Priekules mediķiem piepulcējas jauna ģimenes ārste

2020. gada 12. marts 07:00

385

Priekules mediķiem piepulcējas jauna ģimenes ārste

Kopš marta sākuma Priekules slimnīcas feldšerpunktā darbu sākusi ģimenes ārste rezidente Katerina Bulavkina. Par to gandarījumu pauž gan Priekules pašvaldība, gan slimnīcas kolektīvs, gan pati topošā speciāliste, jo vidē, kas pašai tuva un mīļa, varēs noslēgt savu rezidentūru un turpināt pilnvērtīgi darboties pēc tās beigām.

Ārsts var darīt jebko
K. Bulavkina atklāj, ka ir dzimusi Ukrainā, bet jau kopš mazām dienām ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Priekulē un te pagājusi visa bērnība un skolas gadi. Skolas gaitas uzsākusi Priekulē un paralēli tam skolojusies arī Priekules Mūzikas un mākslas skolā, kur apgūta vijoļspēle.
Interese par medicīnu priekulniecei parādījusies visnotaļ agri – jau 8. klasē, sākot apgūt ķīmiju. Taču bijuši brīži, kad priekšplānā izvirzījušās citas intereses, tajā skaitā jau minētā mūzika un arī rakstniecība, par kuru pastiprināta interese radusies vidusskolas posmā, mācoties Vaiņodes vidusskolā. “Man vienmēr paticis rakstīt. Domāju – būšu žurnāliste. Vaiņodes vidusskolā vadīju skolas avīzi,” teic K. Bulavkina. Tomēr bijis skaidrs – medicīna ir joma, kurai jābūt primārajai. Pārējās intereses var kļūt par papildu nodarbi.
“Tu vari jebkurā brīdī būt kaut kas cits, bet, ja gribi būt par ārstu, tam ir jābūt pamatā. Izdomāju – žurnālists nevar būt ārsts, bet ārsti var rakstīt,” skaidro topošā speciāliste. Viņa atklāj, ka rakstīšanai nododas vēl šodien un ir jau veidojusi vairākus ar medicīnu saistītus rakstus medicīnas izdevumiem.
Tāpat medicīnas jomas pārstāve nav atteikusies no muzicēšanas. Lai gan skaidrs, ka ārsta un muzikālā karjera nav savienojamas lietas, tas netraucē no darba brīvajā laikā nodoties vijoļspēlei savam priekam. Lai gan iepriekš arī citiem ģimenes locekļiem interese par mediķa darbu bijusi, K. Bulavkina ir vienīgā, kura šajā jomā ir skolojusies profesionāli.

Specialitāte nenāk viegli
Skaidrs, ka ārsta profesijas apguve nav ne viegls, ne īss ceļš. Daudz laika jāpavada studijās, arī rezidentūra notiek vairāku gadu garumā. Tādēļ pēdējos sešus gadus K. Bulavkina pavadījusi prom no mājām un ģimenes, studējot medicīnu galvaspilsētā – Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Taujāta, kā izvēlējusies specialitāti, priekulniece neslēpj – tas nebūt nav vedies viegli. “Kad gribēju būt ārsts, es nezināju, ka ir citi ārsti, ne tikai ķirurgi,” smej K. Bulavkina. “Aizgāju studēt un, kad trešajā kursā sākās ķirurģija, sapratu, ka man tas nemaz nepatīk un neinteresē. Joprojām nepatīk.”
Otrā kursa laikā izvēlējusies pediatrijas programmu, taču nopietni domu par pediatriju nav apsvērusi. Par šo jomu bijusi vien interese, un licies, ka tās iepazīšana noderēs turpmākajā dzīvē. Izrādījies, ka šī nozare prasa pamatīgu iedziļināšanos – bijuši vairāki papildu priekšmeti un vēl viens gala eksāmens: “Jāstrādā bija vairāk nekā citiem, bet es no tā noteikti esmu ieguvēja.”
Kādā studiju brīdī interese radusies arī par kardioloģiju, arī šajā specialitātē kādu laiku izmēģinājusi spēkus, jo šķitis, ka nekā aizraujošāka medicīnā nav. Taču vien praktizējoties tapis skaidrs, ka arī kardiologs nav īstais aicinājums, jo par šo jomu ar laiku zudusi interese. Tāpat vīlusies arī darbā slimnīcā – šī vide nav šķitusi aicinoša. Lai izlemtu, ko darīt turpmāk, konsultējusies ar vairākiem ārstiem, pēc padoma atbraukusi pat uz mājām pie ģimenes ārstes Margaritas Asriances. “Es viņai pat vēl neko neteicu, vienkārši iegāju kabinetā, un viņa man vaicāja: “O, tu nāksi te strādāt?”” smej K. Bulavkina, kura tolaik bija absolvējusi ceturto kursu. Taču tajā brīdī tūlītēji atbildējusi, ka to darītu labprāt. Atgriežoties dzimtajā pusē, secināts, ka nevar vairs sevi dēvēt gluži par vietējo, bet ne arī par svešu – liela daļa priekulnieku tomēr labi zināmi un pazīstami jau kopš senām dienām.

Patīk pētīt likumsakarības
Kļuvis skaidrs, ka ģimenes medicīna ir sfēra, kura sevī ietver pat vairākas specializācijas, līdz ar to ir īpaši aizraujoša. “Tu vari būt ķirurgs, ja gribi – vari griezt ārā pumpas. Daudzi ārsti praktizējas ginekoloģijā – ņem visas iztriepes. Citās praksēs strādā vecmātes – var vadīt visu grūtniecību. Var specializēties kardioloģijā.” Tas paver iespēju darboties profilakses līmenī – noteikt saslimšanas, pirms tās kļuvušas akūtas.
Liels pluss šajā darbā, pēc topošās speciālistes domām, ir iespēja strādāt ar visu ģimeni. Izzināt un izpētīt konkrētas pazīmes, likumsakarības. “Tad man arī radās dzīves jēga – sāku vairāk iesaistīties pētījumos, zinātniskajos pulciņos. Sestajā kursā pat vadīju ģimenes medicīnas pulciņu,” par sava aicinājuma atrašanu priecīga ir K. Bulavkina.
Vēl mācību procesā jāaizvada pusotrs gads, kas izpaužas praktiskā veidā – kā rezidentūra Priekules feldšerpunktā. Pirmais pusotrs rezidentūras gads aizvadīts darbā Liepājas reģionālajā slimnīcā – tur bijusi iespēja strādāt teju visās nodaļās. “Kaut kur vairāk, kaut kur mazāk, bet ieskats bija diezgan plašs.”
Papildus tam ir arī profesionālā pilnveide, piedaloties semināros, diskusiju dienās un citās RSU aktivitātēs. Topošā speciāliste vērtē, ka labam ģimenes ārstam varētu būt lielāka saprašana par to, kas notiek dažādās specialitātēs. “Varbūt ne tik smalki, bet ģimenes ārsts no visa zinās to svarīgo, būtisko. Un smagākā situācijā viņš vismaz zinās, uz kuru pusi pacientu sūtīt.” Skaidrs arī, ka, oficiāli beidzot studijas, mācību process nebeigsies. Ārsta profesija ir tā, par kuru noteikti var teikt “mūžu dzīvo, mūžu mācies”. To par apgrūtinājumu K. Bulavkina neuzskata, jo mācīties paticis un padevies jau no skolas laikiem.

Sirdslieta – darbs ar mazuļiem
Lai gan šobrīd jaunos ģimenes ārstus tik strikti nedala terapeitos un pediatros, jo zinības atļauj darboties gan ar mazajiem, gan lielajiem pacientiem, K. Bulavkina neslēpj, ka darbs ar mazuļiem viņai ir īpaši sirdij tuvs. Iespējams, to ietekmējusi arī mazuļa ienākšana pašas ģimenē.
Topošā speciāliste norāda, ka četrus mēnešus vecais dēliņš Marks noteikti licis kļūt vēl apzinīgākai un ar savu ienākšanu pasaulē arvien māca, kā būt ne tikai par labu mammu, bet arī labu speciālistu. Tagad ir iespēja savas zināšanas likt lietā darbā ar priekulniekiem, kuri jau pirmajās darba nedēļās cits pēc cita nākuši pie jaunās speciālistes. Lai gan pieņemšanas laiks feldšerpunktā nav garš – katru darbdienu pacienti ir gaidīti laikā no 9 līdz 12 –, ar to darbadiena nebeidzas. Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir papīru darbs, kas aizņem krietni daudz laika. Te K. Bulavkina saka lielu paldies medmāsām, kuras lielu daļu šī sloga uzņemas uz sevi, tādējādi ļaujot vairāk laika veltīt tiešajam darbam ar pacientiem. Papildus darbam feldšerpunktā tiek veiktas arī mājas vizītes, jo ir gadījumi, kad pacients ierasties uz vietas nevar.
Ceļu uz mājas vizītēm, tāpat kā uz darbavietu, K. Bulavkina mēro kājām. Viņa ir tā dēvētā zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveida piekritēja, līdz ar to ļoti domā par vidi un dabu sev apkārt, izvēlas būt tai draudzīga. Dzīves vide bijis arī papildu bonuss, kādēļ ar visu ģimeni pārcelties uz turpmāko dzīvi Priekulē – te ir klusums, miers, dabas tuvums. Ar dēliņu ir iespēja doties pastaigās pa meža un pļavu takām. Arī pašvaldības piešķirtais dzīvoklis atrodas klusā un saulainā vietā, kas īpaši priecē. Atšķirībā no citiem medicīnas studentiem, kuri tā vien tiecas strādāt lielākajās galvaspilsētas vai ārvalstu klīnikās, K. Bulavkinai šādu ambīciju nav. Lielas pilsētas, lielas klīnikas un tajās valdošā vide priekulniecei nav saistoša. “Liels prieks te visus satikt, te ir māju sajūta,” par savu šābrīža darba un dzīvesvietu saka K. Bulavkina. Tāpat par labu izvēlei savu turpmāko dzīvi vadīt tieši Priekulē likusi nosvērties atziņa, ka šeit viņa ir patiešām gaidīta. “Redzot, ka te vajag un es varu – kāpēc ne?”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priekules mediķiem piepulcējas jauna ģimenes ārste

Kategorijas