Neļaut trauksmainām domām pārņemt ikdienu

2020. gada 9. aprīlis 07:00

157

Neļaut trauksmainām domām pārņemt ikdienu

Koronavīrusa straujā izplatīšanās visā pasaulē ieviesusi būtiskas korekcijas ikviena iedzīvotāja ierastajā dzīves ritējumā. Papildus fiziskās vides pārmaiņām bez izmaiņām un papildu slodzes neiztiek arī katra indivīda emocionālais stāvoklis. Laikā, kad ir tik daudz neziņas, pārdzīvojumu un baiļu, ir viegli ļauties panikai un iekšējam emociju mutulim. Taču svarīgi neļaut tam sevi pazudināt, zaudējot kontroli pār savu prātu un dzīvi. Kā esošo situāciju pieņemt, turpināt tajā iespējami saglabāt savas dzīves kvalitāti, stāsta Latvijas Universitātes asociētā profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite Baiba Martinsone.

Dzīves skrējiens – apstājies
B. Martinsone neslēpj: konkrētā situācija nudien visas pasaules milzīgajam skrējienam likusi vienā mirklī strauji apstāties. Domājot par cilvēku dzīves līdzšinējo tempu, ir skaidrs, ka tas bijis milzīgs. To veicinājusi informācijas plūsma, pasaules kustība – transports, ceļošana, sazināšanās. Mūsdienās pastāvošā iespēja atrasties vairākās realitātēs vienlaikus, kontaktēties ar vairākiem cilvēkiem vienlaikus, strādāt vairākus darbus vienlaikus. “Patiesībā pēc šī apturēšanas perioda, kas visu nolika uz bremzēm, zināmā mērā kaut kāda iekšējā inerce kustībai paliek. Nav tik vienkārši saskriet savās alās un gaidīt,” vērtē psiholoģe. Un tas arī neesot vajadzīgs. Kā skaidro speciāliste, svarīgi esošajā situācijā ir darboties, cik labi vien tas šobrīd iespējams.
Biežākais jautājums, kas konkrētajā situācijā dzirdams – kā šobrīd vadīt dienas, kā tikt ar šo krīzi galā, ko darīt? “Ja būtu jautājums tikai par to, kā pavadīt dīkstāves laiku, tad jau tas būtu diezgan vienkārši. Bet grūtākais šajā visā ir fakts, ka krīze ir iestājusies visiem. Pilnīgi visi ir krīzē, un tā ir ļoti reti. Tā ir īpaša situācija, jo parasti krīzē ir daļa cilvēku un daļa var turpināt uzturēt pasaules kārtību. Šobrīd visi piedzīvo nenoteiktību un neviens nevar pateikt, kā tieši būs,” norāda speciāliste. Viņa atgādina: lai pierastu pie straujām pārmaiņām, nereti ir vajadzīgs laiks. “Patiesībā pie visa pierod. Pēc lielās trauksmes epizodes cilvēki var saorganizēties un aiziet tajā frontē, kas ikdienā dara labāko, ko spēj.”

Fenomenāla situācija
“No vienas puses, tie ir sadzīviski, bet arī psiholoģiski fenomeni,” par šobrīd notiekošo saka B. Martinsone. Izolēšanās, karantīna, skolu slēgšana, kā arī ierobežojumi iet uz darbu – šīs pārmaiņas dažādā mērā skar gandrīz ikvienu. Tie cilvēki, kuri ir dzīvojuši vieni, var pastiprināti izjust vientulību un piedzīvot izolētības izjūtu, brīdina psiholoģe. Laikā, kad daļai pastiprinās vientulības izjūta, citiem ir tieši pretējas izjūtas: cilvēkiem, kuriem ir ģimenes, kur visi tagad ir mājās, praktiski pazūd jebkāda psiholoģiskā telpa, pat fiziskā telpa pazūd. Nav iespējas atrast laiku, kad būt pašam ar sevi. “Kopumā darbs ir būtiska dzīves sastāvdaļa – lai nodrošinātu iztiku, lai attīstītos un realizētu sevi, uzturētu labu harmoniju savā dzīvē. Darbs palīdz kliedēt vientulību, kā arī izvairīties no savām ģimenes attiecību grūtībām. Tagad arī ierastā darba rutīna vairumam cilvēku ir būtiski mainījusies. Pašreiz nav runas par to, ka cilvēki vienkārši izjūt stresu un jāatrod veids, kā to tagad mazināt, domājot pozitīvas domas, lasot grāmatu, iedziļinoties sevī, jo fonā visu laiku ir nenoteiktība un pilnīgi eksistenciālas nāves bailes saistībā ar to, kas varētu notikt.”
Būtisks jautājums šajā situācijā ir par to, kā saglabāt dzīves kvalitāti. Un te, kā norāda B. Martinsone, katram ir izvēle. Viena izvēle ir ļauties trauksmei, gaidīt, kamēr viss nokārtosies. Domāt – tad, kad pāries grūtības, es atkal darīšu to vai šo. Savukārt produktīvāka izvēle būtu – darīt labāko, ko šodien var, izturot neziņu, kas notiks tālāk. “Tas nozīmē – vairāk koncentrēties uz to, kas notiek tagad un šeit, degungalā.”
Bieži vien trauksme rodas no cilvēkam ierastās un dabiskās vēlmes mēģināt prognozēt un iztēloties lietas. “Veseli cilvēki vēlas kontrolēt savu dzīvi. Tagad visas šīs pamata vajadzības ir ierobežotas un apdraudētas. Jo te ir lietas, ko mēs nevaram kontrolēt, ko nevaram prognozēt. Ir nenoteiktība, bažas, atbildība.” Tādēļ jo īpaši būtiski nepieļaut, ka prāts traucas, ka domas skrien uz priekšu. “Ir ļoti svarīgi atrast tādus brīžus, kuros mēs koncentrējamies tikai uz to, ko darām. Kaut vai pavisam ikdienišķi – lasot bērnam grāmatu, domāt par to, ko lasi, nevis par to, kas notiek pasaulē.”
Šajā nenoteiktības situācijā aktīva rīcība var līdzināties iešanai labirintā. “Tu riskē ieiet labirintā, nespējot iepriekš paredzēt visus izaicinājumus. Kad sasniegsi pirmo pagriezienu, tad būs nākamā perspektīva un atkal varēsi domāt uz priekšu. Tas ir veids, kā krīzes situācijā saglabāt aktīvas kontroles izjūtu pār savu dzīvi un pieņemt labākos lēmumus, ko tajā brīdī var,” aicina B. Martinsone.

Mainīgajā atrast ko nemainīgu
Kā apturēt prāta trauksmaino skrējienu? “Tas nozīmētu nemēģināt aptvert visu, bet domāt par tuvāko, kas jādara, ieskaitot pavisam sadzīviskas lietas. Uzmanīga pievēršanās konkrētam darbam rada momentus, kuros mēs apturam savu domu traukšanos un koncentrējamies uz to, ko darām. Tas nenozīmē, ka šajos brīžos nebūs bažu un trauksmes – mēs to jutīsim, bet tā nepārņems mūs pilnībā,” skaidro B. Martinsone.
Vēl kāda lieta, kas šajā neziņas pilnajā laikā var ikvienam palīdzēt – izveidot konkrētu ikdienas ritmu. Nozīmīgu pārmaiņu situācijā ir būtiski strukturēt laiku, uzturēt rutīnu un zināmu kārtību. Lai nav tā, ka visas dienas ir vienādas un viss paiet vienā ritenī bez atskaites punktiem. Piemēram, no rīta būs pastaiga, tad tējas dzeršana, pēc tam bērni mācīsies, tad atkal ies pastaigāties. Šie orientieri iedod saturu ikdienai un arī palīdz novērtēt, kas ir ticis paveikts. Speciāliste atzīst, ka lielai daļai vecāka gadagājuma cilvēku rutīna izpaudās ikdienišķos gājienos uz sabiedriskām vietām, piemēram, uz tirgu pēc produktiem, lai uzturētu ikdienas ritmu un aktivitāti. Tagad tas praktiski nav iespējams un ir jāmeklē jauna dienaskārtība.
Lai pilnībā nezaudētu kontroli pār savu dzīvi un ikdienu, svarīgi nemainīt pilnīgi visus ierastos notikumus un norises. Kaut kam ir jāpaliek arī stabilam, uzsver speciāliste. “Nozīmīgu dzīves pārmaiņu laikā ir jābūt lietām, kas paliek pilnīgi pa vecam. Piemēram, ja mēs sestdienā vienmēr cepām pankūkas, tad varētu turpināt to darīt arī krīzes laikā.” Savukārt lietas, kuras mūsu ikdienā pilnībā mainījušās, speciāliste iesaka sasaistīt ar jaunām tradīcijām, veidojot jaunas rutīnas. Tas palīdz saorganizēt laiku, izjust kontroli pār ikdienu.
Šajā laikā svarīgi uzturēt arī pašdisciplīnu, lietas darot principā. “Ja ir iespējams iet ārā vai vingrot, tad nevis sev jautāt – vai man šodien gribas? Bet, ja tā ir tāda apņemšanās, tad to saglabāt, jo arī šādas principiālas aktivitātes palīdz sevi organizēt lielu pārmaiņu laikā.”

Jāpārvar egocentrisms
Konkrētā situācija un daļas sabiedrības attieksme pret apkārt notiekošo ļāvusi pārliecināties par iepriekš jau praksē novēroto, ka sabiedrībā ir diezgan izplatīts infantilisms. “Tādā izpratnē, ka pieauguši cilvēki savā sociālajā un emocionālajā attīstībā ir vairāk atbilstoši pusaudžu nekā pieaugušu cilvēku vecumam. Tas izpaužas ar egocentrismu, ar nostāju, ka pats esi pasaules centrā. “Jūs mani te nemācīsiet!”, “Ar mani nekas tāds nenotiks!” – tā nav nobriedušas personības domāšana,” norāda speciāliste. Egocentrisms izpaužas izjūtā, ka personīgās vajadzības ir centrālas, primāras, kā arī nespējā skatīties uz situācijām no otra cilvēka skatpunkta. ““Ja man vajag, man to vienkārši vajag” – to zināmā mērā var attiecināt uz daļu cilvēku, kuri jau pašā krīzes sākumā neievēroja noteikumus.”
Daļa no cilvēkiem, kuri atgriezās Latvijā pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, saņēma nosodījumu. Lai gan bieži nosodījums nebija pamatots, tomēr daļēji to ir iespējams cilvēciski izskaidrot. “Cilvēki var kļūt dusmīgi, jo baidās. Atbraucēji no citām vīrusa skartajām valstīm varēja radīt draudus slimības tālākai izplatībai – tas pastiprināja jau sarunā minētās nāves bailes. Krīzes noteikumu pārkāpumi var radīt stipru reakciju sabiedrības daļā tāpēc, ka tiek izaicinātas pašas galvenās pamata vērtības – dzīvības un nāves jautājums.”

Individuālā atbildība – primāra
“Šajā krīzes situācijā ir svarīga katra cilvēka rīcība. Jo lielāka ir nenoteiktība, jo lielākas jukas apkārt – jo lielāka ir katra cilvēka individuālā atbildība.” Tas nozīmē – jo vairāk cilvēku šķendējas, ceļ trauksmi un uztur viltus ziņas, jo lielāka ir katra atbildība turēties pie veselā saprāta. Kādreiz var likties – ja visi, tad es arī. Ja visi slikti uzvedas, tad arī es varu to darīt. Bet, pēc B. Martinsones teiktā, tieši individuālā atbildība patiesībā šajā brīdī pieaug.
Kas cilvēkus šajā posmā spēj vairāk izsist no līdzsvara – apkārtējo uzvedība vai medijos paustā informācija? Psiholoģe uzskata, ka abiem aspektiem ir nozīme. Brīdī, kad situācija ir neskaidra, cilvēki meklē izskaidrojumus. “Dažkārt stresā mūsu intelekts sāk apkalpot mūsu emocijas. Lai saprastu notiekošo un tādējādi iegūtu zināmu kontroli, mēs sākam meklēt visādus izskaidrojumus, sazvērestības teorijas, brīnumlīdzekļus. Saskatām kaut kādas sakarības tur, kur to varbūt nemaz nav.”
Ar trauksmi, uzmācīgām un negatīvām domām bieži vien palīdz tikt galā tieši speciālisti – psihologi, psihoterapeiti. Kā atzīst B. Martinsone, šis laiks ieviesis korekcijas arī psihologu un viņu klientu savstarpējā saziņā. Piemēram, speciālisti ir vairāk sākuši strādāt attālināti, konsultācijas nodrošinot tiešsaistē. “Tas arī uzliek zināmus ierobežojumus, piemēram, var tikt ierobežots patiess un dziļš emocionālais kontakts. Arī paši klienti nereti ir skeptiski pret konsultācijas veida maiņu, jo mājās ir daudz cilvēku un viņiem ir grūti atrast mierīgu vietu, kur netraucēti izrunāties konsultācijā.” B. Martinsone pauž uzskatu, ka ļoti svarīgi ir sniegt emocionālu atbalstu ne tikai tiem, kuri fiziski atrodas pirmajā frontē cīņā ar vīrusa izplatību, bet ikvienam, kurš darbojas arī savas ģimenes labā. Tiem, kuri dara visvairāk savos apstākļos, kuri uztur možu garu gan sev, gan apkārtējiem, kuri gādā un rūpējas, lai kopējā pasaules kārtība nesabruktu.
B. Martinsone norāda, ka ne vienmēr cilvēks meklē uzticības personu, ar kuru izrunāties, kam atklāt savus pārdzīvojumus. Atbalstu sev varam sniegt arī paši, uzturot pašdisciplīnu, koncentrējoties uz to, ka šādi nepaliks, līdz ar to darot labāko, lai saglabātu pietiekami kvalitatīvu dzīvi. Te lieti noder arī fiziskas aktivitātes – sportošana, mājas tīrīšana, darbs dārzā, kas var palīdzēt neļauties uzmācīgām domām un gūt gandarījumu pat par maziem pabeigtiem darbiem, kas var dot vajadzīgo sparu turpināt darboties.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Neļaut trauksmainām domām pārņemt ikdienu

Kategorijas