Brauciens, ko atcerēties mūža garumā

2020. gada 30. aprīlis 07:00

1392

Marta sākumā ceļu uz Izraēlu uzsāka Liepājas metodistu draudzes pārstāvji 12 cilvēku lielā grupā. Lai gan sākotnēji tika iecerēta par Svēto zemi dēvētās valsts apskate nedēļu ilgā ceļojumā, brauciens izvērtās par nedēļu ilgāks. Tas gan nenotika pašu iegribas dēļ, bet pasauli skārušā vīrusa ietekmē. Kaut arī situācija piespēlēja ne mazums pārbaudījumu, komandas gars un paļāvība uz Dievu ļāvusi ar tiem visiem veiksmīgi tikt galā un droši atgriezties dzimtenē pie mīļajiem.
Ar ceļojuma iespaidiem dalās Liepājas metodistu draudzes mācītājs Edgars Šneiders un draudzes locekle Ināra Avotiņa. Abi braucienu uz Izraēlu piedzīvojuši pirmoreiz.

Ielec pēdējā vilcienā
E. Šneiders atklāj, ka daži metodistu mācītāji un arī draudzes locekļi savulaik Izraēlā jau pabijuši un par šo vietu labi atsaukušies, tādēļ spriests par brauciena organizēšanu pārējiem gribētājiem. Braucienu plānot sākuši kādu laiku iepriekš, doma bijusi to organizēt rudenī, piemēram, novembrī, kad pie mums jau kļūst vēss, bet Izraēlā var baudīt siltus laikapstākļus. Bijis skaidrs, ka vasarā doties uz Svēto zemi nebūtu prātīgi, jo šajā gadalaikā temperatūra tur pakāpjas pat krietni virs 30 grādu atzīmes.
Braucienu plānojuši un organizējuši pašu spēkiem, meklējot pēc iespējas izdevīgākas aviobiļetes, pētot Izraēlā piedāvātās iespējas auto īrei. E. Šneiders atzīst, ka grūtības sākotnēji sagādājusi aviobiļešu iegāde, jo nav bijis viegli atrast lidojuma iespējas par demokrātiskām cenām. Galu galā izdevies tikt pie visnotaļ lētām aviobiļetēm ar galamērķi Eilatā, Izraēlas dienvidos, tuvu pie valsts robežas ar Ēģipti.
Nolemts tik izdevīgu piedāvājumu nelaist garām un plānoto ceļojumu veikt martā. E. Šneiders atklāj, ka, tuvojoties braucienam, jau izskanējušas ziņas par vīrusa izplatību. Ceļotgribētāji sekojuši līdzi aktualitātēm un ieteikumiem, līdz divi no braucējiem nosliekušies par labu plānu maiņai un no ceļojuma atteikušies. Tam par iemeslu gan bijuši arī citi, personīgi, apstākļi.
Tā kā pēdējā brīdī radušās divas brīvas vietas, tās piedāvātas citiem gribētājiem, to skaitā I. Avotiņai, kura, ilgi nedomājot, piekritusi. Pirms brauciena draudzes pārstāvji nodevušies lūgšanām, cerot gūt atbildi uz jautājumu – lidot vai nelidot esošajā situācijā? Visiem kā viens radusies paļāvība, ka Dievs šajā ceļā būs klāt un viss notiks, kā tam jānotiek.

Bauda kūrorta priekus
9. martā 12 cilvēku lielā grupa sēdās lidmašīnā, lai uzsāktu savu ceļu uz Svēto zemi. Gaisā virmoja ziņas par to, ka Izraēlas valdība varētu lemt par tūristu nelaišanu pāri valsts robežai, taču, kad nolaidušies ceļojuma galamērķī, tapis skaidrs, ka viss ir kārtībā – Izraēlas apskates un iepazīšanas brauciens var notikt. Tā kā Latvija nav bijusi riska valstu sarakstā, iebraucējus no Liepājas Eilatā uzņēma bez aizķeršanās.
To abi ceļotāji vērtē kā jaunu, skaistu tūrisma pilsētiņu. Saulainākajās un siltākajās dienās Eilata viesus lutinājusi pat ar 30 grādu siltumu. Tā atrodas Sarkanās jūras krastos un ļāvusi atbraucējiem baudīt brīnišķīgus skatus. “Pāri var redzēt Jordāniju, pa labi ir Ēģiptes robeža,” raksturo E. Šneiders.
Atmiņā labi palicis Jūras muzejs, kurā bijusi iespēja skatīt zemūdens pasauli, tajā skaitā skaistos koraļļus. Eilata, kā uzsver E. Šneiders, ir lieliska vieta atpūtai ar ģimeni, jo te ir iespēja doties kopīgās peldēs, nirt, snorkelēt. Šī vieta Izraēlā noteikti var patikt tiem, kuri varbūt nav ieinteresēti valsts vēsturisko vietu un stāstu izzināšanā, bet vēlas baudīt atpūtu un iepazīt dabas krāšņumu – tā ir ziedoša pilsēta ar daudz palmām.
Pēcāk ceļš pa Izraēlu iebraucējus aizvedis uz Mitzpe Ramon jeb Zemes malu. Tā ir vieta, uz kuru tūristus parasti neved, jo tā atrodas tālāk uz dienvidiem. Taču braucēji ir gandarīti par lēmumu šo vietu apskatīt. “Tur tādi skati pavērās! Kalni un plašumi – ļoti skaisti!” vērtē liepājnieks.
Tālākais domubiedru ceļš turpinājās Telavivā. Tā pārsteigusi ar elektronodrošinājuma risinājumu, kāds Latvijā, pēc abu domām, noteikti nebūtu pieļaujams. “Vadi karājas uz visām pusēm, kur un kā gribi. Ja sadales skapja durvis ir saplīsušas vai sabojātas, vietā ieliek kādas metāla durvis, nevienam neprasa, dara, kā grib. Viss tādā brīvā opcijā,” redzēto raksturo E. Šneiders.
Telaviva savā veidā saplūdusi kopā ar seno pilsētu Jafu. Taču par to priekšstats palicis krietni atšķirīgs – tā piesaistījusi ar skaisto apkārtni, Vidusjūras tuvumu.

Pārbaudījums šoferiem
Dieva klātbūtni un viņa pārraudzību ceļotāji izjutuši teju ik uz soļa. Izrādās, ka laikā, kad viesojušies Izraēlā, Eilatā plosījusies vētra, kas applūdinājusi ceļus un nodarījusi varenus dabas postījumus, laužot vairākus kokus, taču ceļotājiem veicies šo posmu pārlaist citviet Izraēlā. “Kad mēs tur bijām, viss bija labi. Kā mēs aizbraucām, tā vētras gāja pāri. Mēs veiksmīgi devāmies tālāk,” atminas E. Šneiders.
Kā apstiprina abi ceļotāji – pārvietošanās arī bijusi sava veida pārbaudījums, tādēļ auto īrē bijis nozīmīgi izvēlēties labas kvalitātes un pēc iespējas jaunākus auto, jo ceļi, kas jāmēro, veduši lielākoties cauri tuksnešiem. “Ja, braucot cauri tuksnesim, tev kaut kas noplīst, nav patīkama sajūta,” spriež grupas vadītājs.
Īrēto auto stūrēšanu uzņēmušies grupā esošie šoferi, viņu skaitā arī I. Avotiņa. Viņa smejot atzīst, ka tik ātri, cik pārvietojusies pa Izraēlas ceļiem, Latvijā nekad nav atļāvusies. Vietām ātrums sasniedzis pat 120 km/h, ceļš vedis te pa kalniem augšā, te atkal lejā.
I. Avotiņa, stāstot par ceļu kultūru svešajā zemē, atklāj: “Ceļi ir diezgan tukši, un ir ļoti maz ceļa zīmju. Sākotnēji nevarēju saprast – jau tā braucu uz 120, bet man vēl pīpina. Beigu beigās mēs sapratām – viņi vienkārši tādējādi brīdina, ka iet garām. Pa gabalu jau brīdina.”
Atšķirīga bijusi arī vietējo kustība apļveida krustojumos – izbraucot no tiem, vadītāji nav rādījuši pagriezienus. “Vienkārši uz intuīciju brauc,” vietējo braukšanas stilu raksturo liepājniece. Apļveida krustojumi, it sevišķi Eilatā, bijuši bieži sastopami. Tie bijuši diezgan lieli, un to vidu visbiežāk rotājuši ziedi un dažāda veida skulptūras.
Kaut gan ceļotājiem vietējo braukšanas paradumi sākotnēji izsaukuši izbrīnu, vērojot notiekošo, nācies secināt, ka šāda sistēma te strādā labi. Kamēr viesojušies Izraēlā, nevienu ceļu satiksmes negadījumu nav novērojuši. “Ļoti viegli braukt,” pārliecinājusies viena no autovadītājām. Protams, ne mazāk svarīga loma veiksmīgā nokļūšanā no punkta A uz punktu B bijusi katra auto stūrmanim.

Izstaigā Kristus ceļus
Protams, Izraēlas iepazīšana ceļotājiem no Latvijas nebija iedomājama bez Jeruzalemes un tās apkārtnes apskates. Tam atvēlētas pat vairākas dienas. Pirmajā no tām atbraucēji uzkāpuši Olīvkalnā, izstaigājuši Kristus kapa baznīcu. Uz nakti apmetušies pašā Jeruzalemes sirdī – tās centrā, kur bija noīrēti apartamenti. Nākamajā dienā ceļu turpinājuši ar Tibērijas apskati. “Būtībā apskatījām tās vēsturiskās vietas, kur Jēzus staigājis,” atklāj E. Šneiders.
Ceļotāji pabijuši arī Kapernaumā, Kristus kalna svētrunas vietā – tā bijusi brīnumskaista. Tāpat ceļotāju grupa pabijusi Nācaretē. “Kad bijām tur, bija piektdienas vakars, un viņiem sākās sabats,” vietējo paradumus raksturo
E. Šneiders. “Tiem, kas uz turieni dodas, ir jāievēro, ka sabats sākas no sešiem. Darbu vietējie parasti beidz ātrāk – jau ap trijiem, lai līdz sabatam tiktu mājās, jo tad ir dažādi ierobežojumi. Piemēram, sabatā nevar braukt ar mašīnu.”
Sabata laiks tūristu grupām gan esot izdevīgs, jo tad ielas ir tukšas, viss ir kluss, mierīgs. Ja ir vēlēšanās kaut ko iegādāties, tad Jeruzalemē jārēķinās, ka daļa vietu var būt slēgtas, jo šeit vienuviet sadzīvo dažādu ticību pārstāvji, kuriem ir savas paražas, kam viņi cītīgi seko, līdz ar to daļa veikalu un ēstuvju, kas pieder jūdiem, viņu svinamajās dienās ir slēgti.
Jeruzaleme noteikti paliks atmiņā arī ar Izraēlas muzeja apmeklējumu, kurā bijis iespējams apskatīt gan miniatūrus tempļus, gan izrakumos iegūtos eksponātus, arī dažādus ar mākslu saistītus priekšmetus, piemēram, gleznas.
Ceļotāji pabijuši arī Golgātā. Vēsturiski zināmas divas vietas ar šādu nosaukumu – viena, kur uzcelta grezna un liela baznīca, otra – dabas dārzs, kur aplūkojams arī Golgātas kalns. “Visai grupai bija sajūta, ka vieta, kur atrodas dārzs, ir tiešām fantastiska,” braucēju atsauksmes raksturo ceļojuma organizētājs. Protams, Jeruzalemē izstaigātas un apskatītas pēc iespējas vairākas un dažādākas vietas, arī ķēniņa Dāvida kapavieta un Raudu mūris.

Uz viena viļņa
Esot Jeruzalemē, iebraucēji uzzinājuši, ka visā pasaulē tiek noteikti arvien stingrāki ceļošanas ierobežojumi un arī viņu plānotais lidojums mājup atcelts. Kopīgi sprieduši un lēmuši, kā rīkoties tālāk un kāds būtu labākais variants, lai pēc iespējas drīzāk nokļūtu mājās.
Viena no iespējām bijusi lidot uz Varšavu Polijā un no turienes ceļu uz Latviju mērot ar kādu no tūrisma autobusiem. Tobrīd šis variants šķita atbilstošākais, bet ar katru dienu pienāca jaunas ziņas par ierobežojumu paplašināšanu. Svarīgi ceļotājiem bijis sekot līdzi arī aviobiļešu cenām, lai brauciens mājās nekļūtu par pārlieku lielu finansiālu nastu. Iegādājušies aviobiļetes uz Varšavu, ceļotāji ar drošu sirdi turpināja Izraēlas iepazīšanu. “Mēs kā komanda bijām saliedēti un visi bijām optimistiski. Visi bijām vienā garā, nevienu brīdi nečīkstējām, nedomājām – ko nu tagad darīt? Ne reizi!” līdzbraucējus slavē viens no brauciena organizētājiem. Protams, no svara bijusi arī draudzes pārstāvju ticība un paļaušanās uz Dievu.
Par to, ka ikviens ceļabiedrs šajā braucienā ir īstajā vietā, domubiedri varējuši pārliecināties arī Sarkanajā kanjonā Eilatas tuvumā. Tur bijis jāpārvietojas pa šaurām kalnu taciņām, jābūt īpaši uzmanīgiem, izvairoties no aizām, jāpārvietojas pa stāvām kāpnēm. Tādēļ bijis svarīgi citam citu atbalstīt un palīdzēt, lai visi šo ceļu varētu mērot droši. “Labākā saliedēšanās,” par gana ekstrēmo gājienu saka E. Šneiders. Tas, cik vienoti un līdzīgi domājoši cilvēki apvienojušies braucienā, pierādījies arī neziņas laikā, kad braucēji likuši galvas kopā, lai lemtu, kā atgriezties mājās.
Kad uzzinājuši, ka robežas ciet un plānotā lidojuma gadījumā uz Varšavu turpat arī paliktu, nācies lemt par citu variantu mājupceļam. Zvanījuši uz vēstniecībām, lūguši palīdzību mājiniekiem centienos sameklēt informāciju par tautiešu atgriešanos dzimtenē. Lai gan tika runāts par “AirBaltic” rīkotajiem reisiem repatriantu atgriešanai mājās, kuriem varēja pieteikties, sazinoties ar vēstniecību, ceļotāji nekādu rezultātu no tā nav guvuši. Viņiem vien ieteikts nogaidīt Izraēlā, kas nav šķitis labākais variants, apzinoties, ka, stājoties spēkā stingrākiem ierobežojumiem, mājupceļš kļūtu teju neiespējams. “Slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās,” par mājupceļa plānošanu saka abi ceļotāji.
Tā nu lēmuši par labu lidojumam ar pārsēšanos, mērojot ceļu Telaviva–Stambula–Rīga. Lai gan daļa ieteikusi ceļotājiem no šīs domas atteikties un nogaidīt, visiem bijusi sajūta – ir jālido! Tā kā lidojums uz Stambulu bija paredzēts 24. martā, Izraēlā nācies uzkavēties nedēļu ilgāk, nekā plānots. Nedēļu ceļotāji pavadījuši Eilatā, kur nodevušies rimtam dienas ritmam, ik dienu iesākot ar Bībeles stundu – tā visus garīgi stiprinājusi, iedrošinājusi.
Pienākot lidojuma dienai, izdevies veiksmīgi tikt līdz Stambulai, pēcāk līdz Tallinai un ar komercreisu nokļūt Rīgā. Nokļūstot dzimtenē, visi grupas biedri ievērojuši pašizolāciju, kuras laikā sekojuši līdzi savai veselībai, strādājuši no mājām un devušies vientulīgās pastaigās, izvairoties no saskarsmes ar apkārtējiem. Visi ceļotāji šo laiku pārdzīvojuši veiksmīgi un nu jau atgriezušies ikdienas gaitās.
Lai gan brauciens bijis piedzīvojumiem un neparedzētiem pārdzīvojumiem bagāts, neviens no grupas šo ceļojumu nenožēlo. “Būs, ko atcerēties vecumdienās,” saka ceļotāji. Un atzīst, ka Izraēlas apskate noteikti izvērtusies par svētceļojumu, kura laikā novērtēta ikdiena, dotais mirklis un iespēja savu likteni likt Dieva rokās.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Brauciens, ko atcerēties mūža garumā

Kategorijas