Atvienot detonatoru

2020. gada 9. aprīlis 07:00

Visos laikos skolā ir bijuši attiecību sarežģījumi, kas atspoguļo norises sabiedrībā. Mūsdienu izglītības sistēmā iesaistītie bažījas, kādu iespaidu uz augošā cilvēka psihi atstāj atkarība no saziņas internetā un mobings.
Skolas psiholoģe Inta Brantevica savā praksē Kuldīgas un Aizputes mācību iestādēs novērojusi tās pašas problēmas, kas nereti izskan masu medijos – pazemošana gan skolas vidē, gan sociālajos tīklos. “Arī agrāk skolā kāds kādu apcēla, bet mājās bērns bija pasargāts, pārdzīvojumi tur beidzās. Pašreiz tas viss notiek 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Grūti no destruktīvām attiecībām aizbēgt, ja ir mobilais telefons ar piekļuvi globālajam tīklam.”

(Ne)vainīgie čati
Mobings skolā pastāv arī tāpēc, ka daudzi neapzinās rīcības sekas, uzskata I. Brantevica. Daudziem šķiet, ka drīkst rakstīt visu, kas ienāk prātā: tas nav pa īstam, izdzēsīšu un atkal jutīšos tīrs un balts. Otrkārt, bērni mūsdienās ļoti daudz komunicē telefonā, aizraujas ar spēlēm, draudzējas virtuāli, veido klasesbiedru grupas lietotnē “WhatsApp”.
“Tas nozīmē – uztaisu grupu, pieaicinu tajā, ko gribu, bet brīdī, kad sadusmojos uz kādu, vienkārši izmetu viņu ārā. Arī tā ir pāridarīšana, jo grupā neesošos var aizmuguriski aprunāt un noniecināt. Izmestais bērns, atnācis uz skolu, nesaprot, kas noticis, jo mainījusies klasesbiedru attieksme. Briesmīgi, ja kolektīvā ir tāds intrigants: viss negatīvs var tikt pavērsts pret vienu un viņam vairs nav dzīves. Mazinās vēlēšanās doties uz skolu, līdz ar to pasliktinās sekmes, attiecības ar vecākiem, kuri izdara spiedienu, un tas ir strupceļš,” satraucošo tendenci iezīmē speciāliste.
Pāridarītāji, noteicēji klasē, zināmā mērā ir līderi, kuru vēlme izcelties nereti iet roku rokā ar agresiju. Citi bērni to pieļauj – neuzdrošinās aizrādīt, jo baidās nonākt līdzīgā lomā.
Pamanot apcelšanu, nevajadzētu palikt vienaldzīgiem, varmāka jāapstādina uzreiz. Tad viņš vēl var pieņemt noteikumus. Pretējā gadījumā pāridarītājam rodas visatļautības sajūta. Nemeklējot palīdzību ārpusē, mainīt situāciju, kurā ir uzbrucējs, klusētājs un upuris, mēdz būt grūti, reizēm pat neiespējami.

Kopē ģimenes modeli
Agresīvie bērni parasti paši ir nelaimīgi. Iespējams, ģimenē tikuši pazemoti, piedzīvojuši vardarbību. Psiholoģe rosina iedomāties ainu: skolēnam no rīta grūti pamosties, vecāks viņu modina vairākas reizes, līdz nervi neiztur, un viņš samiegojušos guļavu izrauj no gultas. Sabozies, dusmīgs, bērns ienāk klasē, un pat klasesbiedra skatiens var palaist agresiju. Ko lūri uz mani, ko blenz! Tā ir bērna reakcija uz situāciju, viņš netiek galā ar savām emocijām. Vienlaikus ir bērni, kuriem raksturs, temperaments impulsīvāks. Ko redz, ko dzird, ko padomā, tas uzreiz sprūk ārā. Pietiek kādam nejauši piedurties...
I. Brantevica uzskata, ka vecāku lielākā problēma ir neprasme savu atvasi disciplinēt. Baidoties nodarīt pāri, daži izvēlas nedarīt neko, un bērns aug vispār bez robežām. Ja pats esi bērnībā dabūjis ar siksnu vai žagaru, stūrī stāvējis, tu nezini, kā bez šiem instrumentiem bērnu ielikt rāmjos, kā atvienot detonatoru. Pat saprotot, ka nevajag bērnu audzināt, sodot fiziski, vienkārši pietrūkst alternatīvu paņēmienu konflikta risināšanai. Ir labi, ja tēti un mammas to atzīst un iesaistās vecāku emocionālās audzināšanas grupās. Diemžēl netrūkst arī tādu, kuri domā – ar visu jātiek galā skolai. Bet, kas izveidojies mājās, mācību iestādei ir teju neiespējami pārlauzt.
Galvenā vērtību un prioritāšu sistēmas veidotāja ir ģimene. Ja vecāki nerespektē līdzcilvēkus, ir augstās domās par saviem bērniem, arī viņi nerespektē citus. Par grūtākajiem gadījumiem psiholoģe sauc tos, kad vecāki nenāk uz risinājumu, nevēlas dzirdēt par skolas iekšējās kārtības noteikumiem, bet ieņem uzbrūkošu pozīciju, meklē vainu citos.
Nenoliedzami liela nozīme ir pedagogam, klases audzinātājam un tam, kā viņš veido iekšējo klimatu. Visu cieņu tiem, kuri jau sākumā strikti paziņo: te nebūs nekāda pāridarīšana, tas nav pieļaujams. I. Brantevica pārliecinājusies, ka pozitīvu piemēru netrūkst: “Sadarbībā ar klases audzinātājiem, kuri ļoti ieinteresēti bērnu savstarpējās attiecībās, vadu nodarbības kolektīva saliedēšanai, iemācām citam citā saskatīt labās īpašības.”

Svarīgi ir neklusēt
Nereti pie skolas psihologa vēršas visas iesaistītās puses. Ja bērns satrakojies, vispirms vienmēr notiek sazināšanās ar vecākiem, jo tieši viņi atbild par savas atvases psiholoģisko veselību. Bez vecāku piekrišanas psihologs nevar ar bērnu strādāt. Ja vecāki atsakās sadarboties, pieslēdzas skolas sociālais pedagogs – lai sakārtotu uzvedības lietas, rastu kontaktu ar vecākiem, sazinātos ar sociālo dienestu.
Ja starp ģimenes locekļiem ir labs kontakts, mājās viss tiek izrunāts, bet terorizēšana telefonā nebeidzas, iespējams nešpetno rakstītāju telefonā nobloķēt. Apceltā bērna vecāki var vērsties ar iesniegumu policijā, kas konfliktu izmeklē. Ja bērnam daudz darīts pāri un viņš vairs nekam netic, dažkārt vienīgā iespēja ir nomainīt mācību iestādi.
Kā skolas psihologs klasēs realizē mobinga profilakses programmu? Stāstot un rādot, kas ir pareizi, kas nav, ko iespējams darīt citādi. Ir ļoti labi, ja šajās sarunās klāt ir klases audzinātāja. Jo skolotājs ir tas, kurš šos ieteikumus ņem vērā, izmanto un bērniem ik pa laikam atgādina. Individuāli psihologs strādā gan ar bērniem, kuri pakļauti mobingam, gan ar pāridarītājiem. Speciālists nekādā gadījumā nav soģis vai pāraudzinātājs, un pārrunu iedarbība bieži vien nav manāma momentā. “Tās ir garas, uz savstarpēju cieņu balstītas sarunas: “Es tevi pieņemu, kāds esi. Zinu, tev ir grūti, bet mēģinām saprast, kā tas izveidojies. Ja gribi kaut ko mainīt, varu parādīt, kā.” Kad izstāstu arī par atbildību, nonākam pie kompromisa, agresīvais bērns bieži vien atvainojas par savām izdarībām. Esam ieinteresēti, lai uz skolu nāktu visi un labi justos visi.”

Knābā citādos
Visvairāk klasē apceļ bērnus ar atšķirīgu izskatu, piemēram, ādas krāsu. Viegli neklājas tiem, kuri augumā padevušies pilnīgāki vai kalsnāki, garāki vai īsāki par pārējiem. Reiz sīks puisītis, izsakot aizvainojošas piezīmes, apcēla meiteni, kura sākusi augt agrāk. Viņš tādējādi izcēla sava auguma nepilnības. Tas ir pašnovērtējuma jautājums – citos mēs redzam to, kas nepatīk sevī. Agrāk pazemošanas riskam bija pakļauti briļļu nēsātāji, tagad ciest nākas bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Viņi ir pieklājīgi, sirsnīgi, izpalīdzīgi, nāk uz skolu tīrās drēbēs, taču materiālās iespējas vecākiem neļauj iegādāties jaunu firmas apģērbu. Savukārt apaļīgajiem raizes sagādā sabiedrībā kultivētais modeļu kults – visiem jābūt tieviem un skaistiem. Esam tādi, kādi esam, un mums jāmācās pieņemt citādos, atkārto attiecību eksperti.
“Ar varu nav iespējams personību pārveidot. Skola mudina bērnus kontrolēt savu rīcību, pedagogu klātbūtnē tas kaut cik izdodas, tikmēr uz ielām, sociālajos tīklos notiek grupēšanās. Atkarība no ekrāniem bieži bojā attiecības ģimenē. Ja bērns kļūst negants, kad ierobežo virtuālajā vidē pavadāmo laiku, un vecāki jūtas bezspēcīgi, jāmeklē palīdzība pie atkarību speciālistiem. Dažās skolās, atsaucoties vecāku ierosinājumam, stundu laikā nepieļauj mobilo telefonu lietošanu: tie traucē koncentrēties. Bet mēs nevaram tehnoloģijas aizliegt pavisam, jo nezinām, kurās profesijās tās nākotnē būs vitāli nepieciešamas. Novērots, ka bērniem, kuri aktīvi rosās “YouTube”, internetā komunicē ar vienaudžiem, ir labas angļu valodas zināšanas. Globalizācijas laikmetā tas noder,” norāda psiholoģe.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atvienot detonatoru

Kategorijas