Mūns un karantīna

2020. gada 26. marts 07:00

Turpinājums. Sākums 19. martā.
Pašreiz silda saulīte, esmu ērti iekārtojies Viņas dziju groziņā un varu jums pastāstīt, kā man šobrīd klājas tajā pašizolācijā.
Ja vēl nezināji, manā mājā dzīvo arī Tētis. Nē, Tētis nav mans tētis, viņš ir tētis Viņai, bet es viņu arī saucu par tēti, jo man tā vieglāk. Tētim ir sava darbnīca ar daudz un dažādiem aparātiem. Man patīk vērot, kā viņš tur darbojas, un kopā mēs pavadām ilgas stundas.
Vienu dienu es atkal izlēmu iet un pārbaudīt, ko viņš tur dara. Ielienu darbnīcā un vēroju. Paliek mazliet garlaicīgi, kad saprotu, ka atkal tas, kas tiek meistarots, nav domāts man. Varbūt ķerties pie darba pašam? Nolemju sākt ar virpošanu, jo metināšanas darbiem vēl esmu par jaunu.
Uzlecu uz virpas, no tās kaut kas grabēdams nogāžas. Pārbīlī mēģinu ielēkt Tētim klēpī, taču tas man neizdodas. Taisnības labad piebildīšu, ka man reti kad izdodas slaidi trāpīt nodomātā objekta virzienā. Neviens gan nav noskaidrojis un pēc tam paskaidrojis man, kāpēc. Aste man ir gana taisna un gara, bet savu uzdevumu galīgi nepilda – uz palodzes parasti uzlēkt izdodas tikai ar trešo piegājienu.
Tad nu atkal notiek misēklis – aizlidoju klēpim garām, piezemējos uz galda un nogāžu veselu lēveni instrumentu. Pirms dabūnu pa sprandu, laižos. Vai zini, kā tas ir – dabūt mizā? Es arī nezinu, jo man ir gana veiklas kājas.
Uz palodzes šoreiz izdodas uzlēkt ar otro piegājienu. Tieku ielaists siltumā. Nav tak nekāds maijs galu galā!
Sēžu un sildu ķepas pie radiatoriem. Noskatos, kā Viņa, darbu beigusi, paņem datoru un noliek augšējā plauktā. Lai es netiekot klāt. Smieklīgi! Bet lai jau Viņa paliek nezinot, ka man neviens plaukts nav par augstu!
Pagaidām Viņa ir izvairījusies no nopietnas sarunas ar mani. Es gaidu piemērotu brīdi, lai izklāstītu savu viedokli par angļu rozītēm klātu porcelāna krūzīšu kolekcionēšanu. Man tās traucē pārvietoties pa aizkaru stangu, kas atrodas bīstami tuvu tām. Ja Lācis nenosūdzēs un Viņa nepamanīs, ka pārītis trūkst, tad vēl kādu brīdi varēšu dzīvot mierīgi. Bet Lācis ir baigais sūdzmanis. Viņu pārspēj tikai Morics. Sīkais draņķis!
Guļu uz savas mājiņas jumta un vēroju Moricu. Knēvelis pieiet pie sava trauciņa, paņem suņu barības graudiņu, aiziet atpakaļ līdz guļvietai un apēd. Pēc tam aiziet atkal pie trauciņa, paņem graudiņu un atpakaļ uz savu migu. Estēts, vai zinies!
Garlaicības mākts, sāku skaitīt, cik reižu viņš kursē turpu šurpu. Pēc divdesmit astotās apnika. Noķēru, lai pārbaudītu, vai viņam pie kājas nav piestiprināts soļu skaitītājs. Varbūt baigo sportistu tēlo un kādu rekordu cer sasoļot. Morics šausmās iebrēcās, laikam domādams, ka atkal kodīšu. Nespēju atteikt – iekodu.
Izdzirdis sīko bļaujam, atskrēja Lācis. Un Morics savukārt iekoda degunā viņam. Lūk, šo es nesaprotu. Lācis ir astoņas reizes par mani lielāks – tam degunā tas sīkais pajolis kož pārliecinoši, bet manu maigās mēnesgaismas apdvesto kažoku saudzē. Gļēvulis!
Nākamajā dienā Viņa jau agri sāk strādāt. Pukojas, ka viss notiek lēnāk, nekā pieradusi. Kaut kādi skaitļi nesaskanot. Iesaku uzdziedāt, man ar kaimiņu minkām vienmēr saskan. It sevišķi pašreiz martā. Viņa man iemet ar čību un iesaka aizvērties. Paklausu. Šoreiz bez ierunām.
Guļu un vēroju mušu. Laidelējas un ik pa brīdim kaut kur apsēžas. Šopavasar ļoti agri. Lai gan ko es zinu, es piedzimu rudenī. Viņa gaiņā dullo lidoni prom. Nu, kas tad tā mušas ķer? Nejēga! Nolemju parādīt, kā to dara īsti vīri.
Uzlecu uz galda. Pēc tam uz televizora. Ar sānu redzi manu, ka Viņa paver muti brēcienam. Muša tikmēr ir uzlaidusies Viņai uz pieres. Tieši pirms mana lēciena...
Blaukš!
Laižos fiksi prom, kamēr Viņa no mutes lasa mana kažoka spalvas un ķemmē matus. Atradusi, par ko uztraukties! Kas tad viņu te redz?! Lācis Viņu tāpat mīl – ar frizūru vai bez tās. Un sīkaļa vispār kūst kā saldējums, jo Viņa šo visādi lutina. Ada jaunus kamzoļus un pucē kā tādu lelli. Phē! Man nekādus izskaistinājumus nevajag – esmu Mēness. Pati pilnība!
Katru vakaru pēc darba Viņa iet rakties pa dārzu. Laikam no manis noskatījusies. Sākumā domāju, ka liks čupiņu, gribēju jau paskaidrot, ka tas ir intīms process, kas jādara kaut kur stūrītī, prom no citu acīm. Tak nē, tikai rok. Kaimiņienei stāsta, ka eksperimentē. Pagaidām izskatās pēc grāvjiem. Labi, lai rosās! Vismaz netraucē man dzenāt suņus.
Varu uzkāpt ābelē, notēmēt un lēkt tiem virsū no augšas. Lācis atkal mani nosūdz Viņai. Ja abu suņu sūdzamenerģiju saliktu kopā un izmantotu, pilnīgi pietiktu nelielai ražotnei. Nolemju iesniegt priekšlikumu ekonomikas ministram. Tagad taču aicina dalīties ar idejām.
Nolemju, ka arī es eksperimentēšu. Izvēlos dobi pretī virtuves logam, gribu, lai manu centību redzētu un novērtētu. Tā kā biju plānojis kļūt par aktieri, bet to mazliet izjauca pašizolācija, es trenēju prasmes mājās. Skatītāju man te netrūkst.
Un tā es nostājos dobē ar visām četrām. Izvēlos labāko rakursu, lai gaisma kristu no kreisās puses un visiem, kas vēlēsies manu darbību iemūžināt, tiktu izgaismots mans fotogēniskākais vaigs. Sāku rakt.
Zeme lido uz visām pusēm, līdzi tai kaut kādas nezāles.
Pēkšņi atveras virtuves logs. Es, plati smaidot, sastingstu. Bet kameras zibšņa vietā atskan brēciens: “Mūn, prom no tulpēm!”
Jopcik rozā, kas ir tulpe? Laikam kaut kāds laksts. Piedzimu taču rudenī. Kā man to zināt?
Esmu tik ļoti izbadējies, ka steidzos kaut ko uzēst. Bāc! Manā bļodā tukšums! Kurš ir izdomājis suņus? Vai tiešām pasaule bez viņiem nevarētu iztikt? Lācis, ignorējot savu barību, ir apēdis manējo. Jā, es zinu, ka mana skaitās garšīgāka, bet esmu simtām reižu pamēģinājis arī suņu barību – garšo tieši tāpat. Manā trauciņā nekā ņauuu. Viņa rokas pa savām tranšejām un to nemaz nemana. Bet man gribas ēst!
Ielienu plauktiņā un atrodu savas barības paciņu. Nogāžu uz grīdas un izberu, pie viena pieķerot klāt arī kaut kādu lakstu podā. Labi, ka neesmu nekāds Jorkšīras grāfs kā Morics, varu mieloties arī no grīdas – smiltis netraucē. Smiltis netraucē arī Lācim. Tikai Morics nepiedalās mūsu ballītē.
Kad Viņa ienāk no āra un ierauga idilli... varu sākt mukt. Tomēr slotas kāts panāk mani pagultē. Nosauc mani par riebīgo zvēru. Tu vēl neesi redzējusi riebīgu zvēru, es nodomāju un nolemju drīzumā, kādā izdevīgā brīdī, tādu nodemonstrēt.
Vārdi birst kā akmeņi – es esot izbēris visu savu mēneša barības normu. Tagad man draudot diēta. Pat bads! Nesapratu nevienu vārdu, bet ierāpos Viņai klēpī un mīlīgi murrāju.
Naktī ļauju Viņai izgulēties. Vairs nerīkoju savus deju kursus pusnaktī. Visiem saviem draugiem esmu pateicis, ka tie atcelti līdz rudenim.
Šorīt atkal viss sākas no gala. Vispirms mums ir rīta rosme. Tajā piedalāmies visi. Viņa vicina rokas un kājas, Lācis ķer Viņas rokas, es ķeru Lāča asti, Morics kvankšķēdams griežas ap mums kā tāds satelīts. Jandāliņš turpinās līdz brīdim, kad es ielidoju istabas stūrī un tēloju beigtu. Viņa pārtrauc savu aborigēnu deju un steidzas mani glābt.
Pēc tam mēs visi kopā ēdam brokastis. Parasti katrs savējās, šorīt – pēc ballītes – mēs ēdam to, kas domāts Viņai. Pēc tam katrs no mums izklīst pa visu māju. Viņa piesēžas pie datora un sāk atkal strādāt. Ārā neviens neiet un mājas teritoriju nepamet. Vēlāk atnāk kāds no ārpasaules un atnes pārtikas krājumus. Šis viss man kaut ko ļoti atgādina.
Šorīt man viņu rosīšanās ir līdz pelēkajām pakaļkājām. Dodos pa māju apgaitā. Meklēju, kur ir izvietotas kameras. Apstājos pie katra istabas kakta. Drošības labad pozēju un smaidu. Es taču nezinu, kurā televīzijas kanālā to raida. Ja nu to redzēs manas draudzenītes. Nolemju turpmāk uzvesties labāk un skaļi apsolu to Viņai.
Pēc visām pašizolācijā pavadītajām dienām Viņa turas braši. Es cenšos, cik spēka, lai Viņai nebūtu bēdīgi un vientuļi. Reizēm pat noķeru peli un atnesu Viņai. Viņa priecājas. Es tā arī nesapratu, kāpēc, jo neredzēju Viņu to apēdam. Varbūt šūs kažoku? Būs jānoķer vēl dažas pelēkās. Būsim abi – Mēnestiņi.
Vakarā ierušinos blakus Viņai un Moricam. Viņa skatās filmu, es Viņu vēroju un klusītēm lūdzu Viņai veselību. Un visiem labiem cilvēkiem veselību. Un arī suņiem. Jo es visus mīlu. Murrrrr!
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas