Mūns un karantīna

2020. gada 30. aprīlis 07:00

Turpinājums. Sākums 19., 26. marta, 2., 9., 16. un 23. aprīļa numurā.
Saulīte silda. Esmu ērti atlaidies uz tikko svaigi sakrāmētā malkas strēķīša un varu pastāstīt, kā man te klājas.
Tāds ļoti darbīgs laiks mums te visiem. Strādājam un strādājam. Pa nakti salienam kopā un guļam. Nu labi, guļu galvenokārt es, Viņa grozās un trinas. No rīta stāsta man, ka mājās uzradusies pele. Nu, ko var melot? Es tak visas esmu sen aizdzinis, lai man netraucē dzīvot. Ēdu es tikai mušas un zirnekļus, bet Viņa nez kāpēc grib mani akurāt par slepkavnieku-kanibālu pataisīt. Lai Viņu nomierinātu, noķeru vienu pelēko, atnesu mājas priekšā, mētāju pa gaisu un visādi izriktējos, lai pievērstu Viņas uzmanību. Viņa staro laimē, sauc mani par mīlulīti, mīļo un lutina. Nu vienreiz būs miers!
Kā tad! Naktī viss sākas no jauna, pat es dzirdu – grauž, maita! Bet kurš normāls cilvēks celsies naktī un meklēs, kur tas grauzējs ložņā?! Es ne. Viņa gan. Pieceļas un izložņā visus kaktus. Ar interesi vēroju un gaidu, kad būs noķērusi. Bet nē, izgrūž no gultas mani. Es apvainojos un nogāžu puķu podu no plaukta.
Kad otrā naktī scenārijs atkārtojas, esmu galīgi sašutis. Nu, cik var cilvēkus pa naktīm tramdīt?
No rīta, muti nemazgājis, kažoku neķemmējis, skrienu pa durvīm ārā, nogāzdams no kājām Moricu, kas sēž uz lieveņa un osta gaisu. Es zinu viņu – noteikti atkal štuko, kā aizlavīties pie Makša. Šitādu ierobežojumu pārkāpēju manas acis vēl nav redzējušas! Lai vai kā, es dodos medīt.
Tur jau viņa, draņķe, sēž un rij končas no mūsu saldumtrauciņa. Pēc tām uzreiz atpazīstu nakts traucētāju. Noēdusies resna, bēdzēja no viņas nekāda. Viens ass ķepas cirtiens, un resnule ir garšļaukus. Tagad tik, kamēr vēl nav atžirgusi, ātri jāatrāda Viņai un tad varēs nest nešpetneli izlaist kaut kur Gaujas krastos, lai atpakaļ neatnāk.
Esmu dienas varonis! Viņa lepni visiem stāsta: “Bet peli mans runcis noķēra!” Neesmu nekāds r-r-r-runcis (izklausās pēc kranča), bet lai jau sauc, kā grib! Manis pēc kaut par naktspodu, ka tik nepiekrāmē! Ar šo es saprotu, ka man ir piedotas visas līdz šim izdarītās blēņas. Tajā naktī beidzot visi varam izgulēties.
Nākamajā rītā man paliek garlaicīgi un peli tēloju es. Skaļi graužu suņu graudiņus. Neko nevaru padarīt – tie ir lielāki, vairāk jānopūlas. Viņa teic, ka man ir lielummānija. Nezinu, kas tas ir, bet laikam jau kaut kas labs, ja reiz tas piemīt man.
Vienu dienu pie mājas atkal piebrauc liela mašīna. Es uzreiz noslēpjos, jo stāsts par braukājošo lielo mašīnu, kas vāc visus klaidoņus, dziļi iesēdies manā apziņā. Suņi aizskrien lamāties – lēkā un rej kā traki asinssuņi. Ceru, ka kodīs ar’ un nelaidīs to briesmekli mūsu mājā.
Bet nē, šoferis par suņiem neizrāda nekādu interesi. Krāmē no mašīnas ārā kaut kādus liberiņus. Esot atvedis siltumnīcu. Kur ir? Kaimiņam stāv tāda muciņa, a te kaut kādas kastes, ruļļi. Atkal muld!
Pēcpusdienā atbrauc Dēls. Esot atvaļinājums, skrūvēšot siltumnīcu. Manī pamazam ataust apjausma, ka tur, tajās kastēs, tomēr ir kaut kas vērtīgs. Kamēr mans draudziņš Dēls skrūvē siltumnīcu, es staigāju apkārt un uzmanu viņu. Lai kaut ko nenofenderē. Nekad jau nevar zināt, kas kuram aiz ādas! Nu, neko daudz jau viņš viens tur nevar sadarīt. Otrā dienā piebiedrojas palīgi – Brālis un Brāļadēls.
Vēl piebrauc Draudzene un viņas vīrs. Lācis atkal nojūdzas. Laimīgs lēkā ap Draudzeni. Šoreiz viņa tam atvedusi suņu cepumus. Nu, kurš suns ēd cepumus?! Tie ražotāji galīgi nepārzina suņu garšas kārpiņu darbības principus. Būs viņiem jānosūta kāds nopietns e-pasts. Draudzene apvainojas uz Lāci un pievēršas man. Lai tikai viņa beidzot būtu mana, esmu gatavs ēst pat suņu cepumus!
Visi vīrieškārtas pārstāvji čakli skrūvē. Skrūvē, ritina un atkal skrūvē. Un vēl – ak, laime, cep desiņas. Mani un suņus arī neaizmirst!
Un tad pie vārtiņiem piebrauc vēl kāda mašīna. No tās izkāpj divi onkuļi dzelteni spīdīgās vestēs – mani draugi policisti ir klāt! Visi sastingst. Situācija kļūst nopietna.
Skaidroju, ka Viņa ir vājš un vārgs sievišķis, kas viens pats nu nekad nespētu tikt pie siltumnīcas, un ka tāds rupjš vīriešu spēks pašreiz ir vissvarīgākais, jo tak tie tomāti uz palodzes galīgi izstīdzējuši – neļauj man ērti atgulties! Piedāvāju pat mesties mums palīgā.
Likumsargi saprot, ka te visi ir mani radinieki un dzīvo ar mani kopā. Grumbas viņu sejās izlīdzinās. Nu, protams, viņiem taču esmu es, Mūns, kas stingri seko visam, lai tiktu ievērots likums! Bet tāpat drošības labad vēl mums visiem nolasa lekciju par pulcēšanās aizliegumu un aizbrauc. Re, kā – ir vēl kāds ļoti likumpaklausīgs pilsonis mūsu ielā, uzmana mūsu māju, ja jau paziņojis! Tas mani priecē, jo nu man būs mazāk darba kārtības nodrošināšanas jautājumos. Citādi esmu norāvies darbos līdz pelēkām ķepiņām.
Kādu rītu mēs visi izskrienam rīta riksi. Morics uzreiz kā bulta uz dārza stūri un pārrāpjas pāri žogam. To viņš dara kā visprasmīgākais alpīnists. Mana skola! Es viņam iemācīju, ka, liekot ķepiņas žoga pinumos un velkot dupsi uz augšu, itin viegli var pārvarēt jebkura augstuma žogu. Man gan vairs tik veikli neiznāk, jo esmu apvēlies, bet Morica modeļa augums ir viegls kā spalviņa.
Pēc brīža, kad ierodamies uz brokastīm, tiek konstatēts, ka esam nepietiekamā skaitā. Viņa skraida un meklē, sauc to mazo nejauceni, bet nekur neatrod. Labi, ka Kaimiņiene pati piezvana un pastāsta – Morics jau brokasto pie viņiem. Pēc brīža palaidnieks tiek nogādāts mājās.
Tēta nervi neiztur, un viņš ieliek Moricu būrī. Es staigāju ap žogu un aicinu kvankšķi rāpties pāri, bet tas aizvainojumā par šādu rīcību ir zaudējis valodu un alpīnista prasmes. Sēž stūrītī un klusi pīkst. Kas jādara ar tiem, kam iestājas sasalums? Jāieštaukā. Domāts – darīts! Pārrāpjos pāri un sāku sīkaļu mocīt. Lācis nespēj noskatīties manās ļaundara izdarībās un pasauc Viņu. Mani neitralizē. Nu, kā viņi visi nesaprot, ka es gribēju tikai labu!? Esmu izlasījis kaudzi pirmās palīdzības grāmatu, zinu, kā jārīkojas! Labi, lai sēž Morics būrī! Iesauļosies rūtains, varēs viss pagasts smiet par viņu.
Sāku ievērot, ka mūsu dzīve pamazām, mazītiņiem solīšiem sāk atgriezties vecajās sliedēs. Piegādes mašīnas vairs nepiebrauc pie mūsu vārtiņiem, jo Viņa tagad uzsēžas uz sava velosipēda un laiž iepirkties pati. Moricu gan neņem līdzi, jo vēl tik droši neesot, lai mazsuņus varētu ņemt uz tirgu. Atstāj manā pieskatīšanā. Man jau to tik vajag – kad neviena nav, varu viņam darīt visu, ko gribu. Bet neko ļaunu jau vairs negribu. Laikam sāku pieaugt.
Man vairāk patīk audzināt Lāci. Uzsēžos jāteniski viņam virsū, un laižam pa dārzu kā lielie. Viņš mēģina mani nopurināt, bet es iekrampējos spalvu kamolā un noturos seglos kā kovbojs. Tas viņam par to, ka tas nīlzirgs ir iedomājies – ja reiz viņš manā mājā dzīvo visilgāk, tad ir galvenais. Kā tad! Es! Esmu! Galvenais! Kuram vēl ir tik skaista sejiņa un izteiksmīgi zilas acis?! Viņš, lielais sliņķis, vienmēr guļ. Bet es vienmēr esmu visur. Kontrolēju situāciju kā vislabākā novērošanas kamera, jo bez manis nekas un nekur nenotiek.
Kad Viņa klāj savus palagus uz dobēm, es esmu tur un pārbaudu, vai būs mīksta gulēšana. Man taču jāzina, vai nespiedīs sānus. Nesaprotu, kāpēc mani dzen prom.
Man vēl daudz kas jāmācās. Es to daru ar prieku. Ielienu klēpī, kad Viņa strādā. Kad Viņai ir kafijas pauze, gūglēju visu man nesaprotamo.
Zinu, ka drīz atkal Viņa sāks braukt uz darbu, un tad es mazliet saskumstu. Ir tik jauki būt kopā! Mums visiem.
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas