Grāmata, kas piešķir superspējas

2020. gada 19. marts 07:00

Kad pirmo reizi izdzirdēju pieminam Rasas Bugavičutes-Pēces jauno grāmatu “Puika, kurš redzēja tumsā”, nodomāju, ka autore uzrakstījusi vēl vienu bērnu grāmatu (pirms dažiem gadiem iznāca viņas “Mani sauc Klimpa, un man patīk viss”) un ka galvenais varonis visticamāk ir puika ar superspējām. Tikai vēlāk uzzināju, ka redzēšana tumsā nozīmē būt vienīgajam redzīgajam aklo kompānijā.

Ievelk nezināmā pasaulē
Rasas vārds pēdējos gados izskanējis daudz un dikti. Gan saistībā ar viņas darbošanos filmu industrijā, gan ar paveikto kā vienīgajai štata dramaturģei Latvijas teātra pasaulē.
““Puika, kurš redzēja tumsā” ir autores iznāciens lielas un sociāli jūtīgas literatūras jomā” – teikts uz grāmatas vāciņa, un varu vien piebilst, ka iznāciens sanācis patiešām spožs, jo kopš pērnā novembra beigām, kad grāmata ieraudzīja dienasgaismu, šis stāsts jau iedzīvināts uz skatuves Nacionālajā teātrī (pērn decembrī) un Rasa tikusi arī pie Liepājas Kultūras balvas (šāgada februārī).
Lai gan lielākais stāstītājs ir puika Jēkabs, es teiktu, ka grāmatas galvenie varoņi ir divi – Jēkabs un viņa mamma, jo zēna dzīves ceļam varam izsekot jau no viņa gaidīšanas brīža mammas puncī. Paša puikas stāsts un grāmata vispār gan sākas no viņa 32 gadu vecuma un tad atsviež mūs pagātnē līdz notikumiem sešu, septiņu, astoņu, deviņu utt. gadu vecumā, līdz, izmetot loku, atgriežas pie 32.
Pasniegšanas stilu, manuprāt, spilgti raksturo šis citāts: “Es neatceros, kā tiku informēts par faktu, ka mani vecāki neredz. Tas nav nekas īpašs. Tā bijis vienmēr. Kas zina – varbūt pie lielajiem šīs pasaules ieejas vārtiem man kāds to norādīja kā līguma punktu nr. X nesalasāmā drukā, bet patiesībā tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka, pateicoties viņiem, es biju īpašs. Es! Īpašs! Īpašs, jo redzēju tumsā.”
Autore mūs ievelk lielākajai daļai nezināmā pasaulē. Visticamāk vairums no mums pat neaizdomājas, kāda ir dzīve cilvēkam, kura pasaule slīgst tumsā – cik perfektai kārtībai tajā jāvalda, lai orientētos telpā, kādas grūtības sagādā pat tik ikdienišķi sīkumi kā apģērbšanās un ēst gatavošana, nemaz nerunājot par iepirkšanos vai nokļūšanu no punkta A uz punktu B, jo īpaši, ja ceļā gadās kas neparedzēts, piemēram, bedre. Skarbi. Un skaudri. Kaut arī rakstniece to atklāj caur pozitīvu pasaules redzējumu un humoru, viena otra epizode un atskārsme trāpa sāpīgi kā pātagas cirtiens, liekot lasītājam pārvērtēt savu vērtību sistēmu.

Palaist vaļā – tik grūti!
Ik nodaļas beigās ir īss ieskats Jēkaba mammas jūtu un pārdzīvojumu pasaulē (kā pie psihoterapeita) un liek uz notikumiem paraudzīties no otras – tumsas (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē) – puses.
“Reizēm saka, ka var dzirdēt, kā klusums skan, pareizi? Nu tad saprotiet – katrs klusums skan citādi. Un tas klusums, kad tev pašas bērns slīd ārā no pirkstiem, skan ļoti griezīgi. Mums ir visādi palīgaparāti. Spieķis. Lupa. Svari, kas saka svaru.Pulkstenis – ir gan audio, gan arī Braila pulkstenis. Pacel stikliņu un nolasi, cik tas rāda. Telefons. Dators. Modinātājs. Audiogrāmatas. Suns. Bet nekas jau neatsver cilvēku!” secina Jēkaba mamma.
Pēc pašas autores teiktā, grāmata ir par pieaugšanu. Par mātes un bērna attiecībām. Par pieķeršanos jeb nabas saiti, kas abus vieno vēl ilgi pēc piedzimšanas. Un par palaišanu vaļā, lai cik grūti.
Kā zināms, stāsts par puiku, kurš redzēja tumsā, ir daļēji biogrāfisks – tam par pamatu ņemta Rasas vīra aktiera Sanda Pēča piedzīvotais, uzaugot ģimenē, kurā abi vecāki ir neredzīgi. Tā kā zinu arī, ka Sandis līdz grāmatas iznākšanai bija redzējis vien dažus fragmentus, atliek tikai apbrīnot, cik, manuprāt, meistarīgi Rasai izdevies iejusties kā viena, tā otra varoņa tēlā un izjūtās. Viena lieta ir daiļliteratūra. Otra – apjaust, ka kādam tā ir dzīves realitāte. Tāpēc man gribas teikt, ka “Puika, kurš redzēja tumsā” piešķir lasītājam superspējas ne tikai redzēt, bet ieraudzīt, ka apkārt ir arī citas pasaules. Un atgādina būt iecietīgam, pieņemt citādo. Būt cilvēkam. Būt pašam. Īpašam.
Vienīgais grāmatas trūkums – nav atainots Jēkaba dzīves posms no 16 gadu vecuma līdz 32, par kuru lasītājam atliek tikai minēt. Tik ļoti gribējās citas pasaules aizkulises, autores garšīgo valodu un spēcīgo pēcgaršu pēc katras nodaļas izbaudīt ilgāk! Un noteikti redzēt izrādi.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Grāmata, kas piešķir superspējas

Kategorijas