Krīze – katalizators, mācība un iespēja

2020. gada 23. aprīlis 07:00

Vīruss, kas nolicis pasauli uz lāpstiņām, joprojām ir galvenais sarunu temats. Arī virtuālajā vidē. Sociālā tīkla “Facebook” lietotājs Raimonds Platacis veselības krīzes situāciju trāpīgi salīdzina ar kastroļu metālisko beržamo, kurā, ilgstoši lietojot, sakrājas ēdienu atliekas, netīrumi: “Var šķist, ka pietiek drāšu birsti noskalot un tā atkal ir tīra, bet ieliec katlā ar verdošu ūdeni – sāks smirdēt, un tu sajutīsi, kas patiesībā ir iekšā. Pašlaik sabiedrībā notiekošais ir kā verdošs katls. Augsta spiediena apstākļos nāk ārā, kas cilvēkos krājies. Daudzi izskatās nesmuki, neadekvāti, dusmu, konspirāciju un neticības pilni, paužot naidu pret valdību, meklējot vainīgos, daloties ar saturu, kas sēj paniku. Bet nekritizēsim: iespējams, šis laiks vajadzīgs tieši viņiem – lai izsmirdētu to vājprātu, kas viņos rūdzis, un ieraudzītu sevi no malas.”

Runāt un sadzirdēt
Krīzes psihologs Gints Kapenieks atgādina: cilvēki ir dažādi – katram savs temperaments, raksturs, pieredze, tādēļ arī ekstremālas situācijas uztveram atšķirīgi. Veselības krīze gandrīz kā rentgens parāda aktuālās vietas cilvēka iekšējā pasaulē un citās jomās.
Iepriekš daudzi sūkstījās, ka straujā dzīves ritma dēļ nepietiek laika, lai būtu kopā ar savējiem, bet nu, kad diendienā jāatrodas cieši blakus, ģimenēs pieaug strīdu skaits. Vecāki apmulst, jo nezina, kā organizēt dienu, bērniem neatrodoties dārziņā vai skolā. Partneri viens otrā pamana ikdienas steigas piesegto, tiek uzplēstas senu pāridarījumu rētas, un nejauši pasprucis vārds uzšķiļ skandāla dzirksteli. Ar blīkšķi uzsprāgst slēpta neapmierinātība ar neapzinīgiem kaimiņiem, tuviniekiem.
G. Kapenieks norāda, ka psiholoģijā tiek lietoti jēdzieni “cilvēka iekšējais un ārējais konflikts”. “Kad kaut ko zaudējam, ir bailes, trauksme, kas rada nestabilitāti, stresu. Ir izjaukts iekšējais līdzsvars, un cilvēks sāk mētāties galējībās. Vienubrīd liekas – visam ir beigas, es varu saslimt un arī mani ģimenes locekļi. Citkārt valda optimisms – tūlīt viss pāries un būs kārtībā. Iekšējais konflikts pārnesas uz attiecībām, un līdz saasinājumam nav tālu. Tieši ekstremālos apstākļos, konfliktos parādās indivīda būtība. Ne velti ir teiciens, ka otru iepazīstam tikai nelaimē.”
Cilvēka psihe veidota tā, ka vienlaikus ilgojamies pēc pārmaiņām un gribam stabilitāti, noturību, noteiktu dienas režīmu. Kad brūk ierastais dzīves ritms, vecākiem jāstrādā attālināti vai zaudēts darbs, turklāt pavīd finansiālas problēmas, jo daudzi dzīvo no rokas mutē, cilvēki apjūk. “Nepastāvība, bailes, neziņa, kas būs, kā būs, plus vēl bērni, kuri pašizolācijas režīmā nepārtraukti atrodas un trokšņo dzīvoklī... Kopā maļoties, atmosfēra kļūst arvien saspīlētāka un platība – arvien saspiestāka. Universālas receptes, kā spriedzi kliedēt, protams, nav. Destruktīvais veids ir karošana ģimenē – skandāli, kliegšana, pat vardarbība. Otrais – mierīgais – tvaika nolaišanas variants ir runāt, izrunāties un sadzirdēt. Jāmēģina prātīgi izteikt, kas krājas un veidojas. Tas attiecas gan uz pieaugušajiem, gan bērniem, kuri tāpat izsisti no sliedēm. Ja parādās uzvedības problēmas, var pajautāt: kas ar tevi notiek, vai esi neapmierināts, dusmīgs, nobijies? Jo bāze spriedzei, trauksmei ir mūsu emocijas. Vēlāk jau var racionāli izskaidrot, kā redzam situācijas risinājumu,” zina speciālists.
Bēgt prom tramīgajām domām nevar, bet sazvērestības teorijām un negatīvajai informācijai der pieiet ar kritisko domāšanu – vērtējot situāciju no dažādiem rakursiem. Gan kā nelaimi, gan kā iespēju. Piemēram, ja ar draugiem un radiniekiem šobrīd liegts tikties klātienē, var komunicēt vismaz telefoniski. Ir svarīgi atrast jēgu, nodarbošanos ģimenes ietvaros un arī individuāli. Pat ja pašam nav dārziņa, var aizbraukt uz vietu, kur ielaist rokas zemē, tā aizdzenot drūmās domas.

Neizbēgamais cikliskums
Jebkura krīze liek apstāties un aizdomāties, kas darīts nepareizi, ko varētu darīt citādi, piekrīt G. Kapenieks un piebilst, ka krīzes mācība noteikti ir jāizvērtē kā individuālā, tā uzņēmējdarbības, pašvaldības un valsts līmenī.
“Bībelē ir stāsts par septiņiem bada un bagātas ražas gadiem. Viss mainās un ir ciklisks! To apliecina cilvēces vēsturē piedzīvotie cēlumi un kritumi, kad esam uz zaļā zara un tad atkal krītam lejā. Pašlaik esam ietrāpījuši dubultā burbulī: gan vīruss uzbrucis, gan ekonomiskā krīze. Jau labu laiku politologi un zinātnieki brīdināja, ka ik pēc desmit, divpadsmit gadiem ekonomikā mēdz būt krīze. No psiholoģijas viedokļa, mēs visi gribam labi dzīvot, bet lielākā daļa mūsu vēlmju ir nepiepildāmas. Vēlmes ir ilūziju, bet vajadzības – konkrētā formā. Pārspīlējot ar tām, katrs atsevišķi un sabiedrība kopumā pūš burbuli. Tā kā globālās iespējas – Zemes resursi – ir ierobežoti, kādā brīdī burbulis plīst. Tas atspoguļojas ģimenes budžetā: kad ir augšupeja, gribas atļauties vairāk – labāku mitekli, automašīnu. Cerot, ka klāsies arvien labāk, tiek ņemti kredīti. Bet uzplaukumam seko lejupslīde. Varbūt ir vērts dzīvot pieticīgāk, pārdomāt, vai aizņemties līdzekļus īpašumu iegādei.
No materiālisma riteņa, kurā esam iespriegoti, mazliet jāpaiet ārā un jāpaskatās uz to no malas. Iespējams, der ieklausīties vecu ļaužu padomā – rūpēties par drošības spilvenu nebaltai dienai. Visos līmeņos.

Gaisma tuneļa galā
“Tikko valsts līmenī ieviesa ārkārtas situāciju, metaforās runājot, to varēja saukt par melno bedri, kurā bijām iekļuvuši un nezinājām, kā izrāpties. It sevišķi, kad deputāts Kaimiņš gandrīz aplipināja visu Saeimu. Klāt ir nākamā fāze – meklējam izeju no labirinta un jaunus mērķus. Koronavīrusa izplatība stabilizējas, un ir jau saredzama gaisma tuneļa galā,” subjektīvās sajūtās dalās psihologs un piebilst, ka jebkurā domubiedru grupā, ģimenē, darba kolektīvā, pašvaldībā un valsts līmenī pašlaik ir vajadzīga cerība un ticība.
Saglabāt optimismu globālas pandēmijas laikā nav viegli ne uzņēmumu vadītājiem, ne darba ņēmējiem. Tikmēr daži spēj gana elastīgi reaģēt. Nevajadzētu baidīties pārprofilēties, iedrošina psihologs un kā piemēru min uzņēmumus, kas jau sākuši ražot sejas maskas un citus aizsarglīdzekļus. Kāds frizētavas īpašnieks uz laiku slēdzis savu salonu un devies pelnīt lauksaimniecībā. “Viss nav apstājies! Ja ne augsti apmaksātu, bet darbu var dabūt. Otrkārt, jāmēģina ekonomēt resursus, lieki netērēt, jo mēs, gluži kā ceļotāji tuksnesī, nezinām, kad būs nākamais lietus – pēc mēneša vai pusgada.”
Pie krīzes psihologa pašlaik nevēršoties ļoti izmisuši cilvēki, tas parasti notiek, sākoties depresijai. Lūk, kā speciālists to skaidro: “Teorētiski krīzes stāvokļi tāpat ir cikliski un mainīgi. Daudzi vēl ir šoka, nolieguma, neziņas stadijā. Pat prezidenti Tramps un Lukašenko vienubrīd publiski noliedza situācijas nopietnību. Citi jau ir dusmu, agresijas, izmisuma stadijā un to pauž arī komentāros. Kopumā izskatās, ka pašlaik esam tajā krīzes fāzē, kad notiek vainīgo meklēšana.”
Psihologs atkārtoti uzsver, ka katrs situāciju pārdzīvo atšķirīgi. Viens sarežģīto periodu pārlaiž mierīgi, citam tas šķiet traģisks. Atkarībā no apziņas un materiālā stāvokļa, kas bieži vien ir saistīti. Kādam, meklējot izeju, nāksies rast kompromisu, citam kaut ko pārdot vai iegādāties.
“Ir mazie vilnīši. Šīm fāzītēm
ejam cauri katru dienu. Un ir arī lielie viļņi. Katrā cilvēks apgūst kaut ko jaunu. Ja nekas neizdodas, var sākties dziļāki pārdzīvojumi – sevis vainošana, depresija. Kad tikts ārā no bedres, parasti notiek adaptēšanās un samierināšanās. Tomēr mēs varam arī kādā no šīm fāzēm – šoka, nolieguma, agresijas stadijā vai ilūzijās – palikt. Krīzes mācība? Esot leiputrijā, mākonītī “viss ir forši”, gribas vēl un vēl, un mēs nemaināmies. Personības attīstība notiek, krītot un ciešot. Caur kļūdām un grūtībām mēs augam,” secina krīzes psihologs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Krīze – katalizators, mācība un iespēja

Kategorijas