Trīs vaļi – tērēt, dot un krāt

2020. gada 26. marts 07:00

168

Stāsts par bērna attiecībām ar naudu un tās tērēšanas paradumiem patiesībā ir stāsts par mums, pieaugušajiem. Teoretizēt par to, kā būtu pareizi, var ilgi, bet rezultāta nebūs, ja paši rādīsim sliktu piemēru. Tas ir tāpat kā runāt par drošu ielas šķērsošanu, bet pašiem skriet pāri, luksoforā degot sarkanajai gaismai, piekrīt četru bērnu mamma, “Valodu vēstniecības” skolotāja Gunita Lanka. Sevišķi svarīgi tērēt pārdomāti ir šajā neskaidrajā laikā.

Kurā vecumā ir jēga sākt runāt ar bērnu par naudu – ko šis vārds nozīmē, kā tērēt, vai ir jākrāj?
Jo agrāk, jo labāk! Mazi bērni pavisam citādi skatās uz naudiņu. Viņiem šķiet – jo vairāk monētiņu, jo labāk, bet papīra naudiņa – tas nekas daudz nav. Tāpēc svarīgi pēc iespējas ātrāk ierādīt, ko ar naudu darīt. Tad sešpadsmit gados neradīsies jautājums – kāpēc viss nav jānoēd čipsos.
Mēs ar manu vīru Andri uzaugām starp divām sistēmām. Zinām, kā ir, kad banānu nav, un zinām, kā ir, kad, ieejot veikalā, pusstundu jādomā, ko es vispār gribu, jo var izvēlēties. Tas mums palīdz, jo zinām – arī tad, ja kaut kā trūkst, varam izdzīvot. Bet paaudze, kas uzaugusi pēdējo desmit gadu laikā, pieradusi, ka ir nevis pamatlietas, bet izvēle. Kad viņi attaisa ledusskapi un nobļaujas pa visu virtuvi “Mamm, nav, ko ēst!”, viņi ar to domā, ka nav mīļākā siera, ko uzlikt uz maizes. Mēs, tāpat kā mūsu vecāki, vecvecāki, ar šo frāzi nemētājamies.
Tāpēc ir labāk bērniem no paša sākuma ierādīt zelta vidusceļu – ka nevar dzīvot tikai izšķērdībā un izvēlēs. Jo ātrāk pieradīs, ka ēd ne tikai to, ko grib, jo labāk. Tas pats attiecas uz naudas tērēšanu.

Vai stāsts par to, ka esam nemierā, kā bērni izlieto savu naudu, patiesībā nav stāsts par mums pašiem? Vispirms jau pieaugušajiem jāprot pareizi rīkoties ar naudu.
Man bija trīsdesmit astoņi gadi, kad sāku aizdomāties par uzkrājumiem. Lielāko daļu dzīves biju pieradusi dzīvot kā vairums cilvēku – no algas līdz algai. Ievēroju – lai cik labs būtu atalgojums, vienmēr knapi aizvelku līdz nākamajam mēnesim.
Nauda ir instruments, tāpēc vajag radīt iespējas un apstākļus, ka bērnam ir sava naudiņa, un uzreiz iemācīt, ka daļa ir paredzēta tēriņiem, daļa krāšanai, daļa došanai. Mamma un tētis var palīdzēt saprast, vai došanas naudiņu novadīt labdarībai vai kā citādi palīdzēt nabadzīgiem, trūcīgiem, slimiem cilvēkiem.
Krāšana nenozīmē to, ka sakrāj un vienā rāvienā iztērē, nopērkot “iPhone” vai riteni. Jāmāca, ka pieaugot šo naudu varēs ieguldīt, lai tā pelnītu vēl naudiņu.

Vai dot kabatas naudu tāpat vien ir pareizi?
Katra ģimene izlemj un rīkojas pēc savām iespējām un ieskatiem. Viena dod kabatas naudu, cita maksā par atzīmēm, vēl kāda – par mājas darbiem. Tas atkarīgs no tā, kas kuram bērnam jāuztrenē. Citu nauda vispār nemotivē. Varbūt par labu darbiņu ir jāuzsauc pica vai boulings, vai puscena no riteņa. Svarīgi, lai bērns redzētu principu – ja es labi padaru savu darbiņu, tas nes augļus. Jāizvērtē, kas vislabāk darbojas, lai iemācītu elementāru darba ētiku un to, ka visas finanses nav jānoēd.
Mūsu bērniem kabatas naudas nav, viņi naudiņu saņem dāvanās, par atzīmēm un darbu. Tāda bija mūsu izvēle, jo viņu darbiņš šajā vecumā galvenokārt ir skola. Algas dienas ir divas reizes gadā – liecību dienās. Mēs nemaksājam par elementārām lietām – gultas klāšanu, gružkastes iznešanu. Bet, ja man ir jāmazgā logi un zinu, ka aicinātu palīgu no malas, kam maksātu, tad tikai tāpēc, ka tie ir mani bērni, es viņus neapietu un samaksātu par to pašu darbu.

Jo bērns nopelnītu naudu izlieto pārdomātāk?
Mana pieredze rāda, ka bērns, kurš kārtīgi pasvīdis, lai nopelnītu naudiņu, domā, kā to lietderīgāk izlietot. Visu laiku gan jāievirza – pagaidi, neskrien, nenotērē, pietaupi, piedomā, vai tev ir vajadzīgs piecpadsmit minūšu prieciņš vai labāk piekrāt savam sapņu ritenim! Loģiski, ka sākumā tāpēc nebijām saviem bērniem nekādi varoņi. Bet, kā mans vīrs Andris saka, vecākiem nav jāvinnē konkursā “Labākais draugs” savu bērnu acīs, lai tikai visu laiku izpatiktu, lai tikai nesāktu ķērkt, lai tikai visi būtu mīļi un laimīgi. Vecāku galvenais uzdevums ir rūpēties par to, lai bērni, sevišķi puikas, paliek dzīvi, cik tas ir mūsu spēkos, un ierādīt dzīves ceļu. Vēlāk, kad viņi iekāps savā dzīves vilcienā, būs jābrauc pašiem.
Svarīgi ielikt pamatus, jo nav jau garantijas, ka viņi katru mīļu brīdi brauks pa tām sliedēm un izdarīs visas labās izvēles, ko esam centušies iemācīt.
Ejot kopā ar bērniem uz veikalu, uztveru to kā mācībstundu. Manas meitas zina, ka cenas jāskatās kilogramos, litros, lai salīdzinātu. Tas, ka cenu zīme ir dzeltenā krāsā, vēl nenozīmē, ka tā tiešām būs izdevīgākā cena. Cenšos iemācīt iepirkšanās kultūru, jo aiz tā visa stāv gudrība – vai mana nauda paliks man un citam mērķim vai arī aizies veikala šefam. Un tad viņš brauks savā sapņu ceļojumā un darīs tās lietas, ko mēs paši būtu gribējuši darīt, ja būtu naudiņa.

Vai bērniem drīkst teikt “mums nav naudiņas, es tev nevaru to nopirkt”?
Bērni pierod pie tā, ko dzird vecākus runājam par naudu. Ja saka “darbiņš ir grūts, nepatīkams”, bērns domā, ka avots, no kura naudiņa nāk, ir nepatīkams. Ja vecāki saka “darbiņš ir forši”, bērniem uzņēmējdarbības muskulis var attīstīties daudz veiksmīgāk. Tas nenozīmē, ka visi būs tendēti uz uzņēmējdarbību, tāpat kā nav jābūt pavāriem, taču ēst jāprot uztaisīt katram. Ja māki pagatavot tikai mannu un biešu zupu, paņem recepšu žurnālus, iepazīsti citu pieredzi!
Ja bērns visu laiku dzird “tas par dārgu, šis par dārgu”, uzaug ar domu, ka rokas ir sasietas. Finansiāli gudri ir izdevumiem tērēt septiņdesmit procentus no ienākumiem – īrei, komunālajiem maksājumiem un tamlīdzīgi. Cits saka – mājoklis vien jau maksā lielāko daļu algas! Tad varbūt vajag pārvērtēt, kur tu dzīvo, vai meklēt citas iespējas – iemācīties strādāt vairāk un vairāk nopelnīt. Šeit radošumam nav robežu.

Vai izdevumi ir jāpieraksta?
Kas kuram palīdz. Bet, ja nepieraksti un neredzi savu statistiku, īsti tam nevari izsekot. Drīzumā būs Vislatvijas talka. Bet talka reizēm ir vajadzīga ne tikai dobēs un ielās, bet arī savās finansēs, lai saprastu, kur mana naudiņa aiziet, ja jau mēneša beigās tās nav. Statistika rāda, ka lielākā daļa aiziet ēšanā un vannasistabā. Bērniem bieži liekas – ja man ir nauda, man ir brīvība iztērēt, kur vien garšas kārpiņas prasa.

Vai tas, ka bērns krāj naudu ceļojumam, ir pareizāk nekā krāt ritenim vai “iPhone”?
Nav pareizi vai nepareizi. Par naudu runājot, galvenais ir, lai bērns zinātu, ka ir tērēšanas, krāšanas un došanas naudiņa. Vecākam jāpamana viņa talanta asniņi. Ja jūt, ka būs nākamais BMX čempions, bet pats visu summu ritenim nesakrās, vajag ieguldīt arī no sevis. Tā būs vecāku investīcija bērna attīstībā. Bet lai nebūtu tā, ka, pasakot “mammu, gribu riteni”, mammīte skrien un bērns vispār nav pasvīdis.

Tā mūsdienu vecākiem, manuprāt, ir ļoti izteikta rīcība. Un pēc mēneša tam bērnam ritenis vairs nav vajadzīgs.
Mūsu draugam ir labs teiciens “ir novērots, ka sakrāts telefons kalpo ilgāk nekā uzdāvināts”. Nauda un darba ētika iet roku rokā. Ja bērns dabū visu viegli, tad atziņa numur viens ir – kas viegli nāk, tas viegli iet.
Otrs – ko tas bērnam iemāca? Loteriju? To, ka naudiņa aug kokos? Ka viss nāks viegli? Bērnam jāiemāca strādāt. Kas strādā, tam ir, ko ēst. Jāmāk būt radošam. Dzīvē jau nebūs tā – tev iedos algu tikai tāpēc vien, ka esi parādījies darbā. Tas, kā tu strādā, bieži būs noteicošais.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Trīs vaļi – tērēt, dot un krāt

Kategorijas