Teātri bez partneriem un skatuves spēlēt nav iespējams

2020. gada 7. maijs 07:00

1083

Teātri bez partneriem un skatuves spēlēt nav iespējams

Pašreiz aktīvā darbība tikpat kā apstājusies Liepājas un apkaimes amatierteātru kolektīvos. Režisori un dramatisko kolektīvu vadītāji norāda, ka mēģinājumus organizēt tiešsaistes režīmā galarezultāta sasniegšanai tomēr īsti neder. Nepieciešama klātiene – aktieriem ir jāredz un jājūt pārējie lomu tēlotāji – bez klātbūtnes efekta nekas nesanāks. “Čatā varam satikties, pasmieties, viens otru uz zoba pavilkt, kas mums visvairāk šajā laikā pietrūkst kā kolektīvam, bet vairāk vai mazāk tā tomēr ir tāda darba simulēšana – īsts, produktīvs darbs tas nav,” norāda Liepājas tautas teātra režisore, aktrise Ināra Kalnarāja.

Uztrauc, ka pieradīs
Durbes amatierteātra “Dīvatrons” režisore Inese Ceriņa apstiprina, ka amatierteātrim kā pašdarbības kolektīvam specifika ir citāda nekā citām radošo izpausmju kopām. “Durbē un Vērgalē, kur vadu amatierteātrus, mēģinājumi nenotiek, jo sapratām, ka īsti tomēr nekas nesanāks,” norāda režisore. Īsi pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas teātri uzsākuši darbu pie jauniem iestudējumiem. “Bijām veiksmīgi iesākuši, ļoti cerīgi likās, ka viss būs forši, bet – še tev, Anniņ, Vasarsvētki! Žēl, ka nekas nesanāks!”
Pieredzējusī amatierteātru jomas speciāliste, runājot par pulciņa darbības nodrošināšanu attālinātā režīmā, teic: “Tā strādāt nav nopietni un reāli!” Viņa prāto, ka varbūt mēģinājumi varētu noritēt arī klātienē, ievērojot distanci, taču stāvēt divu metru attālumā vienam no otra – tas neesot tas.
“Es neesmu pesimistiska, bet, parunājot ar cilvēkiem, parādās runas, ka viss varētu tikai pēc gada normalizēties. Visvairāk uztrauc tas, ka pieradīsim, ka bez tā var iztikt, ka tas nav vajadzīgs. Būsim katrs savā alā pieradis sēdēt, secinot, ka neko nevajag. Par to būtu visvairāk žēl,” domās dalās I. Ceriņa. Viņa novērojusi, ka pirms ārkārtējās situācijas, neko par to pat nenojaušot, bijis jūtams – cilvēki noilgojušies pēc kopā sanākšanas. “Tā tas visos kolektīvos ir, ka gribas to sanākšanu. Bet tagad – viss ir apstājies, nekādi kultūras pasākumi nevar notikt.”
Režisore domā, ka strādāšana tiešsaistes režīmā, izmantojot internetu, būtu tikai darīšana darīšanas dēļ. “Amatierteātru gadījumā – imitācija tā būtu.” Vienlaikus attālināto režīmu viņa pozitīvi novērtē mirkļos, kad ar interneta palīdzību var notikt apmācības, semināri: “Tad tas ir labi, jo nekur nav jābrauc, kas nozīmē mazākas laika un naudas izmaksas. Uz mākslas procesiem tas viss īsti neder.”

Lasa un joko tiešsaistē
I. Ceriņa ir arī Liepājas Tautas teātra dalībniece. “Pagājušās pirmdienas vakarā, izmantojot “Zoom” sistēmu, sanācām tāds bariņš kopā attālināti – saslēdzāmies tiešsaistē, palasījām dzejoļus, pasmējāmies un pajokojāmies. Vismaz viens uz otru paskatījāmies, taču tādā režīmā to par pilnvērtīgu mēģinājumu nevar nosaukt. Jā, ja būtu pats sezonas sākums, kad notiek darbs ar tekstu, varētu lasīt lugas materiālu pa lomām. Bet ja izrāde jau ir tālākā procesā, kad ir vajadzīga skatuve, darbība, kustēšanās, saspēle ar partneriem,” vērtē tautas teātra dalībniece.
Vienlaikus viņa piebilst, ka saslēgšanās procesu nodrošinājuši saviem spēkiem, izmantojot dalībnieces Annas Kurganes zināšanas un pieredzi. Viņa ir skolotāja un šo tiešsaistes sistēmu izmanto savā darbā.
“Ja ir sākuma periods lugas iestudējumam, tad vēl varētu attālināti kaut ko izdomāt, bet, tiklīdz materiāls nonāk līdz tam, ka jāsāk strādāt uz skatuves, tad attālinātā lieta izpaliek. Skatuve attālinātā režīmā nav iespējama,” I. Ceriņas sacīto apstiprina un papildina Liepājas Tautas teātra vadītāja, režisore Ināra Kalnarāja. Katrs savās mājās kostīmos taču neģērbsies un istabā improvizēto skatuvi neuztaisīs, lai spēlētu teātri tiešsaistē.
Doma par satikšanos čatā režisori ļoti iepriecina, viņa ir ļoti laimīga, ka ir šāda iespēja satikties ar savējiem, kuriem teātra spēlēšana ir sirdī un asinīs: “Čatiņš ir draudzīga satikšanās, prieks un iespēja vienam otru ieraudzīt. Darbs gan tas nav, rezultātu tādu, kādu vajag sasniegt, nevar. Protams, parādīt jau kaut ko var, izdarīt var, bet tā ir tāda darba simulācija.”
Viņa ļoti iecienījusi skatīties Jāņa Skuteļa humora šovu, kura izpildījums tagad arī nenotiek ierastajā režīmā – studijā ar skatītājiem. “Un tas vairs nav tas. Raidījums formāli ir, bet vairs nevar dzirdēt, vai skatītāji smejas vai nesmejas par viņu, izsit no sliedēm vai tomēr ne, kādu attieksmi raida publika vai sarunas partneris. Tas šovs, kad vairs nav klātienē, ir nedzīvs. Protams, ar laiku var piešauties, kā padarīt to visu dzīvāku. Tāpat ar tiešraides koncertiem studijā – mākslinieki var lēkāt un dziedāt, bet, ja nav publikas, tas nav tas. Tad ir jādomā kāds cits formāts. Taču, runājot par tikšanos čatā, uzskatu – tas ir labi, ka tā var, bet darba ziņā – tā ir tāda laika vilkšana.”

Jājūt aktieru spēle
Plānots, ka teātra aktīvisti “kopā sanāks” un cits citu redzēs arī šajā nedēļā. “Redzēs, kā mums tad ies. Pašlaik katrs apgūstam Olafa Gūtmaņa dzeju par gadalaikiem. Skaidrs ir tas, ka šādā režīmā mēs kaut ko varam padarīt, bet nevaru prasīt kaut kādas nianses. Viens nevar pieslēgties, kādam mikrofona skaņa čirkst, un kāda nu kuram ir kamera. Kāda tur var sanākt māksla? Klātiene ir klātiene – uzreiz redzu, kuriem tā spēlēšana iet, kurš sāk garlaikoties, uzreiz uzķeru, kuriem tobrīd nav štimunga, kuru vajag pamocīt, kuru atkal brīvāku palaist. Čatā es redzu tikai sejas, turklāt jākoncentrējas uz to, kāda ir dzirdamība. Bieži ir bijis tā, ka semināros vai nodarbībās, kur esmu bijusi, man varbūt nav tik svarīgi tas, ko es dzirdu, ko tur runā, bet kādi cilvēki man ir apkārt, kāda ir noskaņa. Tas raisa pavisam citādas domas, idejas. Tādēļ es saku, ka čatiņā var vellu padzīt un viens otru nepazaudēt. Mums ļoti patīk vienam otru uz zoba pavilkt, kas mums ikdienā tagad ļoti pietrūkst, čats šo iespēju nodrošina ļoti lieliski.”
I. Kalnarāja norāda: pat ja ārkārtējā situācija tagad tiktu atcelta un varētu atgriezties pie darba ar iesākto iestudējumu, šosezon plānoto izrāžu skatīšanās ar publiku izpaliktu tik un tā. Būtu jārāda iepriekš izveidotie iestudējumi. “Mums iepriekš bija uztaisīti “Sievu kari ar Belcebulu”. Šopavasar uzsāktajai izrādei vajadzētu daudz mēģinājumu uz skatuves, bet jau gatavajai izrādei ar pāris kopā sanākšanām klātienē pietiktu, lai izrādi atsvaidzinātu, atkārtotu un varētu rādīt,” darba specifiku apraksta I. Kalnarāja. Pirmizrāde Kārļa Skalbes “Pasakām” bija paredzēta 26. aprīlī, bet tagad tā pārcelta uz rudeni.
Režisore teic, ka zālē vēl varētu skatītājus nosēdināt divu metru attālumā. “Bet kā tad aktieri – arī pa skatuvi kustēsies viens no otra divus metrus atstatus? Uz skatuves taču notiek arī daudz kas cits, ne tikai staigāšana un riņķošana,” viņa uzsver. “Vai tad dzīvē arī bučotos no attāluma?”
Kāds tautas teātra dalībnieks režisorei jokojot piedāvājis mēģinājumus noturēt lauku īpašumā, kur ir lieli plašumi. “Bet man tajā mēģinājumā vajag, lai aktieri satiekas, saskaras un iet viens pie otra. Ir jāredz seja, attieksme.”

Gavilēs mājās
I. Kalnarāja teic, ka šogad bijis jāatliek arī aktrišu kopas “Atštaukas” 25 gadu jubilejas pasākums: “Pašas jau kopā varam sanākt, tautastērpos apģērbtas, turoties viena no otra divus metrus. Bet mums jau ciemiņus vajag, to lusti, visu to lielo darīšanu. Kopā gavilēt nevarēsim. Esam izdomājušas, ka paņemsim profesionāli, kurš uzfilmēs ar kameru ierakstu par putnu dziesmām, mēs savu stāstāmo iefilmēsim katra savas mājas dārzā, un tas tiks samontēts.”
Režisore ir nobažījusies, bet cer, ka vīrusa izplatībai nebūs otrais vilnis, kas visu darbību varētu apturēt uz vēl ilgāku laiku. “Nāk vasara, skaistais laiks, jaunie gribēs iet laukā satikties un mīlēties! Iekšā taču nosēdēt vien nevarēs. Mīlēt taču gribas jaunībā, kad tad vēl to varētu darīt? Jaunie ir pārliecināti, ka viņus tas neķers, bet vecākā paaudze norūpējusies, ka slimība var atnākt līdz viņiem.”

Ievelk elpu pēc skrējiena
Priekules novada Gramzdas Nacionālais amatierteātris pērn pavasarī atzīmēja piecu gadu jubileju. “Šo laiku izmantojam kā atvaļinājumu no teātra. Iepriekšējos gadus neskaitāmas stundas līdz vēlai naktij strādājām pie izrādēm Līgo svētkiem un Vecgada vakaram. Protams, uzturam kontaktus, runājam par jaunajām iecerēm. Tad, kad varēsim atsākt mēģinājumus, gatavosimies nākamās ziemas izrādei,” stāsta amatierteātra vadītāja Gunta Gruntiņa. “Nav jau nekāds jautājums, ka esam lauku cilvēki. Tagad varam ievilkt elpu no aktīvās darbības.”
Tas, ka šajā laikā dalībniekiem, kas ir draudzīgs un atsaucīgs kolektīvs, varētu zust interese par atgriešanos teātrī, G. Gruntiņu neuztrauc: “Savā ziņā šī situācija pie mums atnāca īstajā laikā, jo cilvēki, kas darbojās teātrī, stāstīja, ka dzīvē ir iestājies milzīgas slodzes laiks. Daži apsvēra domu uz laiku darbību pārtraukt, izlaižot kādas izrādes. Piemēram, decembrī sanācām kopā pat līdz četrām reizēm nedēļā. Taču tagad saprotam, ka mēs visi ilgojamies pēc tā – ka mums teātris ir vajadzīgs. Tagad uzkrāsim enerģiju kaut kam jaunam.”
Gramzdas amatierteātra vadītāja apstiprina, ka bijusi doma par “attālināto” teātra spēlēšanu, jo sākumā bija doma, ka ierobežojumi būs tikai mēnesi. Teātrim bijuši lieli plāni, jo jūnija sākumā bija gaidāms Gramzdas pamatskolas salidojums, kam bijusi iecerēta atsevišķa izrāde, bet pēc pāris nedēļām – Līgo svētki. “Sanāktu darīt divus darbus paralēli. Tagad atpūšamies – kad viss atsāksies, tad strādāsim atkal pamatīgi. Tas gan nebūs tikai reizi nedēļā, bet – divas, trīs. Pašreizējos plānos neko daudz vēl nebijām pasākuši, tādēļ – nevajag mocīties. Kad strādājam, tad strādājam un darīsim to klātienē. Lugas nākamajiem iestudējumiem ir noliktas, atliek tikai gaidīt,” uzsver Gramzdas amatierteātra vadītāja.

Izstāsta stāstus radio
Jaunu risinājumu laikā, kamēr nenotiek izrādes klātienē, radis Liepājas teātris, tādējādi kaut nedaudz piepildot liepājnieku vēlmi pēc radioteātra iestudējumiem. “Kursas Laiks” jau rakstīja, ka aktrises Karīnas Tatarinovas vadībā Liepājas teātrī tapa jauns projekts – klausītājiem trīs piektdienu vakaros Rietumu radio ēterā ar Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas atbalstu aktieru izpildījumā bija iespējams iepazīties ar trīs latviešu autoru darbiem. Aktieri lasīja stāstus no Paula Bankovska krājuma “Trakie veči”, fragmentus no Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa grāmatas “Nenoteiktā bija” un Janas Egles stāstu “Aiziet jūriņā!”.
“Šis noteikti ir jauns izaicinājums ne tikai Liepājas teātra aktieriem, bet arī skatītājiem. Tas, ko redzam uz skatuves un kino, lielākoties jau ir risinājums. Radiolugas, kurās šis vizuālais iespaids izpaliek, provocē, rosina mūsu iztēli daudz aktīvāk. Iespējams, tas ir nogurdinošāk, bet kāpēc gan uz 40 minūtēm neļauties šādai avantūrai?” Liepājas teātrī tapušo projektu raksturo tā idejas autore. Par to, vai šāds projekts turpināsies, pagaidām ziņu nav.
Liepājas teātrī plānotās sezonas izrādes nenotiek līdz 12. maijam, tāpat atcelti arī citu kultūras producentu rīkotie koncerti un iestudējumi. Repertuārā ieplānotās izrādes iespēju robežās tiks pārceltas uz vēlāku laiku, iepriekš iegādātās biļetes būs derīgas, informē kultūras iestāde. Informāciju par repertuāra izmaiņām Liepājas teātris sola sniegt maijā.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Teātri bez partneriem un skatuves spēlēt nav iespējams

Kategorijas