Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmskolēni un skolēni zem viena jumta sadzīvo veiksmīgi

ZANE GVOZDE

2020. gada 12. marts 07:00

57
Pirmskolēni un skolēni zem viena jumta sadzīvo veiksmīgi

Nu jau vairāk nekā gadu Medzes pirmsskolas izglītības iestādes “Čiekuriņš” audzēkņi un personāls savu ikdienu vada netālu esošās Zentas Mauriņas Grobiņas novada vidusskolas programmu realizācijas vietā Kapsēdē. Vēl joprojām viņu mītnē – bērnudārza ēkā – tiek veikts remonts, kas uzsākts jau 2018. nogalē.
Kamēr nav skaidrības, kad būs iespēja atgriezties ierastajā vidē un apdzīvot atjaunotās telpas, mācību darbs noris vairākās telpās skolas ēkā. Telpas ir pielāgotas bērndārznieku vajadzībām, un viņu ikdiena tajās ne ar ko neatšķiras no pirmskolēniem ierastās.

Jūtas piederīga
2019./2020. gada mācību gadā “Čiekuriņš” darbu uzsāka jaunas iestādes vadītājas virsvadībā. Grobiņas novada dome jau 2019. gada maijā amatā apstiprināja Agiju Admidiņu. Viņa iestādē apvieno divus amatus – ir vadītāja un metodiķe. Viņas līdzšinējā darba pieredze saistīta tieši ar pirmsskolas pedagoģijas jomu – ilgus gadus strādājusi par pedagoģi Liepājas bērnudārzā “Kāpēcītis”.
A. Admidiņa atklāj, ka pati dzīvo Grobiņā, tāpēc iespēju novadā arī strādāt uzskata par lielu priekšrocību. Jaunais amats, kas, nenoliedzami, saistāms ar lielāku atbildību, reizē bijis izaicinājums, taču nav biedējis, drīzāk – pat pamudinājis pieteikt savu kandidatūru vakantajam amatam. “Es tik ilgus gadus esmu strādājusi par skolotāju, man ir ļoti daudz zināšanu – likās, ka varu nodot to citiem, citā vietā un citādāk,” skaidro vadītāja. Viņa pati nāk no laukiem un savulaik devusies uz Liepāju skoloties, lauku vide un cilvēki viņai esot tuvi un mīļi. Strādājot Liepājā un nu Grobiņas novadā, jaunā iestādes vadītāja jūt atšķirību – te dienas rit rimtāk, mierīgāk. Cits citu atbalsta, labprāt sadarbojas.
Katru otrdienu Grobiņas novada izglītības jomas pārstāvji tiekas, lai apspriestu aktualitātes savā nozarē. A. Admidiņa to vērtē kā lielisku iniciatīvu, kas reizē saliedē un palīdz veiksmīgi risināt dažādus kopīgus jautājumus – rada kopības sajūtu.
A. Admidiņa jau paspējusi sevi pierādīt, kopā ar kolēģiem panākot, ka pedagogiem tiek nodrošināta pilna darba slodze. “Cīnījāmies par likmi, lai varam kopā nākt un plānot, un tagad šo iespēju izmantojam.” Tādējādi šobrīd katrā grupā ar bērniem strādā divas skolotājas un viena skolotājas palīdze. Ar mazākajiem audzēkņiem, kuriem ir vien pusotrs gads, strādā divas skolotājas palīdzes.
Jaunais kompetenču izglītības modelis, pēc vadītājas domām, liek pedagogiem sarosīties, taču nav vērtējams kā slikts process. “Ja tu to dari ar prātu, mierīgi, nenoniecinot labo, kas mums, pirmskolā, jau ir ieguldīts, tad domāju, nav problēmu.” Viņa pārliecināta, ka izmaiņas bija nepieciešamas, jo mūsdienu straujajā laikmetā mainās arī bērnu uztvere, paradumi un prasmes.

Izmanto priekšrocības
A. Admidiņa nemaz nezina, kā ir strādāt “Čiekuriņa” ēkā. “Es esmu jauna vadītāja, man ir tikai šī pieredze,” viņa saka par darbu zem viena jumta ar skolas personālu un skolēniem. Kaut arī ar pagaidu mājām gan pirmskolēni, gan viņu pedagogi apraduši, ar nepacietību tiek gaidīts, kad remontdarbi noslēgsies līdzšinējā apmācību norises vietā. “Pagaidām grūti, bet kaut kā tiekam galā. Skolotājas ir tik elastīgas, ka iekārtojušas telpas tā, lai visiem būtu ērti,” par ikdienu saka vadītāja. Viņa īpaši slavē kolēģu radošumu, iekārtojot un pielāgojot piešķirtās telpas mazuļu vajadzībām. “Viss ir glīti un mājīgi.”
A. Admidiņa norāda, ka vislielākās pārmaiņas izjutuši tieši pedagogi. Kā tas ierasts – bērni visu jauno pieņem labprāt, viņiem tas pat rada īpašu interesi. “Viņi jau to tā nejūt kā paši skolotāji. Bērni dzīvo savu dzīvi uz priekšu, viņiem ir interesanti. Kur viņi tanī mirklī ir, tur ir labi.”
“Bitīšu” grupas piecgadīgie bērni ir tie, kuri jau otro gadu vada skolas ēkā, līdz ar to ar šo vidi labi apraduši. Grupas skolotāja Līga Freiberga atklāj, ka pirms ēkas renovācijas vēl paspējusi nosvinēt toreizējās audzināmās grupas izlaidumu, taču ar bērnudārza jaunajiem audzēkņiem jau pārnākusi uz pagaidu mājām skolā.
Skolotāja atklāj, ka pārejas process un pielāgošanās jaunajai ikdienai noritējusi gana raiti, ar jauno situāciju aprasts veiksmīgi. Gan pedagoģe, gan iestādes vadītāja uzsver, ka liels pluss, atrodoties skolas ēkā, ir tās apkārtne – te ir plaša zaļā zona, pašiem savs stadions. Bērni daudz laika pavada āra nodarbībās. Te gan īpaši jāpiedomā par drošību, jo apkārt ēkai, atšķirībā no pirmskolas iestādēm, nav norobežojoša žoga. “Par drošību mums ir ļoti jādomā,” uzsver A. Admidiņa.
Viņa atzīst, ka apkārt esošā infrastruktūra tiek izmantota, cik vien iespējams – pat svētki, ja to atļauj laikapstākļi, tiek svinēti, piemēram, ārā stadionā. Tāpat, saskaņojot laiku ar skolas pārstāvjiem, pirmskolēniem ir iespēja mūzikas nodarbības apgūt lielajā skolas zālē.
Lielākas telpas, ko skola var piedāvāt, nepieciešamas arī divreiz nedēļā esošajiem futbola treniņiem piecus un sešus gadus vecajiem audzēkņiem. Pie viņiem brauc treneris no Grobiņas sporta centra, un par šīm nodarbībām bērni, pēc vadītājas teiktā, ir sajūsmā: “Mēs baudām to vidi, kāda mums tagad ir dota.”

Līdzāspastāvēšana – draudzīga
Ar skolas darbiniekiem un skolēniem pirmskolas pārstāvji sadzīvojot draudzīgi – respektējot cits cita vajadzības. A. Admidiņa spriež, ka tik veiksmīga līdzāspastāvēšana noteikti skaidrojama ar faktu, ka darbs noris lauku skolā. Tā ir pavisam cita vide – te jūtama lielāka kopības sajūta, lielāks miers. “Bērniņi, man šķiet, te kā Dieva ausī dzīvo.”
Arī tad, kad pirmskolēniem būs iespēja atgriezties bērnudārza ēkā, sadarbība ar skolu nebeigsies. Sešgadnieki, par kuriem rūpi iepriekš uzņēmās skola, iekļaujot viņus ikdienas dzīvē un radinot pie gaidāmajām skolas gaitām, atgriezušies bērnudārzā pārraudzībā. Tas nozīmē, ka atbildību par mācību procesu un administrācijas lietām uzņemas “Čiekuriņa” vadība, bet, tā kā bērnudārza ēkā nav tik daudz vietu, sešgadnieki zinības apgūs skolas ēkā.
Viņi paliks telpās skolas pirmajā stāvā, kur šobrīd skolojas mazākie pirmskolas audzēkņi. Līdz šim sešgadniekiem skolā tika pielāgotas telpas otrajā stāvā, kurās mācību process noritēja krietni pielīdzināts skolā esošajam – bērniem bija atsevišķa mācību klase. Jau šogad jaunā bērnudārza vadītāja raiti atrisinājusi situāciju, pielāgojot bērnu ikdienas vidi pirmskolas vajadzībām un radot papildu – rotaļu – telpu.

Mācības – bez pārmaiņām
A. Admidiņa uzsver, ka darba vide nekādā veidā neietekmē tiešo mācību darbu un saturu. Arī “Čiekuriņa” bērni pamazām apgūst jauno izglītības modeli, darbojoties kompetenču centros, kurus, par spīti ne pārāk plašajām telpām, grupu skolotājas veiksmīgi iekārtojušas. “Viss notiek tāpat kā visur.” Katrā grupā ik nedēļu ir jauna mācību tēma, par kuru tiek runāts dažādos veidos.
Piemēram, trīsgadnieku grupā “Saulītes” marta pirmā nedēļa tika veltīta ūdens tēmai. Pedagogu uzdevums ir rast arvien jaunus veidus, kādos par konkrēto tēmu stāstīt, ar to iepazīstināt un raisīt interesi par tās izzināšanu pašiem. Kā to paredz jaunā kompetenču izglītības pieeja, bērni daudz dara paši – darbojas praktiski, vēro un veic secinājumus par dažādiem procesiem. Īpaši aktīvi šai virzienā tiek strādāts ar piecgadniekiem un sešgadniekiem.
Piecgadnieki “Taurenīšu” grupā paši sev audzē veselīgos zaļumus – sīpollokus. Uz palodzes redzams bērnu veikums – vairākās kastītēs melnzemē cītīgi ierušināti sīpoli, kas ik dienu tiek apčubināti, laistīti. “Ir jāaudzē, jāpēta,” procesa nozīmību raksturo vadītāja. Grupas skolotāja Megija Vinškevica pārstāv jauno pedagogu paaudzi, un darbs “Čiekuriņā” ir viņas pirmā darba pieredze. Uz darbu Grobiņas novadā jaunā speciāliste brauc no Liepājas. Kā atzīst iestādes vadītāja, Megija tāda nav vienīgā. Starp pedagogiem ir vairāki, kuri uz darbu mēro ceļu no netālu esošās vēju pilsētas. Izrādās, arī daļa bērnudārza audzēkņu ir liepājnieki.

Pieprasījums pieaug
Interese par netālu no Liepājas esošo bērnudārzu esot gana liela, un, cik to atļauj vietu skaits, interesenti labprāt bērnudārzā tiek uzņemti. Taču priekšroka nemainīgi ir novada bērniem. Šajā mācību gadā “Čiekuriņa” audzēkņu skaits sasniedzis 98. Iestādes vadītāja vērtē, ka tas ir daudz – brīvu vietu nav. No šī skaita izlaidumu piedzīvos un rudenī skolas gaitas uzsāks 16.
Jau jūtams, ka nepieciešamība pēc vietām bērnudārzos ir lielāka, nekā iespējams nodrošināt. Par to pārliecinājās arī grobiņniece Katrīna, kura marta sākumā bija ieradusies uz iestādi, lai bērnudārza rindā pieteiktu decembrī dzimušo dēliņu Matīsu. Grobiņas bērnudārzā “Pīpenīte” mazais Matīss jau ir ārpus rindas, tādēļ mammai ieteikts apvaicāties Medzes bērnudārzā.
Kā norāda “Čiekuriņa” lietvede Una Bethere, Matīsam paveicies, jo ir to vidū, kuri bērnudārzu varēs sākt apmeklēt no pusotra gada vecuma. A. Admidiņa skaidro, ka lielais pieprasījums pēc vietām novada bērnudārzos skaidrojams ne tikai ar jaundzimušo skaita pieaugumu, bet arī ar to ģimeņu atgriešanos dzimtenē, kuras ilgu laiku pavadījušas prom.
Skaidrs, ka izvēle par labu konkrētai mācību iestādei tiek izdarīta ne vien tās atrašanās vietas, bet galvenokārt piedāvājuma un vides dēļ. Jo vairāk konkrētā iestāde dara, lai mācību procesu padarītu radošāku un daudzveidīgāku, jo labāk. “Čiekuriņa” vadītāja teic, ka arī šajā ziņā bērnudārzam ir, ar ko lepoties. Laba sadarbība izveidojusies ar Medzes bibliotēku, kur pirmskolēni ir bieži viesi – tur notiek gan iepazīšanās ar grāmatu valstību, gan dažādas tematiskas nodarbības.
Tāpat bērnudārzā bieži notiek viesmākslinieku uzstāšanās, kas ļauj piedzīvot daudzveidīgu kultūras programmu. Ar novada piešķirto transportu ir iespēja doties arī ārpus savām telpām un paplašināt redzesloku – mazuļi dodas gan izglītojošās, gan izklaidējošās ekskursijās. Paviesojušies arī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” un iepazinušies ar tā darbību, ieskicē A. Admidiņa.

Arvien dzīvo gaidās
Par to, kad pedagogi, iestādes vadība un audzēkņi varēs atgriezties savās telpās, nav zināms. Kā atklāj vadītāja: “Ja tas būtu no mums atkarīgs, tad mēs tur jau būtu. Bet, tā kā tas ir atkarīgs no faktoriem, kas saistīti ar celtniecību un visu pārējo, mums atliek tikai apbruņoties ar lielu pacietību.” A. Admidiņa neslēpj, ka daudz jautājumu par to, kad ēkas remontdarbi noslēgsies, ir gan no vecākiem, gan pagasta iedzīvotājiem, no kuriem liela daļa ir bijušie “Čiekuriņa” audzēkņi.
Diemžēl iestādes vadība pēdējā laikā nevar iepriecināt ne ar vienu citu atbildi kā vien: “Mēs īsti nezinām.” Arī vecāki, kuri savas atvases vēl tikai piesaka rindai bērnudārzā, spriež – vai viņu bērnam būs iespēja skoloties jaunajās un glīti izremontētajās pirmsskolas iestādes telpās?
Kā zina stāstīt iestādes vadītāja, darbu izpilde bērnudārza ēkā bija paredzēta šī gada februāra sākumā, taču termiņš ticis pagarināts vēl uz trīs mēnešiem. “Tad redzēsim. Es to īsti nevaru komentēt, man nav īsti skaidrības, kas ir vainīgs pie aizkavēšanās,” uzsver A. Admidiņa.
Kā laikrakstam atklāja Grobiņas novada domes Attīstības un uzņēmējdarbības nodaļas vadītājs Gints Ločmelis, līdz šim būvdarbu veikšanas termiņš ir pagarināts vienu reizi, sākotnējais termiņš bija 05.02.2020. “Termiņš tika pagarināts sakarā ar precizējumiem projekta dokumentācijā un papildus veicamajiem darbiem, piemēram, ūdensvada un kanalizācijas nomaiņa, kas sākotnēji nebija paredzēta, bet ir loģiski to veikt vienlaikus ar pārējiem remontdarbiem,” skaidro domes pārstāvis un norāda, ka šobrīd plānots, ka bērni savās telpās atgriezīsies jaunajā mācību gadā. Arī tad, ja objektā būvdarbi būtu pabeigti februārī, kā iepriekš tika plānots, bērni uzreiz iestādē atgrieztos vien augustā vai septembrī. “Šajā ziņā izmaiņu nav,” uzsver G. Ločmelis.