Atpazīt un neklusēt

2020. gada 30. aprīlis 07:00

Ir problēmas, par kurām runāt vairāmies, bet tas, ka par tām nerunājam, nenozīmē, kas tās pārstāj eksistēt, drīzāk pat pretēji – tās var netraucēti notikt, jo vairums sabiedrības uz tām piever acis. Viena no šādām problēmām ir vardarbība. Lai runātu par šo tēmu “saprotamā valodā”, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) ir izstrādājusi interaktīvu spēli “Hei, mosties!”. To atbalstījuši arī latviešu rakstnieki, tostarp Liepājas autore Jana Egle.
Spēles mērķis ir draudzīgā veidā veicināt bērnu izpratni par jautājumiem, kas saistīti ar viņu emocionālo un fizisko drošību, kā arī sniegt viņiem informāciju par iespējamo rīcību vardarbības gadījumā. Savukārt pieaugušajiem tā dod iespēju atpazīt, vai pusaudzis kļuvis par vardarbības upuri, piemēram, skolā vai paša ģimenē.

Eži nonāk laika cilpā
Spēles darbība norit izdomātā pasaulē, kas pielāgota mūsdienu apstākļiem. Galvenie varoņi ir pusaudži, kuru izskats līdzinās ežiem. Spēlētājam ir iespēja izvēlēties dzimumu, izskatu, apģērbu.
Spēles laikā tiek izdzīvota izvēlētā varoņa dzīve mājas apstākļos no pamošanās līdz gulētiešanai, kļūstot par dalībnieku ikdienišķās situācijās un izdarot izvēles, par kurām tiek piešķirti punkti. Iegūtos punktus spēlētājs var izmantot, lai iegādātos lietas savam virtuālajam mājoklim.
Sākot jaunu spēli, spēlētājs atgriežas pamošanās mirklī un var izdzīvot dienu no jauna līdzīgi kā filmā “Murkšķa diena”, nokļūstot laika cilpā un iegūstot iespēju rīkoties citādi.
Papildus spēlē ir trīs mini spēles: “Atbloķēšana”, “Atmiņa” un “Sarindo trīs”. Arī, spēlējot tās, var iegūt punktus.

Piedzīvo trešdaļa
Centrs “Dardedze” ir veicis plašu pētījumu par vardarbības pret bērniem veidiem, izdalot četrus vardarbības veidus: 1) novārtā pamešana jeb vecāku nolaidība; 2) emocionālā vardarbība; 3) fiziskā vardarbība un 4) seksuālā vardarbība.
Pētījumā par Latvijas jauniešu bērnībā gūto nelabvēlīgo pieredzi secināts, ka gandrīz trešā daļa (31,5%) respondentu bērnībā un 16,4% līdz 18 gadu vecumam cietuši no emocionālas vai fiziskas vardarbības, kļūstot par upuri saviem vecākiem vai kādam citam mājās dzīvojošam pieaugušam ģimenes loceklim.
Vardarbības ģimenē cēloņi ir meklējami gan individuālajā, gan ģimenes, kopienas un valsts līmenī. Bieži vardarbība ģimenē netiek atpazīta, vērojama arī upuru finansiālā atkarība no varmākas, norāda VBTAI.
Latvijas Republikas Bērnu tiesību aizsardzības likumā vardarbības pret bērnu skaidrojumi ne vienmēr ļauj skaidri apzināties, kurā brīdī kāda cilvēka rīcība var tikt uzskatīta par vardarbību. Spēle “Hei, mosties!” šo trūkumu likumā savā veidā aizstāj, jo visnotaļ draudzīgā, bērnu psihi netraumējošā manierē atklāj vardarbības veidus un to izpausmes formas.

Iesaistās rakstnieki
Par vardarbību pret bērniem arvien drosmīgāk runā māksla: kino, teātris un, izmantojot vārda spēku, arī literatūra. Latviešu rakstnieku darbos epizodiski atspoguļoti visi minētie vardarbības veidi, un vairāki rakstnieki laipni atvēlējuši savu darbu fragmentus izmantot spēles popularizēšanā.
Rakstniece Guna Roze kādā publikācijā uzver: “Rakstnieka godīgums – lūk, kas ir laikmeta liecība!” Viņa norāda uz rakstnieka iekšējo nepieciešamību runāt arī par vardarbību pret bērnu kā mūsdienu sabiedrības ēnas pusi un darīt to atklāti, bez jebkādiem “par to labāk nerunāt”. Viņai piekrīt rakstniece Jana Egle: “Vardarbība ir tēma, par kuru runāt man šķiet svarīgi.” Tāpēc arī viņa labprāt iesaistījusies spēles popularizēšanā. Savukārt Nella no Krotes pauž bažas, vai šī nav cīņa ar vējdzirnavām: “Tie pieaugušie, kas vardarbīgi izturas pret bērniem, reti ir grāmatu lasītāji. Atliek cerēt, ka tie, kas lasa, viņus atpazīs un reaģēs.”
Rakstniece Rolanda Bula, agrāk strādājot par policijas izmeklētāju, ar vardarbības situācijām saskārusies bieži un ne reizi vien kļuvusi par cietušo uzticības personu. Par šo spēli viņa izsakās šādi: “Jebkurš veids, kas palīdz bērnam izvērtēt situāciju, ir solis uz priekšu.” Viņa uzskata, ka aplikācijas īpašā veiksme ir spēja uzrunāt bērnus viņiem vispieņemamākajā veidā – ar spēli, jo “pieaugušo brīdinājumi bieži vien paliek nesadzirdēti”. “Būdama saasināti jūtīga pret visu, kas skar bērnus, es izpētīju šo spēli, visvairāk baidoties no veida, kā ar bērniem runā par ļoti sāpīgām tēmām; kādas ir tās piedāvātās situācijas, kurās jāatšķir norma no nozieguma, un nomierinājos – viss paveikts godam. Spēle patiešām neuzbāzīgā veidā izglīto bērnus jautājumos, kas saistīti ar viņu emocionālo un fizisko drošību ģimenē un vispār – sabiedrībā. Virtuāli nokļūstot ikdienišķās situācijās, spēlētājs ne vien mācās atpazīt vardarbības pazīmes, bet arī iegūst informāciju, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības. Interesanti, ka šī spēle, kas ir izmantojama, tikai pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, atgādina arī drošas interneta lietošanas pamatprincipus.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Atpazīt un neklusēt

Kategorijas