Skolotājas pidžamā piezīmes

2020. gada 16. aprīlis 07:00

150

Turpinājums. Sākums 26. marta, 2. un 9. aprīļa numurā.
Trīspadsmitā diena
Šorīt atkal esmu aizgulējusies. Un izgulējusies. Tam par godu nolemju sapulcēties un izķemmēt matus. Kamēr juniors vēl guļ, mēģināšu saprast, kas mums šodien jādara. Skolā – projektu diena.
Vakar mums gāja ļoti labi. No rīta, braucot uz bodi pēc dienišķā brokastu kruasāna, konstatēju, ka mašīna sāk nodevīgi grabēt. Laikam apvainojusies, ka nolikta garāžā kaktā un netiek izvesta ikdienas izbraucienos. Ideāli – šodien Saulstariņam atkal būs profesionālā studiju programma. Automehānikā. Nokomandēju opi, lai māca kārtīgi un ilgi. Šādas lietas nedrīkst sasteigt. Man tikmēr būs brīvs.
Bet pirms tam vēl skolas darbi jāizpilda. Apmācāmais cītīgi kaļ galvā personu vietniekvārdus un uzdod neadekvāti daudz jautājumu. “Kāpēc es esmu pirmā persona, bet tu otrā? Tu taču biji pirmā, un es pēc tam!” Bums! Jūtu, ka manas smadzenes tūlīt eksplodēs. Te tak nav nekādas Bībeles stundas, kurās meklēt pirmo un otro personu Zemes virsū. “Tas tā ir, jo tā tas ir. Āmen! Muti ciet un mācies!” Ļoti labi varu saprast, kāpēc lock down laikā pieaugusi vardarbība ģimenēs. Lai to nepieļautu, izsludinu ļoti garo starpbrīdi skolotājiem un izdzenu apmācāmo ārā skrūvēt mašīnu.
Pēc starpbrīža nolemjam kaut ko uzlaist gaisā. Šoreiz nepaveicās kolai un mentosiem. Eksperiments izdevās, kā plānots, un neviens pat necieta. Iztiekam bez traumām un nervostronga. Saulstariņš pieprasa arī rīt eksperimentus.
Vakarā nolemjam mācīties vēsturi un angļu valodu, tāpēc “Nacionālajā Ģeogrāfijā” noskatāmies raidījumu par “Titāniku”. Tas viņam patīk, tāpēc rīt uzdošu pētījumu par pasaules lielākajiem tvaikoņiem.
Šodien Lieldienām par godu uzvelku pidžamu ar zaķīti un esmu gatava jaunai brīnišķīgai dienai. Dosimies pretī jauniem izaicinājumiem un zināšanām. Izbaudīsim kopā būšanu un pavasari.
P.S. Neviens automobilis apmācību laikā necieta. Tika saskrūvēts atpakaļ un ir pat braucams. Tiesa, grab joprojām.

Četrpadsmitā diena
Labrītiņ, mīļie! Vakar abi ar junioru nevarējām aizmigt, tāpēc šodien guļam kā susuri ziemas migā. Nu labi, tik lokani kā susuri gluži neesam – ar degunteli pie pēdām pieritināties nevaram. Bet jūs sapratāt ideju. Guļam ilgi un saldi. Un kāpēc gan ne, šodien projektu diena, tāpēc lāga neko nokavēt nevaram.
Vakar mums gāja superīgi. Tā kā skolā bija projektu diena, tad mēs pievērsāmies cītīgāk mūzikas skolai. Mīļo saulīt! Es tur neko nesaprotu, bet cenšos no visas sirds. Esmu niknā učene un ik pa laikam uz dullo nobļaujos, ka ir nepareizi, lai spēlē vēlreiz. Tas viss beidzās ar to, ka pēc klavierstundas Saulstariņš ir pazudis. Un es viņu nevaru atrast. Priecājos, ka neesmu viņam iedevusi kādu bērnu aizsardzības iestādes telefonu, tad droši vien tagad kāds klauvētu pie durvīm. Sāku apspriest ideju, vai nervostrongu nevajag iedot junioram.
Lai izvilinātu apmācāmo no slēptuves, mūzikai pievēršos pati. Mēģinu atcerēties re mažora gammu. Pašai jau izklausās ļoti labi. Drīz varēšu koncertus rīkot. Taču nez no kurienes ir uzradies juniors un paziņo, ka viss ir šķībi, ritma nekāda, sēdies, divi! Esmu priecīga, tas ir progress! Pagājušajā reizē dabūju divi ar mīnusu. Kā balva par visām šitām pūlēm man tiek veltīts rudimentu un gammu koncerts.
Pēcpusdienā abi ar Saulstariņu pievēršamies ķīmijai. Nolemjam veikt eksperimentu un audzēt 3 veida kristālus – sāls, sodas un vara sulfāta. Tā kā zilie brīnumi aug acīmredzami, nosēdinu apmācāmo veikt novērojumu un pati ieslēdzos skolotāju istabā. Pēc 5 minūtēm atskan izmisīgs: “A man te ilgi jāsēž?” “Nē, dēls, tikai pāris stundas! Un nebļausties, kristāliem bail no trokšņa.” Laikam pārliecinoši melot vēl neesmu iemācījusies, jo apmācāmais nenotic nevienam manam vārdam. Būs jāpiestrādā pie prasmēm.
Šodien turpinās projektu diena. Centīsimies no visas sirds, bet, kas mums sanāks, to neviens nezina, jo kārtējo reizi esmu izdomājusi darīt to, ko nekad neesmu darījusi. Apmācāmajam tas galīgi nav jāzina, tāpēc no rīta cītīgi Gūgles skolā meklēju, kā manu ideju realizēt.
Jau zinu – atkal būs jauka un radoša diena. Lai mums visiem veicas arī šodien iemācīties ko jaunu un (varbūt) noderīgu! Sabučojam bērnus un uz priekšu!

Piecpadsmitā diena
Labrīt, labrīt pēc garajiem svētkiem! Šodien tāda jancīga sajūta, ka jāsāk viss no gala. Tamdēļ esmu augšā jau 5.30, uzvelku darba pidžamu un sasaucu pedagoģisko sēdi. Jāsaplāno darbi un jāapspriež izglītības programma. Sportiņā, izskatās, šodien būs slēpošana. Par pārējo pagaidām ideju nav, tādēļ izsludinu kafijas pauzi.
Pa svētkiem mums gāja labi. Piektdien un sestdien nolemju pastiprināti pievērsties saviem darbiem, tamdēļ apsolu junioram šokolādes oliņu par katru stundu, kurā viņš mani netraucēs. Diemžēl apmācāmo uzpirkt neizdodas. Tātad politiķis nebūs, korupcijai nepadodas. Svētdienas rītā Saulstariņš pamodina mani 6.00. “Mammīt, es atļaušu zaķim izdzert kafiju un tad iešu meklēt oliņas.” “Kādas oliņas!? Tu tak neko nenopelnīji.” “Kā nenopelnīju? Es kopā nogulēju 22 stundas, kurās tevi netraucēju, tātad nopelnīju 22 oliņas.” Sasodīts! Gulēšana līgumā nebija atrunāta! Nē, nu traks var palikt, jurists man te atradies! Bet nu kas jādara, tas jādara. Labi jau, ka Zaķim kafiju atļauj padzert.
Turpmākās svētku dienas nolemju izmantot, apmācāmo izglītojot pavārmākslā. Iedomājieties, cik jauki būs, kad pēc visa šī piespiedu brīvprātīgā ieslodzījuma mans Saulstariņš varēs uzservēt trīs ēdienu vakariņas visai ģimenei! Mana ideja par pildītu sivēnu tiek noraidīta, jo kur ta’ raus to sivēnu? Tāpēc nākas samierināties ar spageti. Bez mērces. Un kēksiņiem saldajā. Tā teikt, parastā ikdienas diēta. Pidžambikses vēl der, tāpēc īpaši neprotestēju. Galvenais, ka apmācāmais ir pabarojis pats sevi.
Kamēr es te rakstu un priecājos par mieru un klusumu, skolotāju istabā ieveļas apmācāmais. Priecīgs un mundrs. Iekšējā balss teic, ka kaut kas nav te kārtībā. Kaut kas viņam ir aiz ādas. Būšu uzmanīga.
Šodiena būs brīnišķīga. Tā kā lielā plāna man nav, tad ļausimies spontānām idejām. Un pirmā ideja jau man ir – iešu uztaisīt sniega piku un aizbāzīšu junioram aiz krekla. Arī mammas drīkst būt nerātnas! Lai mums visiem priecīga un jautra diena!

Sešpadsmitā diena
Jo ilgāk var pagulēt, jo agrāk es ceļos. Atkal esmu augšā 5.30 un veicu rīta meditāciju kafijas automāta tuvumā. Štukoju, kā uzadīt beisbola nūju. Vakar tā būtu lieti noderējusi. Bet līdz ar maģiskās melnās dziras iedarbību mazinās arī manas vardarbīgās tieksmes. Palikšu vien pie biešu un burkānu adīšanas – ja nu kas, ar bieti arī var tīri labi sadot bietē.
Vakar mums gāja jautri. Pārsvarā jautri bija apmācāmajam, kuram skološanās izraisīja neapturamas smieklu lēkmes. Lasīšanas vietā mans Saulstariņš dziedāja. Uz aizrādījumiem nereaģēja. Nesabijās pat no mana niknās učenes ģīmja. Manī tas izraisīja vēlmi padauzīt pieri pret sienu. Bet tas būtu sāpīgi, tāpēc atturējos. Sapratu vienu – pēc visa šī ļembasta beigām rakstīšu iesniegumu Izglītības ministrijai, ka ikviena pirmā skolas diena pēc garākām brīvdienām skolotājiem ir pielīdzināma darbam kaitīgos apstākļos, tamdēļ atmaksājama dubultā vai – vēl labāk – trīskārši. Un turpmāk sūtīšu Saulstariņu nevis ar puķēm uz skolu, bet ar vīna pudeli un nervostrongu. Skolotājām, nevis apmācāmajiem! Lūdzu nejaukt!
Kaut kā tomēr panācu, ka stāstu izlasa. Tad atkal sākās cirks. Uzraksti jautājumu par stāstu, kas sākas ar “kāpēc?”. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir uzdevumā! Kāpēc? Tāpēc! Kāpēc? Muti ciet un raksti! Tagad ar “kā?”. Kā? Nu kā? Ar pildspalvu! Tagad – “kur?”. Kur? Nu, bitīt matos, burtnīcā! Nu, jūs sapratāt, kāpēc man vajag to beisbola nūju. Lai varu padauzīt sev pa galvu kā “Tomā un Džerijā”.
Pēc aizraujošās latviešu valodas stundas izsludinu garo starpbrīdi, jo saprotu, ka vairāk izglītības procesa vadīšanu mani dārgie nervi neizturēs. Apmācāmais turpina dziedāt un nu jau sāk arī dejot. Atgādinu, ka Dziesmu svētki ir atcelti un, ja tūlīt pat nebūs klusums, likšu 10 reižu apskriet ap māju. Apskrēja. Dziedādams.
Izlaboju melnrakstā vēstulē ministrijai, ka par darbu kaitīgos apstākļos skolotājiem jāpalielina stundu likme vismaz 5 reizes.
Beidzas, protams, mūsu diena fantastiski. Redzot, ka man jau tvaiks nāk pa ausīm ārā, juniors saprot, ka joki mazi, un izlasa mājas lasīšanā divas nodaļas. Gandrīz brīvprātīgi. Lepojos!
Šodien būs burvīga diena. Jau ir, jo apmācāmais vēl saldi čuč. Gribētu dabaszinībās šodien runāt par globālo sasilšanu, taču baidos, ka tas atkal izraisīs smieklu lēkmi. Aiz loga skaisti snieg. Eju meklēt silto ziemas pidžamu un vilnas zeķes. Lai mums visiem veicas!
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājas pidžamā piezīmes

Kategorijas