Iemīl Spānijas vidi un cilvēkus

2020. gada 2. aprīlis 07:00

497

Liepājniece Ieva Rodoviča, kaut nu jau piecus gadus pastāvīgi nedzīvo ne Liepājā un pat ne Latvijā, arvien sevi uzskata par piederīgu šai vietai. Dzimtenes un māju sajūta ir klātesoša ikdienas gaitās šābrīža dzīvesvietā Spānijā.
Apskatot daudz un dažādas vietas, kopā ar dzīvesbiedru Djego (Diego) nolēmusi turpmāko dzīvi vadīt Spānijas reģionā Katalonijā. Tieši tur rit Ievas un viņas dzīvesbiedra profesionālā darbība un kopīgiem spēkiem tiek audzināta meitiņa Madara, kurai vecāki cenšas parādīt labāko no abām pasaulēm.

Seko savai sirdsbalsij
Ieva ir dzimusi, augusi un skolojusies Liepājā. Pēc vidusskolas beigšanas nolēmusi doties uz Rīgu, lai studētu Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur izvēlēta apakšprogramma “Starpkultūru sakari Latvija–Spānija”. Pēc šīs programmas absolvēšanas arī aizsākušās Ievas patstāvīgās gaitas un ceļojumi ārpus Latvijas robežām. “Latvijas Kultūras akadēmijas piedāvāto apmaiņas programmu un prakšu gūtā pieredze man pavēra pavisam citu redzējumu uz apkārtējo, kas arī kalpoja par tā saucamo pirmo grūdienu tālāk pasaulē,” atklāj Ieva. Un vienlaikus norāda – lai kur arī atrastos, “vienmēr saukšu sevi par liepājnieci”.
Lēmumu par dzīvi ārpus Latvijas robežām un sava redzesloka paplašināšanu Ieva pieņēmusi pēc akadēmijas laikā – 2013. gadā – piedzīvotās pieredzes apmaiņas vēstures bagātajā Valjadolidā Spānijā un neilgi pēc tam – 2015. gadā – izietās prakses Kadisas pilsētā Spānijas pašos dienvidos – Andalūzijā. “Sajutu sava veida aicinājumu turpināt paplašināt redzesloku ārpus Latvijas, līdz katrs jaunais ceļojums un piedzīvojums man bija kā tāda adrenalīna deva turpināt doties nezināmajā, turpināt iepazīt pasauli, tās dažādību, robežas un tādā veidā sevi pašu,” skaidro ceļotāja.
Pieredzes apmaiņas braucieni ne tikai ļāvuši iepazīt pasauli un pašai sevi, bet satikt arī dzīvesbiedru Djego. Abi satikušies jau pieminētajā “Erasmus” studentu apmaiņas programmā Valjadolidā. Tā kā Djego ir no Čīles Santjago, Ievas ceļš kopā ar viņu aizvedis līdz pat Latīņamerikai.

Nododas kultūras pētniecībai
Pirms apmešanās uz dzīvi Spānijā kopā ar Djego dzīvojuši spāņu iekarotāja Pedro de Valdivijas pirms pieciem gadsimtiem dibinātajā Čīles galvaspilsētā – Santjago. “Sākotnēji es bieži saskāros ar to saucamo kultūršoku, līdz pat iestājos par sieviešu tiesībām, mēģināju cīnīties pret netaisnīgo sistēmu, studēt valsts vēsturi, līdz iepazinu un sapratu, kāpēc ir tā, kā ir,” norāda Ieva. Santjago arī tapis viņas pirmais pētījums par Čīliešu aprillerām – sievietēm, kuras izvērsa mākslas protestu pret Augusto Pinočeta militāro režīmu. Izrādās, ka Ievas pētījums vēlāk atzīts par pirmo šīs tēmas pētījumu Eiropā un vēl joprojām tiek strādāts pie darba tālākas publicēšanas plašākai auditorijai. “Atkal pavisam cita pieredze, varbūt emocionāli grūtāka, bet, pateicoties šai izaugsmei, ko piedzīvoju, es turpināju pilnveidoties par vēl pieredzējušāku un empātiskāku personu,” iegūto raksturo liepājniece.
Laikam ejot, viņa iemīlējusies valstī, tās kultūrā un cilvēkos. “Čīles maģija slēpjas tās neskaitāmajos kontrastos, kas neļauj to raksturot vienā vārdā, turpretī aicina turpināt meklēt un iepazīt tās daudzveidību. Tas notika arī ar mani. Nekad nebiju sajutusi tādu kaisli un patriotismu pret vēl kādu valsti, kas nebūtu mana dzimtene, un arī tas, pateicoties kādam iekšējam aicinājumam uzdrīkstēties, doties un pieredzēt.” Taču pēc pieredzētā un piedzīvotā, dzīvojot Latīņamerikā, pāris nolēmis atgriezties Eiropā. Konkrētāk – Katalonijā Spānijā. “Šis ir kā mūsu izvēlētais viduspunkts starp Čīli un Latviju,” viņa pamato izvēli turpmākās kopdzīves veidošanai.

Īpašais Spānijas vilinājums
Atgriezties uz dzīvi Eiropā un Spānijā Ieva ar Djego nolēma laikā, kad sāka veidot ģimeni. Izvēle izdarīta par labu Katalonijai, kas atrodas Pireneju pussalas ziemeļaustrumos. “Šī reģiona konstitucionālais statuss ir strīdus objekts starp Spānijas Karalisti, kas to uzskata par savu autonomo apgabalu, un Katalonijas parlamentu, kas ir pasludinājis Katalonijas Republikas neatkarību. Šī vieta ir kā jauns izaicinājums mums abiem. Lai arī reģions nav no tiem pašiem mierīgākajiem, mēs ticam, ka mums katram ir tiesības uz politisko brīvību un izteikšanos un ka mainīt savu iepriekšējo vidi un mēģināt iejusties no jauna Eiropā ir pareizi sperts solis pretī mūsu nākotnei,” skaidro Ieva.
Abiem iepriekš ir bijusi iespēja dzīvot gan ilgāku, gan īsāku laiku vairākās Spānijas pilsētās, iepazīstot šīs valsts un reģionu dažādību. Tajā skaitā kultūru, valodu, cilvēku temperamentus, kā arī reģionālo politiku. Visi šie kritēriji noveduši pie lēmuma par Kataloniju. “Ja jau Katalonija, tad noteikti kāda mazpilsēta. Pēc pavadītajiem gadiem Santjago vēlējāmies nomainīt metropoli uz kādu vietu, kas būtu krietni mazāka un mierīgāka, vietu, kur veidot savu ģimeni un nākotni. Tā nonācām līdz Platja d’Aro.”
Ieva to raksturo kā mazu pilsētiņu Vidusjūras krastā, ar aptuveni 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Vasaras sezonā tā ir viena no iecienītākajām kūrortavietām Kosta Bravas apgabalā. Ērta un izdevīga ir arī pilsētiņas ģeogrāfiskā situācija – tā atrodas tikai stundas brauciena attālumā no metropoles Barselonas un vien pusstundas attālumā no vēstures bagātās Žironas, kas arī mūsdienās ir ievērojams tūrisma galamērķis.
Ieva zina stāstīt, ka Platja d’Aro sākotnēji veidojusies kā mazs zvejnieku ciemats un nu attīstījusies līdz vienai no svarīgākajām Kosta Bravas kūrortvietām, īpaši vasaras sezonā. “Šeit dzīvojot, ir patīkami vērot, kā daba savienojas ar mūsu ikdienu. Jau no mazām bērnu dienām kopā ar ģimeni vienmēr lielu daļu laika pavadījām pie dabas, mācoties mīlēt, respektēt un pieņemt to kā svarīgu daļu no mums. Es varētu atrasties jebkurā pasaules malā un stundām nosēdēt pie jūras, skatoties tās horizontā, un noķert savu mājas sajūtu,” ikdienu nelielajā piejūras pilsētā raksturo Ieva.

Ikdienu vada aktīvi
Jaunajā dzīvesvietā un vidē Ieva iejutusies ļoti labi, veiksmīgi sadzīvo gan ar kultūras, gan temperamenta atšķirībām. Katalāņi, pēc viņas novērojumiem, ir ļoti nosvērti, pieklājīgi un reizēm arī distancēti cilvēki. Ievai tas patīk, jo viņai ir ļoti svarīgi justies ērti un būt vietā, kur apkārtējie respektē katra privāto telpu un brīvību. “Lielākā daļa cilvēku ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, arī ja runa ir par iejušanos šajā vidē.”
Dzīvojot Spānijā, visvairāk Ievas ģimene novērtē plašumu, siltumu, daudzveidīgo dabu, dzīves komfortu un ērto piekļuvi it visam. “It kā dzīvojam mazā pilsētā, bet jebkurā brīdī varam ērti aizbraukt uz lielajām pilsētām, smelties pavisam citādu dzīves ritmu un tajā pašā laikā atgriezties savā miera ostā.”
Ikdienā Ievas nodarbošanās saistīta ar tulkošanu un uzņēmējdarbību. “Attālināti vadu savu 2016. gadā Santjago Čīlē nodibināto alternatīvo valodu skolu “Friendly Language”, kā arī šeit Spānijā turpinu darbību šajā pašā sfērā, strādājot kopā ar nekustamo īpašumu uzņēmumu “Real Estate Residencial Mas Nou”.”
Šobrīd lielāko daļu Ievas ikdienas aizņem rūpes par meitiņu Madaru. Viņas ienākšanu ģimenē un audzināšanu Ieva uzskata par vienu no skaistākajām pieredzēm savā mūžā. “Būt mammai ne vienmēr ir viegli, bet tas noteikti ir tā vērts. Madara ir mūsu lielākais un skaistākais brīnums!”
Ģimenes ikdienu Ieva raksturo kā ļoti dinamisku, jo abi ar Djego turpina nodoties katrs saviem projektiem un darbiem, tajā pašā laikā ļoti daudz laika un rūpes ieguldot meitiņas skološanā un audzināšanā, kā arī dzīvesvietas attīstīšanā. “Nedēļas nogalēs aktīvi dodamies dabā – kāpjam kalnos, dodamies garās pastaigās vai vienkārši braucam iepazīt jaunus, līdz šim neatklātus apvāršņus.”

Attālums arī vieno
Vaicāta, vai apsver iespēju kādreiz atgriezties dzimtenē, Ieva atbild: “Protams, tā ir mana dzimtene un manas saknes. Nav viegli atstāt mājas, atstāt savu sākotnējo komforta zonu, bet es cenšos sekot savai intuīcijai, saviem sapņiem un – pats galvenais – savai sirdij. Un Latvija vienmēr būs daļa manas sirds, kuru es nesu un nesīšu tālāk pasaulē.” Savu šābrīža dzīvesvietu Ieva nevēlas salīdzināt ar Latviju, jo uzskata – dzīve Spānijā vienkārši ir citādāka. Bet, tāpat kā jebkur pasaulē, tā ir ar saviem plusiem un mīnusiem. “Viss ir atkarīgs no mums pašiem, un tā, kā uztveram lietas un uzņemam emocijas, cik ļoti mēs esam gatavi iesaistīties un cīnīties par pārmaiņām. Lai mūsu dzīve kļūtu labāka, nedrīkstam apstāties pie sasniegtā,” savu nostāju pauž Ieva.
No dzīves Latvijā ikdienā pietrūkstot īsta biezpiena un skābā krējuma. “Lieku uzsvaru uz Latvijas, ne leišu, kuru patiesībā var atrast pat šeit vietējā krievu veikaliņā kopā ar “Laimas” klasiskajiem zefīriem,” atklāj Ieva. Tomēr par visu vairāk, dzīvojot prom no mājām, trūkst tieši ģimenes – savu cilvēku. Ģimenei ir ārkārtīgi liela loma un nozīme Ievas dzīvē. Tā vienmēr viņu atbalstījusi un sekojusi līdzi visām viņas gaitām. Ieva ir pārliecināta – viņi šķērsos visu pasauli, lai tikai apciemotu un būtu ar Ievu kopā.
Ģimene ir viens no Ievas lielākajiem iedvesmas avotiem. Vilkmi un īpašo saikni ar savējiem viņa raksturo ar dabas spēku: “Ar viņiem ir līdzīgi kā ar jūru. Tas ir kaut kāds mistisks spēks, miers un enerģija, ko man viņi sniedz. Viens apskāviens reizēm spēj atrisināt visu. Katru reizi, kad tiekamies no jauna, tie ir kā svētki. Manuprāt, šis ikdienā esošais attālums, kas ir starp mums, ir tas, kas mums vēl vairāk liek novērtēt citam citu un doto laiku kopā.”

Jāsargā vienam otru
Uz Latviju pie saviem mīļajiem Ieva mēģina braukt, cik bieži tas ir iespējams, īpaši svētku laikā. “Vēlos, lai arī mūsu meitiņa no mazotnes augtu ar piederības apziņu kā Latvijai, tā arī Čīlei,” par sakņu sajūtas nostiprināšanu atvasē saka mamma. Viņa cenšas nedomāt par attālumu, kas šķir, jo uzskata, ka tagad pārvietoties ar lidmašīnu ir gandrīz tikpat viegli kā braukt ar autobusu. “Bieži vien smejoties salīdzinu lidojumu no Barselonas uz Rīgu ar autobusa braucienu no Liepājas uz Rīgu. Nepilnas četras stundas, un esmu klāt!” teic Ieva. Latviju viņa vienmēr uzskatīs par savām mājām, tā ir un būs viņas dzimtene. “Kurš ir teicis, ka mājām ir jābūt tikai vienām vai ka tai ir jābūt kādai fiziskai telpai vai vietai? Manas mājas ir mana ģimene, sajūtas, arī atmiņas, tā ir mana sirds,” pamato Ieva.
Šobrīd gan iespēja dzīvē satikt mīļos atlikta uz nenoteiktu laiku. Koronavīrusa izplatības ierobežošanai visā pasaulē, tostarp Spānijā, apturēta jebkāda veida ceļošana, cilvēku pulcēšanās, sabiedriskās aktivitātes. Ieva atzīst – laika gaitā iekoptie darba ieradumi un ritms vīrusa ierobežojumu un karantīnas dēļ ir pilnībā mainījies. “Situācija ir ļoti nopietna ne tikai Spānijā, bet visā pasaulē, un vienīgais, kā mēs šobrīd varam pasargāt sevi un apkārtējos, ir sekot līdzi visām piesardzības un higiēnas normām, respektējot karantīnu.”
Ieva novērtē Spānijas ieguldījumus centienos situāciju stabilizēt. Kopš 13. marta visas publiskās institūcijas, tajā skaitā skolas, universitātes, lielveikali, restorāni, ofisi u.tml., ir slēgti. “Šobrīd varam aizbraukt tikai līdz aptiekai vai pārtikas veikalam, lai iepirktu pirmās nepieciešamības preces, kā arī doties uz slimnīcu, ja ir tāda nepieciešamība.” Katru reizi, pametot mājas, ir jāņem līdzi apstiprinošs dokuments, kurā norādīts, kādēļ cilvēks izgājis no mājām. Dokumentā jānorāda dzīvesvietas adrese, kā arī mērķis, uz kurieni iecerēts doties. “Šis dokuments kopā ar čeku, ja ir būts veikalā, ir jāsaglabā, līdz atgriežamies mājās, jo Spānijā 24 stundas diennaktī pastiprināti uz ielām patrulē policija, tādā veidā kontrolējot cilvēku pārvietošanos un uzturēšanos ārpus mājām,” skaidro Ieva.
Pēc viņas teiktā, drošības kontroles tiek pastiprinātas, vadoties pēc statistikas un konkrētās situācijas Spānijā. Stingri aizliegts pamest mājas ir bērniem, pensionāriem tiek piedāvāta jebkāda veida palīdzība, tostarp viņu vietā iepirkt nepieciešamos produktus. Šāda ikdiena Spānijā ir pēdējās divas nedēļas. Ieva un Djego strādā no mājām, audzina un skolo meitiņu, atbalsta viens otru un motivē darīt lietas, kam varbūt pirms tam netika pievērsta tik liela uzmanība vai kas tika atliktas uz citu brīdi.
Ieva ir pārliecināta – šis laiks iemāca paskatīties uz lietām no cita skatpunkta un novērtēt to, kas katram patiesībā ir dots. “Mēs nevaram kontrolēt to, kas šobrīd notiek pasaulē un ārpus mūsu mājām, bet varam vadīt mūsu dzīvi, tās pašreizējo ritmu un ikdienu, pasargājot cits citu. Ir tik daudz veidu, kā organizēt mūsu sabiedrību, un, ja mēs varam palīdzēt apkārtējiem ar mūsu piesardzību, kāpēc to nedarīt?”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Iemīl Spānijas vidi un cilvēkus

Kategorijas