Mūns un karantīna

2020. gada 16. aprīlis 07:00

Turpinājums. Sākums 19., 26. marta, 2. un 9. aprīļa numurā.
Man jau ir sajukušas visas dienas kā viena gara, gara. Vai tam kāda nozīme, kura nedēļas diena ir šodien? Laikam jau ir, jo esot Lieldienas. Zinu, kas ir pirmdiena un kas ir vārda diena. Bet kas, pie velna, ir Lieldiena? Esot tāda īpaša diena, kad visi ēd olas. O, olas man garšo. Nosēžos uz ķeblīša virtuvē un gaidu, kad man pasniegs maigu un šķidru olas dzeltenumu.
Gaidīt nākas ilgi. Vispirms saliek katlā sīpolu mizas. Tā laikam kāda īpaša garšviela, jo līdz šim tādu ķēmošanos neesmu redzējis. Tad uzlej ūdeni, saliek olas. Nevis vienkārši saliek, bet aptin ar lupatiņu, saliek klāt lakstus. Nu labi, lai ņemas, ja viņiem tā patīk! Mani interesē tikai rezultāts. Jau iztēlē zīmēju ainiņu, kā es ar ķepu ķeksēju no olas deltenumu, tas tek pa ķepu uz leju, es to nolaizu un sajūtos varens.
Nekā, uzliek uz galda raibas, nemizotas, sūnās iespraustas. Un kas tādas ēd? Neviens! Nē, kāds tomēr ēd. Manējie ņem katrs pa olai, sit otrai olai tieši pa degunu. Kaut ko tādu redzu pirmo reizi. Mani mājinieki ir visdīvainākie radījumi pasaulē! Tā vietā, lai mani pabarotu ar olas dzeltenumu, viņi pusstundu danco ap olu katlu, lai beigās tās šķaidītu viens otram pret degunu!
Nespēju slēpt savu vilšanos un, lepni islējis asti, eju prom.
Vienu rītu Viņas, telefons zvana pavisam agri. Viņa pavisam samiegojusies, atbild uz zvanu un tad kā bulta ir ārā no gultas. Satraucos nepajokam – kaut kur kaut kas deg? Man tie vieni kaimiņi nepavisam nepatīk – noteikti dedzina kūlu! Nesaķemmējis kažoku, lieliem lēcieniem dodos kontrolēt, kas rajonā noticis.
Viņa dodas pie vārtiņiem, kur piebraukusi liela, liela mašīna. Sabīstos, jo atceros Viņas brīdinājumu, ka kaut kas beidzot ir jādara ar to “riebīgo zvēru”. “Riebīgais zvērs”, ja atceraties, esmu es. Acumirklī caur smadzenēm izskrien miljons domu. Visi mani darbi un nedarbi sastājas rindiņā. Pieņemu vienīgo pareizo lēmumu – bēgt. Noslēpjos ābeles zaros un vēroju.
Automašīnas šoferis pasniedz Viņai divas lielas kastes. Es saprotu, ka briesmas nedraud, ziņkārības mākts, lienu pa ābeles zariem lejā. Lielās kastes tiek aiznestas uz virtuvi un tiek atvērtas vaļā. Sen tik daudz labu lietu neesmu redzējis. Tā uzzinu, ka “piegāde uz mājām” nav atriebes plāns, bet palīdzība no ražotāju un pārdevēju puses. Uz virtuves galda tiek sarindoti man domāti kārumi – gan pastēte, gan cīsiņi, gan svaiga gaļīte. Man būs īstenas dzīres! Pārbaudu kvalitāti, kārtīgi pasmaržojot katru atnesto paciņu. Viss smaržo labi, nekā netrūkst. Man tas onkuls likās tāds aizdomīgs, bet neko nebija savācis un iestūķējis savā vēderā. Nolemju būt dāsns un savējiem arī kaut ko atstāt, drusku jau es par viņiem domāju. Tikai viena problēma mani uztrauc – kā tikt vaļā no tiem diviem plušķainajiem rīmām?
Nolemju vispirms tikt galā ar sīko – tas būs vieglāk. Morics, protams, nespēj atturēties no kaimiņu apciemošanas, kad es viņam parādu kārtējo savu pazemes rakumu. Tā, viens konkurents ir neitralizēts, bet ko darīt ar otru?
Lācim iestāstu, ka šodien atkal atbrauks viņa Draudzene, iedodu koka gabalu un piesaku trenēties kociņa pienešanas mākslā, jo Draudzene esot īsts kociņu kolekcionārs. Lācim, tikai izdzirdot vārdu “Draudzene”, jau iztaisnojas aste, un viņš kā bulta dodas meklēt dārzā citus koka gabaliņus, atradis, nes un krāmē tos smukās kaudzītes. Eh, tas gan bija viegli!
Te kādu dienu atkal piebrauc pie vārtiņiem mašīna. Mani tik ļoti interesē, ko man atkal kāds ir atvedis, ka dodos uz vārtu pusi pats pirmais. Ja jūs zinātu, kāda bija mana vilšanās, kad no automašīnas bagāžas nodalījuma Viņa izcēla mazas kastītes ar kaut kādām ogām. Esot zemenes. Nu, kā var priecāties par kaut ko tādu? Bet Mamma un Tētis ņem pilnām saujām un ēd. Nu labi, Mamma, bet Tētis?! Kārtīgam vecim jāēd gaļa! Un otrs vecis jābaro ar gaļu. Mani!!! Varbūt uzšpricēt viņu ogām, lai nerāda tik laimīgus ģīmjus?
Sapratis, ka to īstenot nebūs tik viegli, jo viņu uzmanība ogām ir pievērsta visu laiku, nolemju labāk uzrakt kādu dobīti.
Izvēlos svaigu dobīti un sāku rakt. Zeme šķīst uz visām pusēm, turpat aizlido arī tikko iestādītie laksti. Mana laimes sajūta atgriežas. Brīdī, kad Viņa izskrien no mājas un atver muti bļaušanai, es pastumju Lāci uz dobes pusi. Aizejot vēl dzirdu lekciju, ko Viņa lasa Lācim. Suns muļķīgi skatās uz Viņu un smaida. Kā vienmēr. Es tīksmē berzēju ķepas.
Tad kādu dienu Viņa izvelk no šķūnīša savu velosipēdu – kaut kur braukšot. Nopucēju ķepas un riktējos līdzi. Viņa manu centību iztulko citādāk, maigi glaudot, teic, ka nu es varēšot atpūsties no Morica – ņemšot mazo šmurguli līdzi. Nu, kā tas ir iespējams? Kāpēc tieši viņu, šo mazo nešpetneli? Mazais nejaucenis lielīgi iekārtojas velosipēda groziņā un rāda man mēli. Nuja, viņš tagad ir metru virs zemes, domā, ka es netikšu klāt. Kā tad! Viens lēciens, kas šoreiz ir veiksmīgs, un trāpu groziņā ar pirmo reizi. Saķeru šuneli ķepās un kožu. Zinu, ka tūlīt Viņa būs klāt, izraus no manām ķetnām, tāpēc jārīkojas ātri un trāpīgi.
Viņa atskrien ātri vien. Ieraudzījusi mūs groziņā, nolemj ņemt līdzi abus, ja jau tik ļoti gribam. Ko??? Es ar Moricu vienā groziņā? Nekad! Apvainojos un izlecu. Brauciet abi, kur gribat! Kaut pie velna vecāsmātes.
Kad ir pagājusi vesela mūžība, bet Viņa vēl nav atbraukusi, sāku mazliet nožēlot novēlējumu. Varbūt tomēr nevajadzēja sūtīt tik tālu?
Bet tad atbrauc Brālis. Viņam līdzi ir Lielais Runcis. Tas mežonis tikai ziemās dzīvo mājās, pa vasaru mīt kaut kur pie Gaujas – kempingā – tas droši vien kaut kāds ķepaino iestādījums. Atbraucis vienmēr lielīgi stāsta, ka viņš ir kempinga karalis. Viesu suņus iedresē tā, ka tie bez viņa atļaujas nesper ne soli. Katru vakaru apstaigā viesu naktsmītnes – ievāc nodevas. Vietējās nozīmes vasalis!
Kad Lielais Runcis izdomā iziet pastaigā, es piesakos par pavadoni, jo – šis ir mans rajoniņš, te karalis esmu es! Lepni astes izslējuši, uzškaudot jebkuram pulcēšanās ierobežojumam, mēs dodamies pastaigā. Aizvelkam abi līdz birzītei, rādu viņam, kur dzīvo smukā jaunkundze. Viņam var rādīt, viņš tāpat nekonkurē ar mani – jaunu un smuku.
Pēc brīža, kad tikko esam nolēmuši, kurp dosimies tālāk, smiltis uz visām pusēm šķaidot, atskrien Brālis. Mani paķer vienā padusē, Lielo Runci otrā, elsdams pūzdams, stiepj mūs mājā. Pa ceļam stāsta, ka tagad braukājot liela mašīna un ķerot tādus klaidoņus kā mūs. Nesapratu nevienu vārdu, bet Lielais Runcis noteica: “Ziepes! Jāklausa vien būs, citādi mēs nonāksim patversmē. Esmu tur bijis, tur ir pagalam draņķīgi!”
Pa šo laiku Viņa un Morics ir atbraukuši. Smaidīgi un priecīgi. Bet es esmu priecīgāks, jo nav piepildījies mans ļaunais novēlējums – viņi ir atgriezušies pie manis. Esmu noilgojies gan pēc Viņas, gan pēc Morica. Ir grūti sev to atzīt, bet esmu noilgojies pēc mazā žurkulēna. Tā ir – kad viņš man krīt uz nerviem, gribu, lai viņš pazūd, bet, kad pazūd, gribu viņu atpakaļ. Apsolos sev nekad vairs slikti nedomāt par citiem.
Šodien līst lietus. Man ļoti patīk lietainas dienas. Neviens nekur neiet. Dārzu nerok. Tad es varu staigāt pa māju un izvēlēties, pie kura pagulēt. Parasti ielienu pie Tēta. Viņam ir tāda mīlīga, pūkaina sedziņa. Man patīk to mīcīt un pieglaust pie vaiga. Mamma: tā es darot tāpēc, ka mani pārāk maziņu no savas kaķu mammas paņēma prom. Šādās dienās man netraucē pat tas, ka Morics pielien blakus. Viņam ir auksti, lai jau sildās! Viņš nemāk kurināt krāsni, tad nu krāsni tēloju es. Ir tāda laimīga sajūta – mēs esam viens otram. Lai arī Tev vienmēr ir kāds, kam ir pūkaina sedziņa!
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas