darbību atjaunoja kā Ziemeļu-vakaru mehāniskās un būvētavas fabriku akciju sabiedrība. 1923. gadā veikta lietuves paplašināšana, uzcelts ceplis čuguna kausēšanai un Simensena krāsns, kuras svars ir piecas tonnas.
20. gadsimta 20. gadu sākumā savu komercdarbību uzsāka, paplašināja vai reorganizēja arī Liepājas privātie uzņēmēji, piemēram, uzņēmējs Juris Bokums (1877.–1956.), kuram jau pirms Pirmā pasaules kara kopā ar kompanjonu Lapiņu piederēja fotostudija Helēnas ielā (tagad – Pasta iela). Kad 1919. gadā Liepājā atradās Latvijas Pagaidu valdība, šīs valdības pārstāvji pilnā sastāvā devās uz J. Bokuma studiju fotografēties. Uzņēmēja mazdēls Verners Bokums atklāj: “Ap divdesmito gadu sākumu vectēvs atdeva savu fotostudijas daļu brālēnam Ģirtam Bokumam [..]. Viņš (Juris Bokums – L.G.) aizbrauca uz Rīgu, apguva galdniecības darbu noslēpumus un saņēma diplomu, kas atļāva nodarboties ar mūzikas instrumentu harmoniju būvi. Viegli dabūjis bankā kredītu, jo tajā laikā bijis Latviešu biedrības valdē, Juris Bokums Ezera ielā 24 nopirka trīsstāvu jaunbūvi bez jumta un kāpnēm un sāka celtniecības darbus, lai iekārtotu galdnieka darbnīcu harmoniju ražošanai. [..] Uzsācis jauno amatu un tajā pašā laikā izrīkojis trīs celtniekmeistarus, vectēvs strādāja pie harmoniju būves.”
Pārmaiņas 20. gadsimta 20. gadu sākumā skāra arī liepājnieku un pilsētas viesu iecienīto izklaides vietu “Café Bonitz”, kas piederēja vācu izcelsmes Krievijas pilsonim Voldemāram Bonicam (1851.–1933.) un bija atvērta kopš 1890. gada. 1921. gadā Voldemārs iznomāja “Café Bonitz” saviem agrākajiem mācekļiem, vietējā laikrakstā paziņodams, ka “tie turpinās vadīt viņa uzņēmumu tikpat profesionāli un prasmīgi, kā to darījis viņš pats pēdējos 40 gadus”.

Pievēršas pedagoģijai
Sākot ar 1927. gadu, J. Baumanis pievērsās pedagoģijai un sāka strādāt Rīgas Valsts tehnikumā par rūpnieciskās organizācijas un rasēšanas skolotāju. Viņa audzēkņi vingrinājās rasēšanas tehnikā, iepazinās ar tehnisko rasējumu noteikumiem un vingrinājās rasējumu sastādīšanā no mašīnelementiem. Lai mācītu jauniešus, J. Baumanim bija gan piemērota izglītība, gan prakse, pašam rasējot dažādus projektus.
Tolaik tehnikumā strādāja daudzi Rīgas politehniskā institūta absolventi, arī studentu korporācijas “Talavija” locekļi. J. Baumanis bija viens no “Talavijas” dibinātājiem un labi pazina gan tehnikuma direktoru, pie kura sāka darbu – Ansi Grīnbergu (1880.–1930.), gan citus skolotājus no “Talavijas”: Jāni Lukstiņu (1883.–1953.), Kārli Timušku (1877.–1958.), Ādolfu Vickopfu (1878.–1967.).
Paralēli šim darbam J. Baumanis strādāja par skolotāju arī Rīgas Valsts amatnieku skolā un tehnikumā (1927.–1939.). Zināms, ka viņš 20. gadsimta 20. gados dzīvoja Rīgā, Matīsa ielā, bet 30. gados – Salas pagastā (tagad – Priedaine, Jūrmala). Savas skolotāja gaitas Latvijā inženieris J. Baumanis pārtrauca 1939. gada 1. decembrī.

No latvieša kļūst par vācieti
Ir izdevies atrast J. Baumaņa rakstītu lūgumu, kas adresēts Latvijas iekšlietu ministram. Dokumentā lūgta atļauja atteikties no Latvijas pavalstniecības, un tas reģistrēts 1939. gada 30. novembrī. Inženieris norādījis, ka ir vācu tautības, kaut gan bija latvietis. No tā varam secināt, ka izceļojot viņš bija gatavs pieņemt ne tikai Vācijas pilsonību, bet arī mainīt tautību.
J. Baumanis apmetās uz dzīvi Pozenē (tagad – Poznaņa, Polija). Šajā apkārtnē tika izvietoti no Austrumeiropas izceļojošie etniskie vācieši un vācbaltieši, kā arī citu tautību personas. Mainot dzīvesvietu un pavalstniecību, Pozenē nācās meklēt dokumentārus pierādījumus par darba gaitām, tāpēc viņš lūdza Latvijas Izglītības ministrijas Arodskolu nodaļai apliecināt viņa darba stāžu.
Inženiera Jāņa Baumaņa mūžs noslēdzās 1945. gada rudenī.

Dēls vēlas iet tēva pēdās
Inženiera, uzņēmēja un skolotāja J. Baumaņa mūžs saistīts gan ar carisko Krieviju, gan Rietumeiropu, kurp viņš devās pēc studijām un raksta autorei nezināma mērķa dēļ 20. gadsimta 30. gados. Viņa dibinātie uzņēmumi darbojās neilgi, jo Krievijā mainījās politiskā situācija, bet Latvijā, iespējams, radās finansiālas problēmas.
J. Baumanis bija sabiedrisks cilvēks un iesaistījās Rīgas politehnisko institūtu beigušo biedrības darbā, kā arī kopā ar studiju biedriem, vēlāk pazīstamiem latviešu inženieriem un sabiedriskajiem darbiniekiem, jau minētajiem K. Timušku, Ā. Vickopfu, kā arī Hugo Celmiņu (1877.–1941.), Augustu Malvesu (1878.–1951.), Paulu Saksu (1878.–1966.) un citiem 1900. gadā nodibināja Rīgā otro latviešu studentu korporāciju “Talavija”. Nevar nenovērtēt arī J. Baumaņa pedagoģisko darbību, kā rezultātā Latvija ieguva profesionālus tehniskos darbiniekus.
Par inženieri vēlējās kļūt vienīgais Baumaņu ģimenes dēls Ansis Baumanis (1905.–?), kurš 1925. gadā plānoja iestāties Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Diemžēl jaunieša zināšanas nebija pietiekamas, tāpēc viņš sāka studēt Mehānikas fakultātē, taču pēc diviem studiju semestriem mācības pārtrauca.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Inženieris un pilsētas galva Jānis Baumanis

Kategorijas