Mūns un karantīna

2020. gada 7. maijs 07:00

Turpinājums. Sākums 19., 26. marta, 2., 9., 16., 23. un 30. aprīļa numurā.
Biju jau te satraucies, ka esmu jums apnicis ar saviem piedzīvojumiem un novērojumiem. Sāku jau domāt, ka metīšu mieru rakstīšanai, bet tad saņēmu pāris savu fanu jūsmīgās vēstules un nolēmu, ka nedrīkst atstāt jūs bez ziņām. Un galu galā nepieskatītus. Jo mans policista gēns man liek būt modram par katru no jums. Tātad, ja jūs lasāt manu stāstu, ar jums viss ir kārtībā un jūs esat drošībā!
Esmu jau pieradis, ka Viņa katru dienu uzsāk ar darbu pie datora, pēcpusdienās paņem lāpstu un pazūd dobēs. Bet te kādu rītu viņa saņem zvanu no Priekšnieces. Viņas saulainais vaigs mazliet sadrūmst. Pēc svētkiem būs jāsāk atkal braukt uz darbu. Es izlemju Viņu neatstāt un sakrāmēju savu ceļa somu – esmu gatavs doties līdzi!
Mani ļoti interesē visi svētki. Vislabāk man patīk Ziemassvētki un vārda dienas. Bet kas šie par svētkiem? Man neviens nepaskaidro, bet Tētis piekar pie mājas karogu, iekurina grilu, Mamma saklāj dārzā galdu. Tātad svētki mēdz būt arī šādi! Tikmēr trinos zem galda, kamēr uzzinu, ka ir Darba svētki.
O, darbs man patīk. It sevišķi, ja to dara citi. Lācim ar Moricu arī patīk svētki. Sēžam visi trīs rindiņā kā celmi un gaidām, kad tas Tētis vienreiz to gaļu būs sacepis.
Lai cik izteiksmīgi mēs sēžam, neviens no svinētājiem nesteidzas mūs pacienāt. Mani siekalu dziedzeri darbojas kā Niagāras ūdenskritums, deguns jau ļimst no kairinošajām smaržām, un es neizturu. Ielecu Viņai klēpī un iecērtu zobus kārdinošajā gaļas gabalā. Zinu, ka atskanēs brēciens, bet tāpat rīkojos.
Uz brīdi kļūstu par kosmonautu. Par laimi, ar visu gaļas gabalu zobos. Lidojam mēs abi. Augstu un tālu. Aligatora cienīgais žokļa tvēriens atmaksājas – sēžu upeņu krūmā un mielojos. Suņi ir klāt zibenīgi. It kā es viņus būtu saucis uz savu ballīti. Ņurdu tik nikni kā deviņi pērkoni. Tas nostrādā – abi turas no manis cienīgā attālumā.
Kad esmu pieēdis pilnu vēderu, sameklēju vismīkstāko un saulaināko gultiņu pusdienlaika nomidzim. Ilgi gan nelaiskojos. Viņa ir klāt un brēc nelabā balsī: “Mūn, atkal tu guli uz zirņiem!” Kur te viens normāls cilvēks zirņus redz? Balts paladziņš, silta saulīte. Esot apakšā zem tās baltās lupatas. Nolemju pārbaudīt. Jā, kaut kas tur zaļš rēgojas, pakasu ar ķepu vienā vietā, tad otrā. Tankš! Pret manu balto pūpoldupsi atsitas zemes pika. Jālaižas!
Uzskrienu kļavai pašā galotnē. Viņa to ieraugot, stāv lejā un mīlīgi sauc. Kā tad, tā nu es kāpšu labprātīgi padoties, lai dabūtu pa skaustu. Tak nē, Viņa ir pārbijusies par manu drošību.
Ak tā! Nu labi. Es rāpjos pa lielo koku un, lai paspilgtinātu brīža dramatiskumu, ik pa brīdim pašļūcu. No lejas tas izskatās, it kā man draudētu novelšanās no koka. Viņa jau birdina asaras un žēli pīkst. Nu gluži kā Morics, kad netiek laists pie Makša. Man paliek Viņas žēl un ielecu tieši klēpī. Atkal esmu mīlulītis. Mani mīļo, lutina un baro ar kārumiem. Nolemju meklēt darbu stratēģiskās plānošanas jomā.
Vienu rītu Viņa riktē savu zirgu – braukšot uz tirgu. Moricu ņems līdzi. Tas sāk trīcēt kā apšu lapa. Iztulkojusi to, it kā Moricam saltu, Viņa uzvelk tam džemperīti. Manas acis tādu spoku nav redzējušas. Stāvu un ķiķinu. Moricam paliek kauns, taču novilkt dīvaino apģērba gabalu pats neprot. Brauks līdzi un smīdinās visus pilsētas suņus.
Mūs ar Lāci atstāj mājās par galvenajiem. Mums to vien vajag. Lāci norīkoju izspārdīt dobēs sabērtās priežu mizas. Pats dodos modināt pie mājas guļošo Ezi. Cik var gulēt, ja pavasaris jau klāt! Lācis, ieraugot Ezi, nemaz vairs negrib spārdīt dobes. Lēkā un bļaustās. Adatainis pārskaišas un iedur veselu kaudzi adatu dumjajam sunim degunā. Lācis brēkdams lasa no deguna ārā spicumus. Piedāvāju salikt kaudzītē – būs labu labās šujamadatas, varēs tirgot amatnieku tirdziņos. Ezis pārskaišas par manu biznesa plānu, savāc savas adatas pauniņā un aiztipina uz kaimiņmāju.
Katru dienu pie mājas piebrauc visādas mašīnas. Es cerīgi skrienu pretī katrai, bet neatbrauc ne Draudzene, ne šoferis ar desu un pastētes kastēm. Izkāpj visādi dīvaini ļautiņi. Paņem kastes ar lakstiem, dod Viņai pretī šokolādes. Kas tas par dīvainu darījumu – laksti pret končām? Es saprastu – puscūka vai vismaz karbonādes gabals. Nu labi, ja galīgi neveicas, tad svaigas reņģītes, bet nē, stiepj un stiepj saldumus. Šitā turpinot, Viņai ne tikai drēbes vairs nederēs, būs jācērt lielākas durvis mājai.
Vienīgais prieks un mierinājums ir Kaimiņiene. Tā vienmēr par mani piedomā – atved Viņai suši. Nu, vismaz Viņa tā domā, jo patiesībā Kaimiņiene mīl un domā tikai par mani. Morics gan arī domā, ka Kaimiņiene ir viņa draudzene, bet es jau visu zinu labāk. Kad Kaimiņiene mani ierauga, viņa uzreiz sajūsmā spiedz: “Vai, Mūniņš! Cik tu smuks un pūkains!”
Ņem savu telefonu un fotografē mani no visām pusēm. Es jau ļauju, jo suši garša ir tik neatvairāmi jauka un fotografēties man tīri labi patīk. Tik jāpiedomā pie tā, lai kadrā tiktu mans fotogēniskākais vaigs.
Vienu vakaru Viņa galīgi aptrakusi – rok un rok. Padzen mani no mauriņa, rakšot to arī. Nesaprotu Viņu nemaz. Visi kaimiņi rūcina zāles pļāvējus, bet es nodarbinu suņus. Lācis ar Moricu ir varen brangi zāles grauzēji. Tādas mazizmēra gotiņas!
Stādīšot kartupeļus. Rāda man zaļus, sačervelējušos bumbuļus ar lieliem asniem.
No šitā kaut kas var izaugt? Ielienu sasilušajā kūdras maisā nosnausties. Ar vienu aci vēroju viņas izdarības. Varētu jau palīdzēt, bet mana darba diena beigusies, bet par virsstundām neviens nemaksā!
Atpūšoties stāsta pie sētas pienākušajai Kaimiņienei, ka neko jau nevar zināt, kā būs rudenī, tāpēc stādot kartupeļus visur. Risina pārtikas programmu, tā teikt. Kas tā risina?
Skaļi stāstu, lai dzird visi, ka jārok mauriņā dīķis un jāielaiž tur zivju mazuļi. Vēl var uzcelt kūtiņu un turēt piecus sivēnus. Vai vismaz trīs aitiņas. Nu, vismaz vienu gotiņu. Izskatās, ka Viņa mani nedzird. Žēl. Viņas sapratne par lauksaimniecību ir ļoti zemā līmenī. Tā iet, ka tikai strādā, bet Gūgli nemaz neatver. Es tur dzīvojos visu savu brīvo laiku un smeļos zināšanas un iedvesmu. Kā lai piespiež manī ieklausīties? Visgudrākajā un visprātīgākajā cilvēkā!
Nolemju sasaukt padomi. Padomes sasaukšana parasti prasa papildu līdzekļus, kuru mums nav, tāpēc šī būs labdarības padome. Saprotu, ka sava projekta popularizēšanai jāpieaicina preses pārstāvji. Tas man neizdodas, jo Viņa ir nomainījusi datoram paroli, bet klātienes preses konferences vēl nav atļautas.
Suņi sēž un, mēles izkāruši, manī klausās. Gari un plaši skaidroju turpmākās rīcības stratēģiju. Bet tie mopši no manas izteiksmīgās un garās runas saprot tikai vienu – vajag rakt. Un rok visur. Bez plāna un projekta. Kad Viņa ierauga to jefiņu sadarīto, noraujas pa asti abi. Tikai es kā vienmēr tieku sveikā cauri. Jo protu laikus notīties. Mans manevrētspējīgais, lunkanais augums uzskrien kokā pāris sekundēs. Un tur, koku zaros, izplēn mans projekts par aitiņām, kas mīlīgi pastaigātos pa dārzu, par forelēm, kas plunčātos pašā mauriņa vidū. Nu, vismaz vienu pīlīti sirdsmieram jau varētu.
Vakarā sameklēju Gūglē mājputnu audzētāju biedrības lapu. Varbūt noveicas.
Pa šo laiku esmu pamanījis pašu galveno – visu dienu strādājot pa dārzu, svaigā gaisā, mēs pa naktīm guļam kā susuri. Viens otram piespieduši siltos sānus. Mums nav ne laika, ne spēka klausīties briesmu stāstus, ko katru dienu stāsta pa televizoru. Manas mājas apkārtne ar katru dienu paliek aizvien skaistāka un skaistāka.
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas