Pužļu labirintā ar pierakstu kladi rokā

2020. gada 16. aprīlis 07:00

Gunas Rozes romāns “Sadursme” ir “vērīgs jēdzīgi bezjēdzīgās eksistences īssavienojuma traģikomisks spoguļattēls [..], kas vēsta par cilvēka lidojumu kosmiskajā gaļas mašīnā”, un tajā ir “kāda neapzināta svētīga asinszāle, kas meklē “to, nezin ko”, vēlas iesēties un uzdīgt, ar smaržu un jēgu”, salīdzinājis ārsts reanimatologs Pēteris Kļava uz grāmatas pēdējā vāciņa.
Nezinu, kā man būtu gājis ar lasīšanu, ja nebūtu dzirdējusi pašas autores rezumē par grāmatu, proti, ka tie ir deviņi atsevišķi, vienā dienā notiekoši stāsti, kuru varoņu rīcība vai pat tikai pateiktais vārds it kā nejauši izraisa traģisku auto avāriju, pašiem neatrodoties pie stūres un pat neesot tuvumā. Šis īsais kopsavilkums man bija kā bāka labirintā. Labirintā, kas nemitīgi maina savu formu un uzdevumu, kurš jāatrisina, jeb puzli, kura jāsaliek, lai tiktu tālāk un izkļūtu no šī “eksistences īssavienojuma” sveiks un vesels jeb nesamalts “kosmiskajā gaļas mašīnā”.

Katrs stāsts – no cita skatpunkta
Kā zināms, cilvēks nav vientuļa sala un pasaulē nekas (it nekas!) nenotiek nejauši. Mēs esam savā starpā saistīti neredzamām saitēm un nekad nevaram zināt, kādu notikumu pavērsienu izraisām, kaut ko darot vai – gluži pretēji – nedarot, kaut ko pasakot, noklusējot vai samelojot. Tā, piemēram, pēc filmas “Durvis aizveras” (“Sliding Doors”, 1998.) noskatīšanās es vairs tik ļoti necepos, ja kaut ko sanāk nokavēt (lai gan joprojām esmu cilvēks, kurš var stundām gaidīt uz kādu, bet necieš, ja kādam nākas kaut desmit sekundes gaidīt uz mani). Vai ja nobrūk kāds pasākums, kā tas šobrīd pasaulē notiekošā “koronavīrusa trakuma” dēļ pēdējā laikā notika stipri bieži, līdz “vairs nenotiek nekas”. Jo – nekad nevar zināt, no kā tiekam pasargāti, nepaspējot laikā vai netiekot uz kaut kurieni. Es ticu un paļaujos, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.
Gunas Rozes grāmata lasītāju ierauj tādā visai trakulīgi karuselīgā kaleidoskopā. Katrs stāsts nāk gaismā no cita varoņa skatpunkta. Dažs dienasgrāmatas veidā atklāj notikumus hronoloģiskā secībā, piefiksējot pat precīzu minūti. Citā stāstā šobrīd notiekošā realitāte savijas ar atmiņu krācēm. Bet vēl kādā sižets saraustīts tādos kā uzplaiksnījumos, ļaujot lasītājam pašam salikt bildi, lai saskatītu kopainu. Turklāt visi stāsti kopā veido vienu lielo bildi jeb pavērsienu kopumu, kas tad arī noved pie traģiskā negadījuma uz ceļa – sadursmes.

Ļauj iejusties detektīva ādā
Lasot grāmatu, man prasījās bezmaz iekārtot pierakstu kladi, lai spētu šo puzli savā galvā salikt. Līdzīgi kā to detektīvseriālos dara izmeklētāji, sakabinot pie tāfeles skatus no nozieguma vietas, nogalināto un aizdomās turamo personu portretus, nozieguma dienas laika līniju un saistītās lietas un to visu savā starpā savienojot ar skaidri redzamām līnijām. Jo stāstu varoņi, lai gan katrs šajā dienā atrodas pilnīgi citā vietā, ir savā starpā vairāk vai mazāk cieši saistīti – kāds kādam kolēģis vai laulenis, arī bijušais, kāds kādam radagabals vai kaimiņš, vai it kā nejaušs garāmgājējs. Visi, tostarp lasītājs, ar neredzamiem pavedieniem savienoti un ietekmē cits cita dzīvi pat it kā nepiedaloties. Kāpēc lasītājs arī? Jo – grāmatas, kas rezonē, jau nav par citiem, tās ir par mums.
“Sadursme” ir grāmata, kuras lasīšanu, šķiet, nevar vilkt garumā, lai brutāli netiktu izsviests no karuseļa (ja vien jums nav izcila spēja iegaumēt pa grīdu izkaisītas kāršu kavas izkārtojumu). Grāmata, kura prasa iedziļināšanos un atstāj spēcīgu virpuļviesuļa un vienlaikus belziena (ar slapju realitātes airi pa pakausi) pēcgaršu. Grāmata, kura pulsē smadzenēs vēl ilgi pēc izlasīšanas. Grāmata, kura patiks galvas mežģu mīļiem un sirdī detektīviem. Lai veicas nozieguma atrisināšanā!
Runā, ka katrs cilvēks ir saistīts ar diviem tūkstošiem (!) citu. Jābūt uzmanīgam ar katru savu kustību kosmiskajā telpā. Nekas nenotiek nejauši!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pužļu labirintā ar pierakstu kladi rokā

Kategorijas