Lieldienas – svētki arī ārkārtas situācijā

2020. gada 9. aprīlis 07:00

134

Lieldienas – svētki arī ārkārtas situācijā

Lieldienās, tāpat kā Ziemassvētkos, mūsu kultūrā ir savijušās divas tradīcijas: pagāniskais prieks par pavasara atnākšanu (īstais datums ir 20. marts) un kristīgā tradīcija – Jēzus Kristus augšāmcelšanās brīnums. Lai arī sākotnēji šķiet, ka šīs tradīcijas ir pretējas un viena otru izslēdzošas, latviešu kultūra ir lielisks pierādījums, ka tā nav. Šīm divām tradīcijām ir daudz vairāk kopīga, nekā šķiet pirmajā mirklī. Gan Lieldienas, gan Lielā diena iezīmē kāda procesa beigas un kaut kā jauna sākumu.

Norises dabā un cilvēka dzīvē
Jēzum ir jāmirst, lai viņš varētu augšāmcelties, tāpat ir jāmirst ziemai, lai varētu iestāties pavasaris. Arī cilvēka dzīvē, vienalga, pagāna, kristieša vai ateista, ir brīži, kad nākas garīgi nomirt, nonākt līdz nulles stāvoklim, lai varētu atdzimt no jauna labākai un pilnvērtīgākai dzīvei. Sevis pārveide nav viegls process, tas prasa no cilvēka spēju upurēt kaut ko – simboliski piesist krustā gan savus netikumus, gan varbūt pat it kā labas lietas, kas traucē attīstību jeb, Raiņa vārdiem runājot, “mainīšanos augšup”.
Pavasaris ir laiks, kad mēs aktīvāk sākam darboties, nometam vecos ziemas apģērbus un ideālā variantā arī ziemas netikumus un gatavojamies skaistajai vasarai. Arī ārkārtas situācija prasa no mums līdzšinējo vērtību pārvērtēšanu, zināmu garīgu nāvi un augšāmcelšanos. Iespējams, ka visa šobrīd notiekošā jēga ir padarīt mūs labākus, garīgi pilnvērtīgākus.
Zīmīgi, ka pie mums slimība sākās tieši gavēņa laikā – laikā, kas prasa apstāšanos un pārdomas, kam līdzšinējā straujajā ritumā neatlika laika. Mūsdienu cilvēks visvairāk baidās no vienatnes, garlaicības un klusuma. Tagad esam nolikti tādā situācijā, ka esam spiesti vismaz daļēji izbaudīt mums līdz šim tik neparastās lietas un atklāt, ka tās nepavisam nav tik nepatīkamas, kā sākotnēji domājām. Tagad beidzot ir laiks ģimenei, hobijiem un vienmēr atliktajiem mājas darbiem, kā arī meditācijai, lūgšanām, garīgas literatūras studijām. Lai Lieldienas mums katram neatkarīgi no pārliecības patiešām būtu augšāmcelšanās un jaunas dzīves sākums.
Kaut arī Lieldienās kristieši svin Jēzus Kristus augšāmcelšanos, šo svētku izcelsme ir daudz senāka un saistāma ar jūdu Pashā svētku tradīcijām, kuru laikā ebreji svinēja iziešanu no Ēģiptes un atbrīvošanos no verdzības.
Pagāniskajā pasaulē Lieldienas jeb pavasara atnākšana svinēta jau stipri senāk. Angļu valodā Lieldienu nosaukums (Easter) cēlies no anglosakšu dievietes Ēostres jeb Osteres vārda, kas nozīmē ‘spīdēt’. Tātad diena saistāma ar debesu spīdekļu kustību, kas iezīmē pavasara sākšanos. Interesanti, ka poļu valodā Lieldienas ir Welkanoc jeb burtiskā nozīmē ‘Lielā nakts’, uzsverot diennakts laiku, kad risinājušies Bībelē aprakstītie notikumi.

Ola – visa sākums
Par vienu no galvenajiem Lieldienu simboliem ir kļuvusi ola. Tā simbolizē jaunu dzīvību, atdzimšanu. Viena no versijām, kāpēc sāka krāsot olas, ir tā, ka Marija Magdalēna pasniedza Romas imperatoram Tiberiusam sarkanā krāsā nokrāsotu olu kā Kristus augšāmcelšanās simbolu. Par latviešu Lieldienu vizītkarti ir kļuvusi sīpolu mizās krāsota ola.
Latvijai senāk īpaši raksturīga tradīcija bija olu ripināšana lejā no pakalna, sacenšoties, kuram ola tālāk aizripos. Savukārt vēl joprojām ir populāra tradīcija – sišanās ar olām.
Senie ēģiptieši, persieši, feniķieši un hinduisti ticēja, ka pasaule radusies no milzīgas olas un ka tā kā visas dzīvības sākuma simbols pastāvējusi mūžīgi, tālab olām tika piedēvētas arī maģiskas spējas.
Otrs Lieldienu simbols ir zaķis – nevainības, mīļuma un auglības iemiesojums. Reti kurš bērns savā laikā nebūs dzirdējis bioloģiski visai nepareizo apgalvojumu, ka tieši zaķis ir galvenais olu devējs. Saskaņā ar kādu leģendu, dieviete Ēostre katru pavasari pārvērta vienu putnu par zaķi un sūtīja kā labo gariņu pie cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas notiek viņu mājās. Kā atlīdzību par šo darbu dieviete zaķim reizi gadā ļāvusi dēt raibas olas. Tomēr oficiāli literatūrā Lieldienu zaķis pirmo reizi minēts tikai ap 1500. gadu.

Tradīcijas pasaulē
Polijā populāri Lieldienu dekori ir tā sauktās Lieldienu palmas – uz kociņa sastiprināta mākslinieciska kompozīcija, kurā izmantoti gan īsti augi un puķes, gan ziedi no kreppapīra un citiem materiāliem. Polijā notiek dažādi konkursi, kuros tiek apbalvotas labākās palmu darinātājas. Otrajās Lieldienās daudzviet Polijā piekopj seno un jautro tradīciju – Śmigus-Dyngus jeb sasvstarpēju laistīšanos ar ūdeni.
Ņujorkā (ASV) notiek tradicionālā Lieldienu parāde, kur klātesošos priecē antīki spēkrati un ekstravaganti tērpti ļaudis, kuri pastaigājas pa Manhetenas ielām. Lieldienās amerikāņi galdā ceļ šķiņķi ar ananasiem.
Lielbritānijā Otrajās Lieldienās pastāv tradīcija uz ielas dāvināt bērniem saldumus un dažādas rotaļlietas. Dažviet spēlē Lieldienu futbolu ar nelielu koka alus muciņu, ko pēc draudzīgās spēles nobauda. Savukārt dažās grāfistēs ļaudis dejo, ģērbušies angļu folklorā iecienītā, meistarīgā lokšāvēja, paukotāja un noziedznieka, visu nabago aizstāvja Robina Huda tērpā un sacenšas par truša gaļas pīrāgu, kā arī met gaisā sievietes. Notiek arī olu ripināšana.
Bulgārijā Lieldienu olas tiek krāsotas tieši Zaļajā ceturtdienā. Tad pēc dievkalpojuma tās aprok vīna dārzā, lai Dievs pasargātu vīnogulājus no neražas. Dažos novados tiek stādīti ķirbji. Senas liecības vēsta, ka agrāk saimnieces Lieldienās viesiem dāvinājušas sarkanas olas, taču tagad tās Bulgārijā saņem tikai bērni.
Čehijā ir kāda pavisam amizanta Lieldienu tradīcija, kas nedaudz līdzinās mums zināmajām Pūpolsvētdienas izdarībām – puiši un vīri ar īpašām, no vītolu zariem savītām pātagām, ko dēvē par pomlázka, ieper pa kājām neprecētas sievietes, kuras viņiem šķiet vissimpātiskākās, apmaiņā pret ko saņem krāsotas olas, nedaudz naudas, un, ja atļauj pērēja vecums, glāzīti viskija. Turklāt tā meita, kura saņēmusi visvairāk pērienu, var būt lepna, jo ir vispopulārākā. Šādas vītola pātadziņas mūsdienas vīriešiem vairs nav jādarina pašiem, kā tas bija senatnē, atliek to Lieldienu laikā laikus iegādāties kādā no mazajiem ielu veikaliņiem. Nākamajā rītā pēc simboliskās iepēršanas sievietes aplej sev simpātiskos puišus ar ledusaukstu ūdeni.
Francijā, mazā pilsētiņā Hauksā, Lieldienās ik gadu galvenajā pilsētas laukumā tiek gatavota milzīga omlete. Kā vēsta leģenda, imperatoram Napoleonam Bonapartam tik ļoti iegaršojusies vietējā krodziņā nobaudītā omlete, ka viņš licis pagatavot milzīgu tās porciju no visām šajā pilsētā pieejamajām olām, lai pabarotu arī savas bruņoto spēku daļas.
Romā (Itālija) Lielajā Piektdienā norisinās tradicionālais Krusta ceļa gājiens. Svētdien – Lieldienu kulminācijā – Svētā Pētera laukumā pulcējas vairāki simti tūkstoši cilvēku, lai saņemtu pāvesta svētību un noklausītos tradicionālo uzrunu –Urbi et Orbi (Pilsētai un pasaulei). Lieldienās itālieši bauda jēra gaļu vai ceptu kazlēnu, kā arī neapoliešu pīrāgu ar olām, sieru un desu. Bērniem pasniedz šokolādes olas ar pārsteiguma dāvaniņu. Savukārt Otrajās Lieldienās parasti tiek rīkoti pikniki.
Karību salās tieši Lieldienās daudzviet gaisā paceļas koši pūķi, kas apzīmē laimes vēlējumus. Ir zināms, ka šāda tradīcija radusies kāda svētdienas skolas pasniedzēja dēļ, kurš šādi saviem audzēkņiem skaidrojis un atgādinājis Lieldienu pamatdomu – Kristus augšāmcelšanos.

Kā svinēt pašizolācijā?
Lai arī nekādi oficiāli svētku pasākumi nenotiks, tomēr šis ir īstais brīdis, lai svinētu šos svētkus tuvāko cilvēku lokā ģimeniskā atmosfērā. Ja esat kristietis, tad dažādu dievkalpojumu un kristīgu raidījumu varat atrast gan televīzijā, gan internetā, gan radio.
Ja dzīvojat privātmājā, šūpoles varat uzkārt arī savā sētā un šūpoties uz nebēdu. Ja sava dārziņa vai sētas nav, nebēdājiet – odi tāpat nezina, vai esat šūpojušies vai ne.
Varat noslēpt dārzā, sētā vai mājā izvārītas vai šokolādes olas un sarīkot meklēšanas sacensības. Varat kopā ar bērniem izgatavot dažādas Lieldienu dekorācijas – gan no papīra, gan dabas materiāliem. Tas varētu būt īsts piedzīvojums – kopā ar bērniem doties dabā, sameklēt nepieciešamos materiālus un pēc tam izveidot kopā dekorus. Pat ja šķiet, ka abas rokas ir kreisās un rokdarbi nav jūsu specialitāte, nebēdājiet, galvenais ir kopā darbošanās prieks, ko bērni novērtēs pat vairāk nekā rezultātu.
Olu vārīšana gan tradicionālajās sīpolu mizās, gan citos dabas materiālos arī var izvērsties par jautru nodarbi ar pārsteidzošu rezultātu. Varbūt šis ir laiks pārskatīt iekrājušos diegu kamoliņus, lai tos pārvērstu par fantastisku olu krāsošanas aksesuāru vai veidotu no tā citus dažādus dekorus. No kokteiļa salmiņiem un olu čaumalas var pagatavot latviešu tradicionālo dekoru – puzuru, ko karina gan Lieldienās, gan Ziemassvētkos.
Ja nav bērnu, tad varbūt šis ir īstais brīdis atbrīvot savu iekšējo bērnu un arī ķerties pie dekorāciju gatavošanas. To darot, galvenais ir izslēgt iekšējo kritiķi un izbaudīt procesu. Var uzvilkt mugurā tematiskas drēbes, piemēram, zaķa, cāļa masku, uztaisīt neparastu fotosesiju un noskatīties kādu Lieldienu filmu. Var iemācīties gatavot kādu no tradicionālajiem Lieldienu ēdieniem – pashu vai kuliču.
Galvenais – nepārdzīvot par to, ka svētki šogad nebūs tādi, kā ierasts, bet mēģināt atrast veidus, kā tos padarīt aizraujošus un atmiņā paliekošos, piedzīvojot katram savu augšāmcelšanās brīnumu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lieldienas – svētki arī ārkārtas situācijā

Kategorijas