Mūns un karantīna

2020. gada 2. aprīlis 07:00

Turpinājums. Sākums 19. un 26. marta numurā.
Atkal viena nedēļa pagājusi mazliet atšķirīgos apstākļos.
Pirmajā darba dienā Viņa nereaģēja uz modinātāja zvanu. Es arī ne. Makten jau piegriezies, ka man, dižciltīgam puisim, jāklausa kaut kāds pīkstulis, kas iedomājas sevi esam par pašu galveno un dzen visus ārā no siltajām gultām.
Brīdī, kad pulkstenis rādīja pusdeviņi, Viņa pastiepa roku no segapakšas un ieslēdza datoru – tas nozīmēja, ka Viņa ir aizgājusi uz darbu. Es turpināju gulēt. Nemaz nav tik slikta šāda attālināta strādāšana. Viņa visu dienu ir ar mums, bet tajā pašā laikā cītīgi pelna naudiņu, lai man un tiem briesmīgajiem suņiem būtu, ko ēst.
Esmu izdzīvotājs, pielāgojos jebkuriem apstākļiem. Bet Morics šodien uztaisīja “streiku uz kuģa”. Vispirms mazais šmauklis izlīda caur mazummazu spraugu žogā un nokļuva kaimiņsētā, kur dzīvo divi ziloņa izmēra suņi. Laikam bija to piemirsis. Tikmēr es ar mīlestību uzlūkoju savu mutesbļodas izmēra apaļo dupsi – tas nelien cauri žoga šķirbai, citādi es nespētu turēties pretī kārdinājumam un vilktu Moricam līdzi, bet tā paliku savā sētas pusē un ar interesi vēroju, kas nu būs. Suņveidīgie ziloņi reaģēja momentāni – sodot robežpārkāpēju ar iekošanu astē. Sīkais brēkdams meklēja glābiņu mājās, bet te dabūja pa asti otrreiz. Šoreiz – par pašizolācijas noteikumu rupju pārkāpumu. Cerēju, ka noziedznieku vismaz uz kādu brīdi ieliks trušu būrī, kā pienāktos likumpārkāpējam, tak nekā, tikai nolasīja lekciju par uzvedību ārkārtas stāvoklī.
Sapratis, ka tā vis nebūs, un nogaidījis brīdi, kad Viņa atkal ķeras pie savu nebeidzamo vēstuļu rakstīšanas, es pasaucu Moricu un aizvedu uz otru dārza stūri, kur parādīju, cik esmu bijis čakls, izrokot bedrīti zem žoga. Aiz šī žoga mums dzīvo vēl viens tāds pats šmurgulis kā Morics. Tieši viņa dēļ mūsējais dabūja savu vārdu, jo kaimiņspoks ir Maksis – mūsējā liels draugs. Vismaz Morics tā domā, jo katru dienu, pīkstēdams un aicinādams, sēž pie sētas. Reizēm kaimiņi viņu pārceļ pāri sētai, tad nu tie abi pigori palēkdamies skrien pa zāli un priecīgi vaukšķ.
Kamēr es priecīgs berzēju ķepas, ka esmu ticis vaļā no mazā žurkulēna, Lācis, pārlaimīgs, ka pieķēris mani nedarbos, jau skrien nosūdzēt, un Morics atkal tiek nogādāts mājās jeb pārlikts pār žogu. Nekādu speciālreisu viņam vienam nerīkoja.
Skatos uz repatriantu, kas, asti kājstarpē iežmiedzis, nu rātni zīmē aplīšus kalendārā – ievērošot karantīnu kā jau visi, kuri šķērso robežu.
Esmu dikti apbēdināts, ka visas bibliotēkas ir slēgtas, jo man nav iespēju sameklēt kādu jaunāko pētījumu nosūdzētāju izskaušanas jomā.
Vēl vakarā nespēju slēpt savu aizvainojumu. Bet Lācis lien uz vēdera un piedāvā savu asti, lai spēlējos. Pasūtu viņu dillēs. Viņš to saprot burtiski – aiziet meklēt, kur dārzā būtu sadīgušas dilles. Muļķis! Vēl taču nav pat iesētas!
Šodien ir Mammas vārda diena. Ne jau manas mammas, viņu es neatceros, bet Viņas mammas. Es gan īsti nesaprotu, kas tas ir – vārda diena, bet acīmredzot kaut kas labs, jo Mamma nepārtraukti runā pa telefonu. Sākumā domāju, ka viņai pēkšņi uzradušās kādas neatliekamas darīšanas. Nu, piemēram, kārumu piegāde priekš manis. Bet nē, Mamma runā un runā, smaida un priecājas.
Manējā paņem šķēres un nogriež lakstus puķu podā. Nu ļoti labi, tie jau sen man traucēja kasīt tur bedrītes! Aiznes uz blakusistabu un dod Mammai. Man tas liekas pavisam dīvaini. Kāpēc jānoplēš laksti, lai aiznestu uz otru istabu? Mēģināšu pajautāt Gūglei – tā visu zinot.
Vakarā Viņa piezvana Meitai. Ilgi runā. Mazliet raud. Es nezinu, kur ir Meita, neesmu viņu redzējis, jo mājā uzrados, kad Meita jau bija aizbraukusi kaut kur prom. Pieglaužos mīļi un žēloju Viņu. Viņa iebāž degunu manā kažokā un sauc par mīlulīti. Es arī esmu Viņas bērniņš.
Dienā, kad oficāli beidzas izolācija, ciemos atbrauc Draudzene. Atved Viņai kūkas un nervus nomierinošu sīrupu. Es arī gribēju pamēģināt, bet man neļāva – to varot dot tikai bērniem no viena gada vecuma. Man vēl nav – jāgaida līdz septembrim.
Kā jau vienmēr Viņa domā, ka tā ir viņas draudzene, bet patiesībā viņa ir draudzene Lācim. Man patīk brīži, kad atbrauc Draudzene, jo tad Lācis ir neitralizēts uz visu dienu. Kā arī mums visiem tiek atvesti kārumi. Saņemot savas divas paciņas, parādu suņiem mēli, viņiem katram ir tikai viens kārumiņš.
Arī Draudzenes vīrs ir padomājis par mani – atved veselu kartona kaudzi. Savā galvā jau sāku plānot, kur tieši būvēšu savu kartona pilsētu, kam izīrēšu dzīvokļus, cik lieli būs mani ienākumi.
Lācis ap Draudzeni riņķo kā satelīts. Bet viņa noķer mani un, cieši sagrābusi, liek smaidīt. Pieciešu pat fotosesijas, jo zinu – ja būšu paipuisītis, man atkal tiks atvesti kārumi. Lai dzīve neliktos pavisam rožaina, uzšpricēju uz Draudzenes mašīnas riepas, tā teikt, vēstījums Rīgas minkām.
Manus pilsētplānojumus izjauc Viņa. Paņem kartonu un tā vietā, lai salocītu glītu kastīti, kur man ielīst, paņem un ieklāj savā tranšejā. Virs kartona saber zemi un pārklāj ar kaut kādu audumu. Ļoti tālredzīgi – nu man ir savi apartamenti. Uzreiz palienu zem auduma. Pirmais, ko iekārtoju, ir tualete. Ļoti svarīga un stratēģiska vieta mājoklī!
Brīdī, kad pabāžu galvu laukā no savas jauniegūtās rezidences, ieraugu Viņu ar lāpstu rokā. Un šis indiānis Varenais Džo padzen mani no sapņu mājas.
Tēloju, ka nodarījums man ir vienaldzīgs. Staigāju pa dārzu un neievēroju Viņu. Bet Viņa neliekas par mani ne zinis. Aizvainojumā par tādu vienaldzību atrodu Moricu un sāku viņu žmiegt. Šis triks nostrādā vienmēr – šunelis sāk nebalsī brēkt, Viņa nomet lāpstu un, klupdama, krizdama, skrien glābt mazo nešpetneli. Bet, tā kā tālredzīgi esmu cīņu iekārtojis tā, lai Morics šajā brīdī būtu virs manis, tad pa asti dabū viņš. Un es atkal esmu zirgā jeb, pareizāk sakot, Viņai klēpī. Ko vēl vajag?! Mani glauda un mīļo.
Pirms laižos miegā, nolemju sarunāt tiešās piegādes ar Draudzenes vīru, citādi tā starpnieku būšana man jauc visu biznesu. Bet kastes man un maniem draugiem ir kaut kas starp Rundāles un Versaļas pili!
Šorīt skatos, kā Viņa paņem kaut kādas papīra lapiņas un knaģē kopā. Kaut kas nepatīk, ķibina vaļā un kniedē kopā no jauna. Papīra gabalos paliek smuki caurumiņi. Izdomāju, ka es arī varu taisīt tādus caurumiņus. Uzlecu uz kumodes, izvēlos lapiņu, kas atbilst manam augumam, un kožu. Paliek izcili glīti, taisnās rindās izkārtoti caurumiņi. Lepnumā izsleju asti – esmu pastrādājis!
Blaukt! Man trāpa dzijas kamols.
Nu, ko es atkal esmu izdarījis ne tā? Kāda starpība – lapiņa tak paliek lapiņa! Nē, es esot mežonis un apskādējis kādu tur kamēliju. Vai tai kāds sakars ar kamieļiem?
Veltu Viņai zīmīgu savu neaizmirstuļu zilo acu skatienu un lepni izeju pa durvīm. Tur izdzirdu tādu interesantu zumzoņu. Gaisa balonam tā kā par vāju. Lācim dikti patīk baloni – tos redzot, viņš lēkā un griežas ap savu asi kā vilciņš.
Un tad es to ieraugu – lido tāda maza, spalvaina muciņa. O! Šī noteikti jāgrābj ciet un jāapēd.
Brīdī, kad maniem zobiem būtu jāaizcērtas un garšas kārpiņām tīksmē jāgavilē, mani kāds parauj nost. Skatos uz Tēti neizpratnes pilnām acīm.
“Muļķīti, tā ir kamene. Iekodīs degunā, uzpamps kā kartupelis!” viņš brīdina.
Jautājumu par Tēta lielo degunu man vairs nav. Noteikti pa kluso kādā stūrītī rij kamenes. Priekš manis žēl, esmu konkurents. Nu lai! Nemaz negribu milzu šnobeli.
Gaidu pirmdienu kā atpestīšanu. Viņa braukšot uz darbu. Beidzot būs man brīvība! Tomēr pirmdienā nekas nenotiek. Vai notiek. Atkal tiek izbāzta roka no segapakšas un ieslēgts dators. Turpināšot strādāt no mājām. Izdzirdu vārdus “riska grupa”. Zinu deju grupu, mūsu ornitologu grupu, peļu junkuru grupu. Bet šo ne. Būs atkal jāiegūglē.
Vispār šajās dienās es uzzinu ļoti daudz jaunu lietu. Un to, cik labi ir būt visiem kopā mājās. Lai arī paburkšķam, tāpat zinām, ka esam viens otram – mēs rūpējamies pa savējiem, kā protam. Parūpējies Tu arī par savējiem!
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas