Pieprasījumam pēc bioloģiskās produkcijas – tendence pieaugt

2020. gada 23. aprīlis 07:00

114

Pieprasījumam pēc bioloģiskās produkcijas – tendence pieaugt

Runas par veselīgu dzīvesveidu pēdējos gados kļuvušas arvien aktuālākas. Lielāka uzmanība iedzīvotāju vidū tiek pievērsta rūpēm par savu un ģimenes veselību, domājot par ikdienas paradumu maiņu, tajā skaitā uzturā lietotās pārtikas izcelsmi un kvalitāti. Tomēr kā lai zina, kuri produkti ir patiešām kvalitatīvi un nekaitē veselībai? Šādu garantu var dot tie lauksaimnieki, kuru saimniecībām piešķirts bioloģiskās saimniecības sertifikāts.

Kvalitātes kritumu nepieļauj
Zemkopības ministrijas (ZM) mājaslapā atrodamā informācija vēsta, ka bioloģiskajās saimniecībās produkti tiek iegūti, saimniekojot ar dabiskām metodēm – nelietojot ķīmiski sintezētas vielas, piemēram, pesticīdus, minerālmēslus
u.tml. “Saimniekošanas priekšnoteikums ir veselīga augsne, kas ir dabiska un dzīva vienība ar daudzveidīgu floru un faunu, un ražas palielināšanai tiek rosinātas dzīvības norises augsnē. Bioloģiskās lauksaimniecības pamatā ir veselīga un bagāta augsne, kas pati spēj pretoties kaitēkļiem un slimībām,” norāda ZM.
Lai kontrolētu situāciju bioloģiskajās saimniecībās un sekotu līdzi tam, vai nekrītas kādi no svarīgiem kvalitātes rādītājiem, Latvijā kontroli veic divas institūcijas – biedrība “Vides kvalitāte”, kā arī valsts SIA “Sertifikācijas un testēšanas centrs”. Abas institūcijas pārrauga lauksaimnieku darbību un piešķir sertifikātus saimniecībām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem.
Jau 14 gadus par inspektoru biedrībā “Vides kvalitāte” strādā Edmunds Rubenis. Viņš uzsver: lai arī saistībā ar “Covid-19” ietekmi uz ekonomisko situāciju visā pasaulē tiek spekulēts ar runām par to, ka produkcijas apjomu palielināšanai varētu tikt pievērtas acis uz noteikto prasību ievērošanu lauksaimniecības jomā, šādiem izteikumiem nav pamata. Prasības bioloģiskajām saimniecībām būs tādas pašas kā līdz šim, un, iegādājoties produkciju no tām, par produktu kvalitāti bažām nebūs pamata. “Pašlaik ir pieņemts lēmums, ka bioloģiskajiem lauksaimniekiem ieņēmumi no viena hektāra būs vajadzīgi divsimt eiro apmērā,” par kritēriju, kas ļaus bioloģiskajiem saimniekotājiem pretendēt uz valsts atbalstu, saka E. Rubenis. 2020. ir pārejas gads. Jau nākamajā – 2021. – gadā būs jauna lauksaimniecības programma, kas šobrīd tiek gatavota Briselē.

Pamats – augsnes veselība
ZM paustajam viedoklim, ka bioloģiskas saimniekošanas pamats ir veselīga augsne, piekrīt arī E. Rubenis. Jāaizdomājas par to, kāda ir augsne, ko saņemam mantojumā mēs, un kādu to nodosim mantojumā saviem bērniem. “Vai tur kaut kas vispār augs?” retoriski pavaicā E. Rubenis.
“Tas ir maldīgs uzskats, ka ir jādod slāpeklis, šie sintētiskie minerālmēsli, un lauki jāapkaro pret nezālēm. Tāpēc jau ir jākaro pret nezālēm, ka zemi apstrādā ar slāpekli. Viss sākums ir slāpeklī,” skaidro pieredzējušais inspektors. Liela daļa saimnieku slāpekli augam dodot, lai tas augtu liels un ražens un dotu lielu ražu, bet rezultātā tas kļūst vārgs, tam piemetas slimības. Un tad sākas nebeidzamā cīņa ar nezālēm.
E. Rubenim ilgās darba pieredzes laikā ir bijuši vien nedaudz gadījumu, kad nepieciešams piemērot nopietnas sankcijas par atbilstošu saimniekošanas noteikumu neievērošanu. “Tiek noņemts sertifikāts produkcijai vai visai saimniecībai,” par to, kas šādos gadījumos piemeklē lauksaimniekus, saka E. Rubenis. Tomēr viņš uzsver – “Vides kvalitātes” sertifikācijas sistēma bioloģiskajai lauksaimniecībai ir vērsta nevis uz tūlītēju saimniecības likvidāciju, bet gan iespējas sniegšanu uzlabojumu veikšanai. “Ir dažādas pārkāpumu pakāpes. Mēs vienojamies ar saimnieku, kas ir jāizdara līdz konkrētajam laika periodam, kad ir atkārtota inspekcija. Ja uzlabojumi tiek veikti, ir iespēja atkal saņemt sertifikātu.”
Kontrolējošo institūciju mērķis – strādāt, lai novērstu novērotās neatbilstības. Mērķis nav likvidēt un samazināt esošo bioloģisko saimniecību skaitu, bet gan iedrošināt darboties šajā virzienā, kas kļūst arvien aktuālāks. “Visi var kļūdīties,” pamato E. Rubenis. Situāciju nozarē kopumā eksperts vērtē ar pluszīmi – saimniecību skaits Latvijā pieaug, produkti ir pieprasīti. Arī prasības pret vides tīrību arvien pieaug. Ļoti daudz cilvēku atzīstot, ka nevēlas dzīvot saindētā vidē, tādēļ gadījumos, ja paši ir bioloģisko saimniecību pārstāvji, priecājas, ja šim rūpalam nododas arī kaimiņi. “Gribu, lai man apkārt ir tīrs un labs, lai mani bērni aug tīrā vidē, nevis tādā, kas ir saindēta,” lauksaimnieku pamatojumus raksturo E. Rubenis.

Pārsniedz piedāvājumu
“Vides kvalitātes” inspektors atklāj – bioloģiskā produkcija tiek pieprasīta arvien vairāk. Liels pieprasījums ir gan pēc graudiem, gan olām, piena, gaļas un, protams, dārzeņiem. “Tā visa trūkst.” E. Rubenis gan uzsver: pieprasīta ir tieši sertificēto lauksaimnieku produkcija, kuriem ir bioloģiskas saimniekošanas apstiprinošs dokuments. Jo teikt, ka tiek piedāvāta ekoprodukcija, var jebkurš lauksaimnieks, bet to pa īstam pierādīt – vien sertificēts. “Ir cilvēki, kuri saprot, ka viņi ar savu naudu var balsot, un viņi rēķina, kam savu naudu atdot – Krievijai, Dānijai, Vācijai vai kaimiņu latvietim, kuram ir kartupeļi, dārzeņi.” Izvēle ir katra paša rokās.
Vai ir pamats pieļaut, ka “Covid-19” vīrusa izplatības dēļ cilvēki, kuri šobrīd ir neziņā par savu darba situāciju un redz pieaugošo pieprasījumu pēc bioloģiskiem produktiem, varētu pievērsties šāda veida saimniekošanai, šobrīd vēl pāragri spriest. Izrādās, pēdējā laikā interese par bioloģisko saimniekošanu augusi tieši jaunu cilvēku – trīsdesmitgadnieku un jauno ģimeņu – vidū. “Viņi ļoti labprāt pievēršas bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo internetā sameklē likumdošanu un izprot to, ievēro.” Kā atzīst E. Rubenis, ir cilvēki, kuri izvēlas to neievērot, atrunājoties ar faktu, ka tā ir vien birokrātija: “Tiem iet grūti.”
Taču jaunās paaudzes pārstāvji, kuri nolēmuši savu turpmāko dzīvi saistīt ar laukiem, ir apņēmības pilni un izprot bioloģiskās lauksaimniecības pamatprincipus. “Mums ir ļoti viegli ar viņiem strādāt. Viņi neuztver pārbaudes kā sankcijas,” par pieredzē gūto apstiprinājumu saka inspektors. Jauno lauksaimnieku vidū pārbaudes tiekot uztvertas kā iespēja iegūt sertifikātu, kas apliecina produkcijas drošumu un kvalitāti. E. Rubenis norāda, ka mūspusē ir daudz veiksmīgu bioloģisko saimniecību, kas darbojas visdažādākajās jomās.

Saimniekošanas fenomens
Kā pārliecinājies E. Rubenis, bioloģisko lauksaimnieku stiprā puse ir arī saskaņa ar dabu. Citus saimniekus mainīgie laikapstākļi – pēkšņi uznākušais sals vai lietavas – spēj pamatīgi ietekmēt, piemēram, gadījumos, kad applūst teju viss labības lauks, bioloģiskie saimnieki sevi iemācījušies no šādām raizēm pasargāt. “Visā Latvijā bioloģiskie lauksaimnieki vienmēr pratuši savākt gan sienu, gan labību – protams, labāku vai sliktāku, vairāk vai mazāk, bet vienmēr pratuši izdzīvot.” Turpretim lielās nebioloģiskās saimniecības, pēc eksperta teiktā, vienmēr prasījušas valsts atbalstu dažādu pabalstu veidā, jo viņiem viss ir izslīcis, nodedzis vai nosalis. “Tas ir tāds fenomens.”
Protams, pats saimniekošanas veids pieprasa lielāku pārraudzību par notiekošo uz lauka, jāievēro augu seka. Tādējādi šie saimnieki vienmēr tur roku uz pulsa un zina, kas notiek. “Bioloģiskais lauksaimnieks ir vairāk saskarē ar dabu, ir saprašana, kas ir jādara, kas varētu notikt, kā labāk darīt.”
Bioloģiskais lauksaimnieks Mārtiņš Akerfelds, kurš saimnieko Pāvilostas novada Vērgales pagastā un izveidojis bioloģisko lauksaimniecības uzņēmumu SIA “Bitex”, atzīst, ka tam, kāpēc bioloģiskie audzētāji visbiežāk neiedzīvojas lielos zaudējumos, ir vairāki izskaidrojumi. Viens no tiem – lielie nebioloģiskie lauksaimnieki iepērk un izmanto dārgu ķīmiju lauku apstrādei, tādēļ gadījumā, ja raža nepārziemo vai izkalst, tie ir milzu zaudējumi, jo principā “uz katra hektāra ir uzlikti 300–500 eiro”. Turpretim bioloģiskie lauksaimnieki neiziet uz lielu ražas apjomu, kā arī neiepērk un nelieto ķīmiju, tādējādi, ja arī raža konkrētajā sezonā nav padevusies, ir pieejams neliels atbalsts no Eiropas, lai darbību turpinātu. Tas, ka bioloģiskās lauksaimniecības lielākoties ir nelielas, ir vēl viens noteicošs faktors. Kā norāda M. Akerfelds, lielākoties bioloģiskie audzētāji apsaimnieko 50–100 hektāru zemes. Un tas noteikti ir viens no to ieguvumiem. “Viņi darbus var izdarīt laikā – laikus iesēt, laikus novākt ražu. Viņi sagaida labāko brīdi un darbu izdara labākajā brīdī.” Tāpat, apstiprinot E. Rubeņa teikto, M. Akerfelds norāda, ka daudz ko dod augu seka, jo tad saimniecībā tiek audzēti un secīgi cits pēc cita apstrādāti dažādi kultūraugi. “Ar augu seku un rotāciju var saplānot darbus tā, ka var veiksmīgi tikt ar visu galā arī ar mazu tehnikas parku.”

Nozarē valda neziņa
M. Akerfelds, stāstot par savu pieredzi ceļā uz bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanu, norāda, ka svarīgākais šajā procesā ir patika un apņēmība: “Galvenais ir gribēt un darīt. Birokrātija ēd nervus, laiku un līdzekļus, bet to visu var īstenot.” Kā norāda lauksaimnieks, mazām saimniecībām ar mazu apriti un ražošanu tas noteikti ir liels finansiāls slogs, kam ne visi ir gatavi.
Par kontrolējošo institūciju veiktajām pārbaudēm saimnieks saka: “Ja cilvēks godīgi strādā, tad viss ir kārtībā. Tas, cik godīgi cilvēki saimnieko, uzreiz ir redzams.” Kā atminas M. Akerfelds, darbības pirmsākumos institūcijas dalās ar padomiem un neatsaka palīdzību, pamāca jaunos lauksaimniekus. Ja viss dzirdētais tiek likts lietā, nodrošinot kvalitatīvu saimniekošanu, tad nekādu problēmu nav.
SIA “Bitex” darbība balstīta galvenokārt uz bioloģisko gaļas liellopu un graudu audzēšanu. M. Akerfelds skaidro, ka pamazām bioloģiskās lauksaimniecības sistēma sakārtojas un cilvēki par šo nozari un tās piedāvājumu ir informēti arvien vairāk, līdz ar to pieaug arī pieprasījums. Bažas gan šobrīd rada “Covid-19” vīrusa ieviestās izmaiņas. “Nav nekādas skaidrības, kas būs šogad. Pēdējos gadus Vācijā un Dānijā tiek papildus subsidēti bioloģiskie saimnieki, lai vairāk ražotu bioloģiski. Tas pamazina cenu eksportam, jo viņi paši ir spējīgi saražot sev nepieciešamo. Ja viņiem ir labas ražas, mums vairs nav eksporta iespēju. Tas atkal bremzē tirgu, un cenas iet uz leju.”
Bioloģiskais lauksaimnieks spriež, ka šobrīd lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju galvenā doma ir par un ap vīrusu, tādēļ izvēle, kādu tieši produktu viņš ēdīs, nav primāra: “Vai bioloģisku bulciņu vai nebioloģisku – tas nav prātā. Galvenais ir vispār tikt uz veikalu un to bulciņu ēst.” Tomēr domājams, ka ilgākā laika periodā situācija nozarē atkal varētu nostabilizēties. Ja arī nāksies noteikt cenas samazinājumu gadu vai divus, tad pēc tam tā atkal varētu atgriezties iepriekšējā līmenī.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieprasījumam pēc bioloģiskās produkcijas – tendence pieaugt

Kategorijas