Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pievilcības daudzās nokrāsas

VALIJA BELUZA

2020. gada 12. marts 07:00

318
Pievilcības daudzās nokrāsas

“Ja viņu kārtīgi nomazgātu, noņemtu visu pielīmēto, uzpumpēto un pieaudzēto, būtu smuka meitene!” Nejauši kļuvu par liecinieci šādai sarunai. Puiši smējās, ka jauniņās TV dīvas ar botoksu pildītās lūpas atgādina sardeles, pārmālētās acis izskatās kā sodrēju bedres un teju piecus centimetrus garie nagi līdzinās grābekļiem. Priekšstati par pievilcību mēdz atšķirties.

Kad diktē mode
Pusaudžu resursu centra Liepājas filiāles psiholoģe Zane Lobānova uzsver, ka nevienā vecumposmā cilvēks tik ļoti neseko autoritātēm un modei kā agrā jaunībā. Arī mazas meitenes vēlas būt skaistas, taču septiņu astoņu gadu vecumā viņām ir citi pamatuzdevumi.
Pusaudžu un jauniešu vecumposmā būt stilīgam, iekļauties grupā, spēt piesaistīt pretējo dzimumu šķiet īpaši svarīgi, jo centrālā vajadzība tad ir veidot attiecības ar vienaudžiem, būt pieņemtam, novērtētam. Liela nozīme arī videi. Mūsdienās internets ir piesātināts ar blogerēm un influenceriem, kas, reklamējot samākslotu, reizēm pārspīlētu izskatu, veido vērtību sistēmu. Meitene, kuras prioritāte ir ārējā veidola pilnveidošana, liek lietā pieejamos tehniskos palīglīdzekļus, lai padarītu iespaidīgākas lūpas, skropstas un citas ķermeņa daļas.
Bet gandarījuma bieži vien nav, un nepieciešamība būt tādai, ar kuru vēlas būt kopā citi, nāk kopā ar pašvērtējuma krīzi. Pusaudzes galvenie jautājumi ir: “Vai esmu pietiekami laba un kas es vispār esmu?” Ka sanācis pārspīlējums, vairāk gan redzams no malas. To pamana arī jaunieši, kuri ir brīvāki no vajadzības par katru cenu izpatikt un būt pieņemtiem.”

Tēva un patēva loma
“Statistika liecina, ka Pusaudžu resursu centrā lielākoties nonāk jauniete, kura dzīvo ar mammu, bet tēvu nepazīst vai arī zina tikai pēc izskata. Tātad attiecību ar tēvu nav. Kur meitenei ņemt veselīgu pašvērtējumu? Kā viņai zināt, ka ir skaista, laba, gudra un pelnījusi labu attieksmi, ja šo pārliecību nav sniedzis viņas dzīves vīrietis – tētis? Ja jau viņš atstāja manu mammu, arī es esmu tik nevērta, ka mani var pamest,” meitenes domu gājienā cenšas iejusties Z. Lobānova. Viņasprāt, izjukušo ģimeņu gadījumā pat nav svarīgi, kurš no vecākiem aizgājis: atvasēm tas ir vienlīdz sāpīgs zaudējums.
“Vidēji statistiskā ģimenē šodien ir māte, bērns un cits vīrietis – patēvs. Meitenes pašvērtējuma veidošanā tad milzīga nozīme ir tēva lomas aizvietotājam. Augošam cilvēkam nepieciešama pieķeršanās figūra, kam līdzināties, pēc kura vērtēt sevi. Tas, kā patēvs izturas pret audžumeitu: vai ir uzmanīgs, iejūtīgs, rūpīgs, vai ievēro robežas un ir uzticams atbalsts gan mātei, gan viņas bērnam, veido meitenes priekšstatus par sevi “esmu tā vērta, esmu to pelnījusi”. Vēlāk šādu attieksmi kā normālu viņa sagaidīs no sava partnera. Un otrādi. Ja patēva attieksme pret meiteni ir vairāk agresīva, kas diemžēl vērojama ļoti bieži, veidojas vainas izjūta un zems pašvērtējums. Tas nereti nāk komplektā ar pārspīlētu izskatu un ēšanas traucējumiem, piemēram, badošanos, depresīvu noskaņojumu, trauksmi, paškaitējošu uzvedību, pat pašnāvības mēģinājumiem. Mākslīgie ķermeņa izskaistinājumi nespēj kompensēt iekšējo vērtības apziņu, ko vispirms nodrošina tuvākie cilvēki.”

Otrais riņķis
Sasniedzot 30 gadu robežu, kad sieviete parasti ir apprecējusies, radījusi bērnus, viņas primārā vajadzība ir saglabāt ģimeni. Arī tas liek rūpēties par izskatu, tomēr vairs ne tik intensīvi.
Pienāk laiks, kad sievietes pamatuzdevums vairs nav sagūstīt labāko tēviņu un dzemdēt no viņa bērnus. Reti kura četrdesmitgadniece seko pusaudžu pieņemtajiem etaloniem. Sievietes hormonālā darbība ir noregulējusies, emocionālās reakcijas uz notikumiem nav tik vētrainas un fokuss no sevis kā centrālās personas ir pamainījies – viņa var pievērsties garīgajai izaugsmei un attīstībai. Protams, vienmēr ir izņēmumi: daudz ko nosaka personas individuālās īpašības, vide, tradīcijas, iedzimtība, audzināšana u.c.
“Nav noslēpums, ka gandrīz puse no laulībām tiek šķirtas, un sieviete, rupji sakot, nonāk “veikala plauktā”. To varam secināt pēc mākslīgā skaistuma un jaunības kulta, kas turpinās pēc jaunieša perioda beigām,” novērojusi psiholoģe.
Mūsdienu sabiedrībā vērojama vēl kāda tendence – dažāda vecuma cilvēki cenšas līdzināties jauniešiem, attiecīgi ģērbties un izpausties, lai pēc iespējas ilgāk baudītu brīvību, bezrūpību. 21. gadsimts sniedz šo ilūziju. Varbūt atslēgas vārds ir samērība? Arī tā ir katra paša izvēle.

Ko darīt?
Tikmēr atklāts paliek jautājums, kā palīdzēt dziņu, emociju un malduguņu plosītajam jaunietim. Šajā jūtīgajā vecumā ir izšķiroši, kā reaģē tuvinieki, ģimene. Taču, ja meitene vai puisis ieņem galvā, ka tikai ar pīrsingu, iespaidīgu tetovējumiem cilvēks izskatās pievilcīgs, mammas, omes padomi drīzāk šķiet nederīgi. Jo pēc psiholoģiskajiem vecumposma uzdevumiem pienāk laiks, kad no vecāku aprūpes jāatraujas. Tīnis demonstratīvi pārkārto robežas, vēlas attālināties, lai atrastu, kas ir viņš pats. Tas notiek arī agresīvā veidā.
Pusaudža pārliecību nostiprina filmās, sociālajos tīklos un glancētos žurnālos tiražētie populāru personību izskaistinātie tēli. Dažkārt mainīt situāciju, imidžu izdodas citam vienaudzim, kurš ir pieņemams piemērs. Arī starp pedagogiem pusaudzis var atrast autoritāti, personu, kurai uzticēties un pieķerties.
Ko darīt vecākiem, ja viņu lolojums vairs neklausa, uzvedas lecīgi un izskatās izaicinoši? Mēģinot ietekmēt spītnieku ar ironiju, pārmetumiem, drīzāk tiks panākts pretējais. Pacietību un vēlreiz pacietību! Ar varu tuvību neizdosies uzspiest.
Jebkurā vecumā. arī jaunietim, ir jāzina, ka viņu mīl, ka būs pie kā vērsties vajadzības gadījumā. Jo īpaši šajā vētrainajā un sarežģītajā periodā ir ļoti svarīgi dot šo drošības izjūtu un pārliecību, ievērot un izcelt viņa vērtības, prasmes, spējas un resursus. Vai nu jaunais cilvēks turpinās sevi vainot un devalvēt, vai arī ar laiku pieaugs viņa pašvērtības apziņa un mazināsies ārējie pārspīlējumi.

VIEDOKĻI
Neglīteņu dabā ir ļoti maz
Sabiedrībā valda darba tirgus un diemžēl arī attiecību tirgus. Esmu pārliecināta, ka daudz kas notiek ne jau tāpēc, ka sirds tā liek. Ne viena vien sieviete mākslīgo skaistumu uztver kā šiku, ar ko celt savu vērtību, iegūt tovarnij vid – iekārojamas preces izskatu. Puisis no augstiem plauktiem – slavenu, bagātu vecāku atvase viņai vajadzīgs statusa pēc. Tāpat kā dārgs Šveices pulkstenis.
Neglītu sieviešu dabā ir ļoti maz, parasti Ievas māsas visu dara ar mērķi kļūt pamanītām, ievērotām. Kad pati vēl studēju, vienai kursabiedrei likās, ka jebkura cepure viņu padara neglītu. Vienmēr, arī ziemā, meitene izlaida savus garos blondos matus un staigāja bez galvassegas. Pēc laika sākās mežonīgas galvas sāpes, nācās doties pie neirologa un nopietni ārstēties.
Jau labu laiku modes kliedziens ir uzspīlētas džinsenes ar plēsumiem ceļgalu vietās un plikuma joslu starp apaviem basās kājās un bikšu staru. Princips: visiem tā ir, un man ar’ vajag. Ja daudzām meitenēm vidusskolā ir uztūnētās lūpas un skropstas, nevaru būt pelēka pele. Sāks vēl apsmiet. Noteiktā vecumā šķiet ļoti svarīgi neatšķirties no vienaudžiem, pievērst sev uzmanību.
Kad vēroju pie luksofora stāvošos tehnikuma audzēkņus ar kailiem, zili violetiem apsaldētiem stilbiem, brīžiem gribas kā vecai tantei teikt, lai padomā, jo var taču būt veselības problēmas! Bet kas es tāda esmu, lai pamācītu?
LĀSMA, literāte, pedagoģe

Pārgriezt nabassaiti
Kamēr tas neapdraud citu drošību un paša veselību, tikmēr cilvēks var darīt, ko grib. Ja panks ģērbjas kliedzoši – tas ir viņa veids, kā izpausties.
Manas meitas savulaik uzlaboja izskatu ar tā saucamajiem liekajiem matiem. Pati iemācījos to darīt prasmīgi un ātri, esmu cēlusies pusstundu agrāk un spraudusi, lai salaiduma vietiņas nav redzamas. Esmu arī lipinājusi liekās skropstiņas, kas nebūt nav viegli. Kāpēc ne, ja tas meitenei liek justies sievišķīgai un skaistākai.
Manuprāt, pašapziņu ietekmē audzināšana ģimenē. Arī tas, vai vecāki bērnu mīl. Mūsu ģimenē vienmēr ir bijušas cieņpilnas attiecības. Par gaumi, estētikas izjūtu ar meitām daudz runāju. Arī par samērīgumu: kas ir, kas nav pieļaujams. Pat saites uz rakstiem internetā viņām sūtīju. Dažreiz tas nenostrādāja.
Bērni zina, ko domāju par tetovēšanu. Ne tīri vizuāli, bet pret salonu, kur to dara. Vai tur ir droši no higiēnas viedokļa, vai instrumenti sterilizēti. Sasniegusi pilngadību, jaunākā meita uztaisīja sev tetovējumu, bet vecākā meita tūlīt pēc 18. dzimšanas dienas izdūra nabā pīrsingu. Naba tomēr ir svarīga dažādiem fizioloģiskiem procesiem, tāpēc baidījos, kā tas var ietekmēt bērna veselību. Kad abus gadījumus izstāstīju savai paziņai psihoterapeitei, viņa teica: bērns tā parādīja, ka kļuvis neatkarīgs. Pārgriezis nabassaiti ar mammu.
Tētiem ir vieglāka attieksme pret šīm lietām, vismaz no sava vīra neesmu dzirdējusi pret bērnu ārējo izskatu vērstus komentārus. Starp citu, meita, kura savulaik iekabināja riņķi nabiņā, to vairs nenēsā.
Man nav iebildumu, ja kāds sevi krāšņo, lai provocētu sabiedrību. Savējiem esmu teikusi: pīpējot tu vari sabojāt tikai savu fizisko ķermeni. Daudz vairāk sev un citiem kaitē ar aprunāšanu. Šis grēks jeb ļaunums nodara gauži gan paša sirsniņai, gan līdzcilvēkiem.
LIENE, uzņēmēja, trīs bērnu mamma