Vēstures glabātājs, kuru uzmeklē

2020. gada 23. aprīlis 07:00

1962

Grobiņas novada Kapsēdē dzīvojošā Guntara Zariņa aizraušanās jau apmēram 20 gadus ir vēsturisku fotogrāfiju vākšana un kolekcionēšana. Fotogrāfijās ir redzami gan kāda konkrēta laika posma Liepājas, bijušā Liepājas rajona un Lejaskurzemes cilvēku darbs un sadzīve, kā arī konkrētas vietas, kuru izskats līdz mūsdienām mainījies līdz nepazīšanai. Milzīgu atsaucību un ievērību pēdējo nedēļu laikā guvušas G. Zariņa publikācijas sociālajā tīklā “Facebook”, ļaujot skatītājiem ceļot laikā.

Iedvesmo vecvecāku albumi
G. Zariņš sociālajā tīklā “Facebook” savam uzvārdam pievienojis papildus vārdu – Kurzemnieks. Viņš norāda – tas tādēļ, lai gadījumā, ja kāds viņu vēlas atrast, to būtu vieglāk izdarīt. G. Zariņa vaļasprieks un aizraušanās – vēsturisku fotogrāfiju vākšana un krāšana. Atzīst, ka arī pašam tīri labi patīk fotografēt.
Jau gandrīz 30 gadus G. Zariņš sevi sauc par kapsēdnieku. Pats ir liepājnieks un katru dienu dodas uz dzimto pilsētu strādāt. Viņa darba joma ir drošības struktūras. “1992. gadā apprecējos un no tā laika esmu Medzes pagasta Kapsēdē,” paskaidro kolekcionārs.
Interese par vēsturiskajām fotogrāfijām radusies jau ļoti sen, taču arvien vairāk tā palielinājusies, kad atradis vecvecāku foto albumus un fotogrāfijas. “Ar foto vākšanu un krāšanu nodarbojos kādus padsmit, varbūt 20 gadus. Atradu no vecvecākiem atstātos albumus un fotogrāfijas, ko viņi bija slēpuši padomju gados. Vectēvs bija no Gaviezes, omamma no Virgas. Aizrāvos ar bilžu pētīšanu, un lēnām tas tā attīstījās.”
Tā G. Zariņš sācis meklēt un pētīt bildes par Liepāju un tās apkaimes zīmīgām vietām. Lielu daļu viņš tagad publicē sociālajos tīklos. Bildes ir aizraujoši skatīties, un to novērtē ne viens vien, kurš sociālajā saziņas vietnē internetā pamana G. Zariņa publikācijas. “Bildes ir arī aizraujoši meklēt. Meklēju, kur ir kāda Liepājas iela, mazpilsēta vai pagasts. Forši, ka ir sociālie tīkli – var ielikt bildes un cilvēki var padalīties ar informāciju. Ar radiniekiem un draugiem bildes apskatām un apspriežam ļoti daudz.”
G. Zariņš stāsta, ka viņu nesen uzmeklējis bijušais klasesbiedrs, kuru nav saticis kopš 1985. gada. Bijusi bilde, kas nejauši fotografēta, un klasesbiedrs tajā atpazinis sevi. “Man bija bilde, bet viņš savukārt varēja nosaukt konkrētu vietu un datumu, kad tā uzņemta. Ir arī cilvēki, kurus es nezinu, bet viņi var sniegt noderīgu informāciju par bildēs redzamajiem cilvēkiem un vietām. Tad ar zīmuli otrajā pusē uzrakstu šo informāciju.” Ar bilžu materiāliem G. Zariņš līdzējis arī Andreja Miglas grāmatas “Dzintara stars” izdošanā.

Vieni novērtē, citi izmet
Entuziasts papildinājumus bilžu kolekcijai iegūst dažādos veidos. “Bet tas notiek palēnām – kolekcija krājas lēni. Prasu cilvēkiem – radiem, draugiem, paziņām, kaimiņiem, bērnības draugiem. Liepāja jau nav liela, agrāk vai vēlāk mūsu ceļi krustojas. Bildes arī nopērku, ja tās ir ļoti interesantas vai vajadzīgas man,” vaļasprieka specifiku apraksta kolekcionārs. Visvairāk viņš nobažījies par to, ka ļoti daudzas bildes cilvēki visticamāk nenovērtē un vienkārši izsviež ārā. “Bet ir cilvēki, kuri saprot, ka bildes pašiem nav vajadzīgas, un meklē veidus un cilvēkus, kuriem tās var noderēt. Piemēram, mani uzmeklēja bijušais PSRS armijas virsnieks, kurš pusi mūža nodzīvojis Liepājā. Viņš mani sazvanīja, sarunājām tikšanos. Viņš bija meklējis, lai bildes, kas viņam nav vajadzīgas, nonāktu pie cilvēka, kuru tās tiešām interesē. Pasēdējām, papļāpājām, iedzērām kafiju.”
G. Zariņš atzīst, ka kolekcionēšana ir laikietilpīgs process. “Un nav no tiem lētākajiem. Nav jau ko tur slēpt, ka mēs, kolekcionāri, tiekamies ar cilvēkiem un parunājamies. Sarunas laikā pasaku, ka bildi gribētu sev, jautāju, par cik es to varētu iegādāties. Ja cilvēkam konkrētā fotogrāfija ir dubultā eksemplārā, tad labprāt to atdāvina. Ja tomēr iegāde nav iespējama, palūdzu tās noskenēt un glabāju tādā veidā.”

Saved kopā gadsimtus
G. Zariņa kolekcijā esot ap 2000 bilžu oriģinālu. “Kad jau bija pāri tūkstotim, sapratu, ka nav vairs jēgas skaitīt.” Pārsvarā uzņemtas un ataino 20. gadsimta sākumu un padomju gadus.
Par G. Zariņa vaļasprieka un kolekcijas esamību, izrādās, zina plašā mērogā. “Esmu dažādos pasākumos iepazinies un tagad tiekos ar kolekcionāriem. Mani pat uzmeklēja no Krievijas, no Sanktpēterburgas. Kolekcionāru kompānijas uzzināja par mani, kad tika gatavota un izdota grāmata “Latvijai – 100”, tai es devu materiālus. Tāpat ir iznākusi grāmata “Poļi Latvijā” – mani uzmeklēja Polijas vēstniecība. Izrādās, ka vienā fotogrāfijā ir redzams kāds Polijas vēstnieks, kurš senāk bijis Liepājā. Savukārt man šī bilde bija tāpēc, ka tai ir saistība ar Liepāju. Manās acīs šai bildei līdz tam nebija lielas vērtības, jo nekas nebija zināms par tajā redzamajiem cilvēkiem. Tā ieguva vērtību, kad to novērtēja cilvēki, kuriem tā bija svarīga.”
Laika gaitā G. Zariņš ieguvis noderīgus kontaktus un pārliecinājies, ka viena fotogrāfija spēj savest kopā cilvēkus un gadsimtus. “Pagājušajā vasarā pie manis griezās kāds vīrietis no Holandes. Izrādās, viņš ir mazmazdēls pagājušā gadsimta sākumā, vēl cara laikā, Liepājā strādājošajam fotogrāfam Albertam Kusneram.Mazmazdēls bija pirmo reizi atbraucis uz Liepāju un arī Latviju, meklēja, kur bijis viņu radinieks. Izrādās, Tirgoņu ielas pašā sākumā Kusneram bijis fotoateljē. Nofotografējās gan pie tās ēkas ārpusē, gan paskatījās iekšpusē. Uzdāvināja man fotogrāfijas, kas viņam saglabājušās – biezas bildes uz kartona.”
Daļa G. Zariņa kolekcijas nonākusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta “Zudusī Latvija” krājumā. “Lai paliek arhīvos!” noteic kolekcionārs.

Citādākos rakursos
G. Zariņš atzīst, ka fotogrāfiju krāšana ir sirdij tuva un šādu cilvēku ir ne viens vien: “Ir cilvēki, kuriem aktuālas bildes par kara tēmu – vāciešiem, Sarkano armiju. Gadījies, ka vairākkārtīgi zvana un lūdz, lai es viņam pārdodu.”
Daudz fotogrāfiju ir ne tikai par 20. gadsimta sākumu, kurām ir vairāk nekā 100 gadu, bet arī no padomju laikiem – 50. un 60. gadiem. “Tā ir mūsu vēsture. Tā izskatījās mūsu pilsēta, vietas. Tāpat man ir bildes par profesijām, darbu, sadzīvi – kā cilvēki sportoja, kā izklaidējās. Mani interesē bildes, kurās ir neredzēts skatu punkts uz vietām – tās parādītas no citāda rakursa. Tad bildei ir vērtība. Tāpat ir ar pastkartēm, kas saglabājušās tieši no tiem gadiem, kad tas skats ir redzams. Redzamajam ir vērtība, ja pati bilde ir oriģināla – tapusi konkrētajā laikā un līdz kolekcionāram nonākusi, saglabājusies uz oriģinālā papīra.”
Fotogrāfijas G. Zariņa kolekcijā ir melnbaltas, taču pēdējā laikā sācis eksperimentēt, bildēm ar datorprogrammas palīdzību piešķirot krāsu akcentus. “Runāju ar speciālistiem, secinājām, ka krāsas tomēr tādā veidā nevar iegūt dabīgās, taču fotogrāfijas iekrāsojot kļūst skaidrākas.”
Sociālajos tīklos G. Zariņš fotogrāfijas sācis publicēt nesen, jo ārkārtējās situācijas dēļ ticis pie nedaudz vairāk brīvā laika. “Gribu labā kvalitātē parādīt, kā bija tajos laikos, lai būtu iespēja salīdzināt, kā ir mūsdienās.”
Kolekcionāram ir gandarījums, ka fotogrāfijās var redzēt vēstures patieso ainu, piemēram, par slavētajiem Ulmaņlaikiem. “Var redzēt, cik tomēr grūti cilvēki pelnīja savu rupjmaizi. Man ir vesela sērija par lauku darbiem – sēšanu, pļaušanu, kartupeļu laukiem un kuļmašīnām. Kā tas noticis realitātē. Fotogrāfijas glabā vēstures patieso ainu.” Īpašu sajūtu, skatoties senākās fotogrāfijas, raisa fakts, ja vietu zinām tādu, kāda tā ir tagad, un ir iespēja novērtēt pārmaiņas.

Lai neizvazātu pa pasauli
G. Zariņš piebilst, ka liels nopelns hobija īstenošanā ir ģimenei, kas viņu atbalsta. “Tas patērē daudz mana laika. Kolekcionēšanas vietā es varētu laiku veltīt daudz kam citam, bet ģimene saprot, ka man tas ļoti patīk. Būtu jau forši, ja mana kolekcija paliktu – tai būtu nākotne. Varbūt paliks bērniem un mazbērniem. Patiesībā, vienalga, kam paliek, bet galvenais – lai bildes netiktu izvazātas pa pasauli pa vienai. Lai tās ir vajadzīgas kā kolekcija, jo nav vērtības bildēm, ja tā nav kā kolekcija par kādu konkrētu tēmu. Lai cilvēkiem rastos priekšstats par to, kā viss ir mainījies, kāda bijusi tā vieta dažādos laikos.”
Kolekcionārs ikvienam atgādina: ja kāda rīcībā ir fotogrāfijas, kas šķiet nevajadzīgas un liekas, lai padomā, pirms no tām atbrīvojas. Labāk tās tomēr pietaupīt un saglabāt. “Mums ir bijušas dažādas valdības Latvijā, un foto no šādiem laikiem ir tik, cik tie ir. Vēstures liecības ir jāsaglabā.”

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vēstures glabātājs, kuru uzmeklē

Kategorijas