Skolotājas pidžamā piezīmes

2020. gada 30. aprīlis 07:00

Turpinājums. Sākums 26. marta, 2., 9., 16. un 23. aprīļa numurā.
Divdesmit otrā diena
Vakar vakarā sarīkoju Ziemassvētkus – skatījos filmu “The Holiday” un riju visu pēc kārtas. Mājturības učene, ignorējot visus aizliegumus, atkal bija izpaudusies. Tā kā junioram lielākoties patīk tikai izcept kēksiņus, bet ne ēst, tad nu darīju, ko varēju, lai nelaistu tos bojā. Un tas nekas, ka tuvojas peldsezona. Ja būs sausa vasara, mierīgi varēšu paaugstināt ūdens līmeni jebkurā ūdenstilpnē. Svinības ieilga krietni pāri pusnaktij, tāpēc šodien esmu tikai piecēlusies. Ceru līdz skolas sākumam arī pamosties.
Vakar mums gāja forši. Apmācāmais bez tielēšanās ieradās klasē jau no paša rīta un bija pat aizdomīgi labā noskaņojumā. Izrādās, latviešu valodas burtnīca ir pierakstīta pilna un jaunas mājās nav. Juniors priecīgs, ka latviešu valoda šodien nenotiks. Kā tad! Sacerējies. Eju stīvēt kājās džinsus (vēl uziet) un dodos uz pilsētu risināt mācību līdzekļu krīzi. Tikmēr apmācāmais krāso mandalu. Taču pa šo laiku ir pārgājusi vēlme uz rakstīšanu, tāpēc tiek mainīts stundu saraksts.
Dabaszinībās runājām par ārstniecības un indīgajiem augiem. Apmācāmajam visaktuālākais izrādās jautājums – vai govis var ēst latvāņus? Mēģinu izgrozīties, runājot riņķī un apkārt, taču neizdodas. Esam iestrēguši kopā ar govīm latvāņu laukā. Nav pat iespējas “zvans draugam”, jo man nav neviena drauga, kuram būtu govs. Saprotu, ka to, kā tikt ārā no šādām situācijām, mācīja 5. kursā, kurā es vairs nemācījos. Pasludinu garo starpbrīdi un aizdzenu apmācāmo uzspēlēt vienu maču “Fortnaitā”. Cerams, ka tikmēr govis būs tikušas ārā no latvāņu lauka.
Pēc starpbrīža apmācāmais izdomā latviešu valodā integrēt mūziku. Katrs rakstāmais teikums tiek izdziedāts kā operas ārija. Es sāku dusmoties, ka 10 minūšu darbs tiek pārvērsts stundu ilgā bumbulēšanā. Bet, jo vairāk dusmojos, jo izteiksmīgākas un garākas tiek komponētas ārijas. Jūtu, ka uz dienas beigām varēsim ieskaņot operu “Tagadne. Pagātne. Nākotne”.
Vakarpusē atkal sportiņš. Apvienojam orientēšanos trīs vietējās priedēs ar kārtslēkšanas elementiem. Par laimi, nekas lauzts netiek un no vietējā mežeļa visi trīs atgriežamies sveiki un veseli.
Šodien saulīte staigā pa zemes virsu, tāpēc mums būs lauka prakse botānikā. Nostiprināsim teorētiskās zināšanas par ārstniecības augiem un iesim tos meklēt herbārijam. Cerams, ka nesatiksim govis latvāņu laukā.

Divdesmit trešā diena
Labrīt! Piektdiena! Vieglā polkas solī dejoju virtuves virzienā pēc kafijas. Ir piektdiena! Pēc nu jau vairs nezin cik nedēļām attālināto mācību es esmu sapratusi, ka nedēļas labākā diena ir piektdiena. Tieši piektdiena, nevis sestdiena vai svētdiena. Tā sajūta “tūlīt, tūlīt visu pabeigsim un būs brīvs” ir gandrīz kā narkotika. Šodien plānos uzstādīt personīgo rekordu mācību pabeigšanā, lai varam baudīt gandrīz trīs brīvdienas.
Vakar mums gāja brīnišķīgi. Apmācāmais neieradās klasē laikus un spēlēja spēli “Es neko nedzirdu”. Spēle ir ļoti laba, tikai manī lēnām atmodina Pūķi Baisuli. Pūķis Baisulis gan ir prasmīgs motivators. Pietiek tik paskatīties uz juniora pusi, kad viņš jau ķer pirmo grāmatu, kas pa rokai, un māk lasīt arī kājām gaisā.
Matemātikā jauna viela. Izrādās, vakar apmācāmais ir klausījies skaidrojumu, bet dzirdējis gan neko nav. Tāpēc šodien ieviešu kompetenču izglītību un lieku viņam pašam sevi apmācīt. Varbūt tad nākamreiz dzirdēs skolotājas skaidrojumu. Saulstariņš buras un buras ap grāmatu. Man jau liekas, ka tūlīt visi cipari maršēs ārā no grāmatas kā zombiju apokalipsē. Bet nē, pēc krietnas pusstundas atskan: “Nu, kā es varēju būt tik stulbs! Tu taču vakar stāstīji.” Eureka! Manī pamostas pirmatnējie instinkti un vēlme uzdejot kārtīgu aborigēnu uzvaras deju. Bet nākas atlikt, jo tas elles aparāts pie griestiem diez vai sapratīs, ja mājās uzkuršu ugunskuru, ap kuru dancot.
Latviešu valodā, mācoties personu vietniekvārdus, uzrīkojam ātrrunāšanas konkursu, kurš pateiks ātrā tempā “es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas” visvairāk reižu pēc kārtas bez kļūdām. Lai būtu jautrāk, paķeram klāt to pašu izaicinājumu angļu un holandiešu valodā. Tas viss beidzas ar sasējušos mezglā mēli un histērisku smieklu lēkmi. Kurš saka, ka gramatika ir garlaicīga?
Pēc tam man seko jauks koncerts ar Bokerīni Menuetu un klavieretīdēm. Pati vēl joprojām mācos sol mažora gammu un jūtu, ka esmu sasniegusi mūzikas skolā sagatavošanas klases līmeni. Šoreiz nopelnu trijnieku, kas ir gandrīz sekmīgi. Esmu laimīga.
Šodiena būs superīga. Centīsimies uzstādīt pasaules rekordu ātrmācībā. Turpinot itāļu nedēļu mājturībā, gatavosim spageti carbonara un panna cotta. Mēģināsim izcept fokaču. Ja viss izdosies, dienu beigšu, internetā pasūtot izmēru lielāku peldkostīmu. Jāsāk nopietni gatavoties peldsezonai.
Lai mums visiem jauka nedēļas nogale! Ļausim bērniem atpūsties no mums un mācībām!

Divdesmit ceturtā diena
Labrīt, labrīt! Šodien atkal tā paagrāk augšā, jo jāizstrādā darba plāns nedēļai. Kad pamodīsies apmācāmais, to izdarīt vairs nebūs iespējams, jo visas manas ģeniālās idejas tiks noraidītas. Tā kā šonedēļ ir īsā nedēļā, tad mūsmājās šodien būs otrdiena. Izlaidīsim riebīgo pirmdienu un sāksim nedēļu ar smaidu, ka pirmdienu jau esam pārdzīvojuši.
Par godu klasesbiedram bijām plānojuši Francijas nedēļu, bet internetbode apgalvo, ka tik ātri Eifeļa torni viņiem nesanākšot piegādāt. Sliņķi tādi! Galīgi nesaprot, ka Eifeļa tornis ir vitāli svarīgs mācību materiāls. Būs vien jāizdomā kāda cita nedēļas tēma un jāiztiek bez eklēriem, makarūniem un meringiem.
Nedēļas nogalē mums gāja brīnišķīgi. Piektdien patiešām uzstādījām rekordu ātrmācībā. Apmācāmais izvēlās no gultas 8.45 un pa taisno sēdās pie grāmatām. Kaut kas viņam tur galvā uzkārās, un pēc obligātās programmas izpildes visu dienu turpināja runāt angliski. Ļoti izdevīgi – es sapratu tikai to, ko gribēju saprast, un visu sev neizdevīgo nesapratu.
Darbaudzināšanu atkal nodevu opja rokās un izdzinu abus ārā, lai netraucē man īstenot seriālu skatīšanās programmu. Nezinu, ko viņi abi darīja, bet es tikmēr izdomāju, kā uzadīt apšu beku. Pēc laiciņa abi ievēlās pie manis, paziņojot, ka saimniecības daļas vadītājs ir pilnīgs kukū, jo plēvi gan siltumnīcai sagādājis, bet līstes ne. Aizstāvot nabaga sagādnieku (nu, kā es varu zināt, ko viņiem vajag!), turpmāk pieprasu vajadzīgo materiālu sarakstu iesniegt rakstiski. Vēlams, nedēļu iepriekš.
Svētdien mums bija sportiņš. Deviņos gados, kopš esmu mamma, esmu iemācījusies, ka labs bērns ir noguris bērns. Tamdēļ ,tikko svētdien mans Saulstariņš atvēra acis, aizvedu viņu uz Niedrāju un liku ar ričuku apbraukt apkārt. Trīs reizes, lai atlikušo dienas daļu slēpjas no manis. Plāns izdevās – man bija gandrīz bezmammošanas svētdiena. Kad apmācāmais tomēr uzradās skolotāju istabā, paziņoju, ka būs holandiešu svētdienas skoliņa. Lielākai ticamībai pat sagatavoju pāris grāmatas un darba lapas. Apmācāmais svētdienā mācīties negribēja un nozuda no manām acīm uz ilgu laiku. Perfekti!
Šodien esmu jau mazliet sailgojusies pēc iekarojumiem izglītībā, tāpēc zīmēsim, līmēsim, krāsosim un veidosim. Diena solās būt jauka, dosimies dabaszinības apgūt dabā un priecāsimies par pavasari. Jauku un smiekliem bagātu mums visiem pirmssvētku nedēļu! Galvenais – ļaujam apmācāmajiem izgulēties pēc nogurdinošās nedēļas nogales!

Divdesmit piektā diena
Šorīt pamostos tikpat pelēka kā diena aiz loga. Visu nakti murgoju par šodienas kontroldarbu. It kā tas būtu jāraksta man pašai. Un es neko tur nejēdzu un nopelnu apaļu divnieku. Tīrās šausmas! Bet kontroldarbs taču ir labi! Tas nozīmē, ka man būs brīva stunda. Nolemju nestresot, bet drošības labad izeju cauri visai matemātikas grāmatai. Varbūt rītnakt varēšu izlabot savu divnieku uz vismaz septiņi. Junioru tāds sīkums kā kontroldarbs uztraukt nespēj, un viņš turpina saldi krākt.
Vakar mums gāja jautri. Apmācāmais kārtējo reizi centās neierasties skolā. Pasitu padusē un aiznesu ar nešanu. Labi, ka man tāds miesās vārgs trešklasnieks, diez vai es lielāku un smagāku eksemplāru varētu tā vardarbīgi aizstiept uz klasi. Junioram gan tas nelikās vardarbīgi, bet smieklīgi. Tamdēļ atkal pamuka, lai stiepju vēlreiz. Uztaisīju nikno ģīmi un nobrēcos, ka olimpiāde ir atcelta un man nav jātrenējas svarcelšanā. Tas nenostrādāja, un stiepu vien savu nastu uz klasi. Pa ceļam jau plānoju, kā viņu piesiet pie krēsla. Izglāba mūs angļu valodas dziesmiņa.
Dienu sākām ar disenīti apmācāmajam un klasesbiedram. Izdancojām “negribu, nevaru, nedarīšu” ārā. Klasesbiedrs tā piekusa, ka pameta klases telpas un visu dienu vairs mums tuvumā nerādījās. Apmācāmais apvienoja angļu valodu ar mūziku un, mācoties jaunos vārdiņus, sacerēja repa dziesmu. Es tikmēr centos palikt mierīga un sāku adīt beisbola nūju. Kad Saulstariņš ieraudzīja manu adījuma skici, jampadracis mazliet pierima, un varējām ķerties klāt skaitļu un darbības vārdu dresūrai. Jā, jā, tieši dresūrai, jo esmu pārliecināta, ka strādāju cirka skolā. Lai nomierinātos un padarītu dusmas produktīvas, visu atlikušo mācību stundu laiku dīrāju avīzes. Juniors izdomāja, ka savu vārdu mājturībā taisīs no papjēmašē. Sarkanu! Pēc pļuras samīcīšanas es izskatos kā sērijveida slepkava, jo to draņķa olu krāsu nevar nomazgāt. Toties Saulstariņš priecīgs ķiķina un ķepina savus burtiņus.
Šodien tātad man gandrīz brīvdiena. Lai slavēti kontroldarbi mūžīgi mūžos! Nemaz ar’ nejūtos vainīga, ka taisos sameloties apmācāmajam, ka skola izdevusi noteikumus – kontroldarbu laikā viņam klases telpā jāuzturas vienam pašam.
Pēcpusdienā sportiņā plānojas spēka vingrinājumi. Lai mazinātu juniora enerģiju, vakar sagādāju briketes, kas šodien jāsalādē pagrabā. Enerģijas manam Saulstariņam ir daudz, tāpēc drošības labad nopirku trīs tonnas. Zināt, man liekas, ka dēļ mājmācībām kurināmo būšu sagādājusi trim ziemām uz priekšu.
Mīļās mammas, tēti, omes un opīši, turamies! Lielais smagums jau ir aiz muguras. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad palikušas vēl 22 skolas dienas. Cerams.
Sabučojam apmācāmos, ieraujam nervostrongu un darbojamies tālāk! Mēs to varam!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājas pidžamā piezīmes

Kategorijas