Skolotājas pidžamā piezīmes

2020. gada 7. maijs 07:00

Turpinājums. Sākums 26. marta, 2., 9., 16., 23. un 30. aprīļa numurā.
Divdesmit sestā diena
Pamostos, pieceļos un saskaitu dienas līdz brīvdienām. Teikšu godīgi, mazliet apnikusi tā učikošana. Patiešām apbrīnoju skolotājus! Brīvprātīgi iet uz skolu gadiem ilgi – tas ir varoņdarbs! Skolotāju darba svarīgums manās acīs ir cēlies par 500%. Mācīt jau vēl sīkums, bet tikt galā ar mūsu jaukumiņiem... Lūk, patiesie ikdienas klusie varoņi! Par darbu kaitīgos apstākļos darba stāžs būtu jāskaita dubultā un jāpiešķir izdienas pensijas 50 gadu vecumā. Šķiet, man jāraksta otra vēstule ministrijai.
Vakar mums gāja jauki. Iztikām bez skandāliem un īpašiem pigoriem. Apmācāmais ar klasesbiedru skolā ieradās laikā un bez protestiem cītīgi mācījās. Kļūstu uzmanīga, jo tas ir diezgan aizdomīgi. Kad juniors bez lieka atgādinājuma ķeras klāt arī mūzikas skolas darbiem, saprotu, kaut kas briest. Un briest pamatīgas ziepes. Pēc izmācīšanās Saulstariņš palūdz, lai aizvedu viņu uz “Topiņu”. Viņam ipads esot līdz kaklam, gribot nopirkt puzli. Svētā makrele! Tas nozīmē, ka man brīvā laika būs vēl mazāk, jo puzles mēs liekam kopā. Mūsu rekords līdz šim 300 gabaliņu puzle salikta 3 mēnešos. Jūs jau saprotat, mēs esam izcili tizli pužļu licēji.
Dūšas un apņēmības Saulstariņam netrūkst, un mājās atgriežamies ar 1500 gabaliņu totālo mocību. Mani izmisīgie lūgumi izvēlēties ko mazāku tiek noraidīti. “Mamm, tu nekad neuzzināsi, vai to vari, ja to nedarīsi!” Hmmm... Dzirdēti vārdi. Izrādās, viņš manī arī dažreiz klausās, jo tas ir tas, ko es viņam vienmēr saku pie kārtējā “nevaru, negribu, tāpat nesanāks”. Atliek vien piekrist.
Protams, nevar atkāpties no saviem skolotājas pienākumiem. Norunātā stundiņa pārvēršas 3 stundās sirsnīgu sarunu par mākslu, vēsturi un arhitektūru un secinājumu, ka pēc lock down beigām jāplāno Bigbena un Tower Bridge apciemojums.
Juniors ir varen apmierināts par kopā pavadīto laiku un jau plāno, pie kurām sienām mūsmājās tiks izliktas saliktās puzles. Būšot galerija. Optimists atradies. Neko nesaku, jo sapņot jau nav liegts nevienam.
Pēcpusdienā esam noguruši, bet priecīgi. Kad atgādinu par mājas lasīšanu, apmācāmais pazūd kā rīta rasa un visu atlikušo dienas daļu cītīgi no manis izvairās. Tēloju dusmīgu un izbaudu mieru un klusumu.
Šodienu pasludinu par Vispasaules Mammu slinkošanas dienu. Mājturībā apmācāmajam likšu cept pankūkas, sportiņā iznest atkritumus un matemātikā sastādīt pirkumu sarakstu un veikt ģimenes budžeta aprēķinu nedēļai. Uz veikalu gan nesūtīšu, ka neatnāk mājās ar 5000 gabaliņu puzli! Lai mums visiem jauka un mierīga diena!

Divdesmit septītā diena
Labrītiņ šajā saulainajā dienā!
Kad ārā spīd saulīte un priekšā garas brīvdienas, noskaņojums ir lielisks jau no agra rīta. Kamēr apmācāmais guļ, izbaudu savu rīta kafiju un plānoju, ko tādu feinu sadarīt brīvdienās. Juniors vakar atteicās laikus iet gulēt, bet es pat nebāros, jo zināju, ka varēšu izbaudīt rīta klusumu. Brīvdienas droši vien paies, mežģot acis ap trako puzli un atbildot uz vēl trakākiem jautājumiem. Tamdēļ cītīgi gatavojos un lasu visu iespējamo par Tower Bridge celtniecību. Ļoti izglītojoši! Taču esmu pārliecināta, ka Saulstariņš spēs izdomāt jautājumus, uz kuriem man nebūs atbildes. Tajā ziņā viņš man dikti talantīgs.
Vakardiena bija fantastiska. Apmācāmais pamodās jaukā noskaņojumā, kas vien jau ir puse no receptes lieliskai dienai. Uzticēju apmācīt pašam sevi un ieslēdzos skolotāju istabā uzadīt rāceni. No klases telpas gan atskanēja protesti, ka kontroldarbs latviešu valodā esot par garu, taču es izmantoju viņa paša taktiku un dzirdēju tikai to, ko gribēju dzirdēt. Viņš man tāds burkšķētāju tipa – paburkšķ, pabļauj un visu izdara. Galvenais ir nereaģēt, tad var arī uzsprāgt. Kaut kā tomēr tiekam ar visu galā salīdzinoši mierīgi.
Nemieri un gāganu kari izcēlās vēlāk, kad apmācāmais nolēma uzrīkot bungu koncertu. Spēlēts tika viss, tikai ne tas, kas ir uzdots. Klasesbiedram koncerts dikti patika – tas sāka riet līdzi. Nu jau es sāku apdomāt, kā mutes aizlīmēt abiem diviem. Juniors gan par tādu fanu reakciju bija stāvā sajūsmā, un koncerts ieilga līdz brīdim, kad man tā jezga apnika un es viņus abus izmetu no mājas, lai iet ārā uzspēlēt futbolu.
Pēcpusdienā atkal cīnījāmies ap puzli. Nu vai zināt, man acis krustā iet no tā visa raibuma. Bet ko gan mēs nedarām bērnu labā. Saulstariņš ir stāvā sajūsmā un apgalvo, ka atradis sev jaunu hobiju. Izsaku sev līdzjūtību un turpinu hipnotizēt puzles gabaliņus. Kad pāris izdodas ielikt pareizajās vietās, sajūtos kā uzvarējusi pasaules čempionātā pužļu likšanā. Tomēr vēl aizvien esmu pārliecināta, ka dilles uzadīt būtu vieglāk. Saulstariņš ir optimists un paziņo, ka man esot jāmācās pacietība.
Šodien mēģināsim fiksi tikt galā ar mācībām, neko nepalaist garām un neko neaizmirst. Pēc tam centīšos nodot apmācību stafeti galvenā darbaudzinātāja opīša rokās, jo tā plēve pati vēl nav uzvilkusies uz siltumnīcas. Lai stāv un padod naglas, ja citu neko nevar palīdzēt! Opim izdevu instrukciju, ka jāstrādā lēnu. Ļoti, ļoti lēnu. Varbūt izdosies man pāris stundiņas paadīt, citādi visi plāni un darbi ir dikti iekavējušies.
Diena būs brīnišķīga, jo nepieļauju domu, ka varētu būt citādi. Lai mums visiem jaukas brīvdienas! Priecīgus svētkus!

Divdesmit astotā diena
Labrīt, mīļie! Ceļamies un veļamies darbos un ar smaidu uzsākam pēdējo cēlienu! Finiša taisne ir gandrīz jau redzama!
Mīļo pistolīt, šīs nu gan bija īsas brīvdienas. Nepaguvu ne dārzu sasēt, ne kartupeļus iestādīt. Nu labi, nav man ne dārza, ne tīruma, bet, ja būtu, jūtu – nepagūtu. Toties ar Saulstariņu paguvām pa TV pagozēties. Šitādu godu! Pašā svētku vakarā! Tagad es oficiāli esmu “Covid” aktualitāte.
Brīvdienās mums gāja kolosāli. Ceturtdien kaut ko pamācījāmies. Kurš gan var vairs atcerēties, ko īsti darījām, bet māja ir vietā, paši veseli, bez traumām, klasesbiedrs ar mums sarunājas. Tātad viss bija kārtībā.
Piektdien kā jau Darba svētkos cītīgi pastrādājām – salādējām tās 3 tonnas brikešu pagrabā. Nākamajā dienā nācās atcerēties anatomijas lekcijas un konstatēt, ka man droši vien ir kaut kādi slepenie muskuļi, par kuru esamību zinātne vēl nenojauš, bet kuri lieliski prot sāpēt, ja tos nodarbina reizi gadā. Apmācāmais bija gudrāks par mani un darbam pieslēdzās finiša taisnē, lai pēc 5 minūtēm varētu paziņot: “Mēs visu pabeidzām!” Kaut kāds politiķis, goda vārds, man te aug!
Sestdien un svētdien iestutēju sevi spilvenos, adīju lociņus un skatījos “CSI”. Apmācāmais uzvedās brīnišķīgi, parādījās pie apvāršņa tikai tad, kad vēders pieprasīja savu tiesu. Ko viņš darīja atlikušo laiku, nezinu un negribu zināt. Izbaudīju mieru un klusumu.
Pirmdien svinējām svētkus un omes vārda dienu. Saulstariņš savu kūkas gabalu ēda, uzrāpies uz garāžas jumta. Kāpēc? Un kāpēc gan ne? Ja es spētu pakustēties, uzrāptos es ar’. Tak drusku tuvāk saulītei.
Šodiena būs jautra, jo atkal ir pirmā diena pēc garākām brīvdienām. Cerams, apmācāmais sapratīs, ka pidžamskolotājas ir jāsaudzē, un daudz nespirināsies pret zināšanu ieguvi. Es tikmēr mēģināšu tēlot, ka esmu ļoti priecīga par mācību atsākšanos. Kamēr mani skolnieki vēl krāc, sapucēšos – uzvilkšu izejamo pidžamu un saķemmēšu matus.
Mīļās mammas, turamies! Viss būs labi. Mums ir superīgi bērni, kuri, ja vien to vēlas, var visu.

Divdesmit devītā diena
Aizgulējos. Kaut kāds trakums! Pamodos no intensīvas hipnozes – klasesbiedrs ieradās guļamistabā pārbaudīt, vai ar mani viss kārtībā. Viens labums no attālinātajām mācībām ir tas, ka tam nav nekādas nozīmes. Vienīgi man žēl, ka zaudēju stundiņu vai divas, ko būtu varējusi pastrādāt.
Apmācāmais vēl saldi čuč, un man ir laiks rīta kafijai. Sasaucu pedagoģisko sēdi un sadodu pa kaklu mājturības skolotājai. Cik ta’ ilgi var mūs badināt – jau gandrīz nedēļu nav bijis nekā garšīga. Tā tortīte Valsts svētkos neskaitās, tā bija no “Topiņa”, jo učenei bija uznācis Lielais Slinkums.
Vakar mums gāja izcili. Apmācāmais klasē gan ieradās, bet pēc katra mācību priekšmeta pieprasīja garo starpbrīdi. Pamatojumam tika izvilkta visa smagā artilērija, ko parasti izmanto, lai nebūtu jāiet gulēt: “Gribu ēst, gribu dzert, gribu čurāt. Tu taču neļausi savam bērniņam nomirt badā.” Nē, to es patiešām nevaru pieļaut, tāpēc fiksi noorganizēju mājturībā tostermaižu cepšanu. Un, lai nostiprinātu zināšanas, lieku, lai uzcep man arī. Pēc tam man bija jāpieliek visas savas zināšanas un prasmes, lai motivētu junioru noturēties skolas solā. Vieglāk būtu bijis izmantot superlīmi, bet bija žēl gan krēslu, gan pidžamu.
Kaut kā lēnām izbūrāmies cauri uzdotajam. Beigās ar triumfējošu skatienu mans Saulstariņš paziņoja: “Man ļoti patīk mācīties, ja tu mani pareizi motivē.” Kā tad, atkal es vainīga! Uzmetu lūpu un tagad es paņemu ļoti garo starpbrīdi. Tikmēr apmācāmo uzticu opim, lai veic darbaudzināšanu. Opis šoreiz ir uzdevumu augstumos, un mans Saulstariņš iekšā atgriežas tikai uz vakarpusi. Protams, ar tekstu: “Gribu ēst, dzert, čurāt.” Laikam tomēr būs jāpievērš lielāka uzmanība ēst gatavošanas apmācībām.
Kamēr es cepu un šmorēju (lasi – uzvāru paciņzupiņ’), juniors sakārto istabu un lasa mājas lasīšanu. Brīvprātīgi. Kļūstu uzmanīga – droši vien kaut ko perina. Pie vakariņām veicu nopratināšanu. Izrādās, neko neperina, garlaicīgi esot. Cenšos noticēt, bet atlikušo vakara daļu nezaudēju uzmanību. Brīnums brīnuma galā – nekādi slēptie zemūdens akmeņi neatklājas. Laikam tiešām bez draugiem paliek tik garlaicīgi, ka var arī lasīt grāmatu.
Šodien saulīte pa zemes virsu staigā, tāpēc centīšos no visas sirds, lai mācību process norisinātos ātri un produktīvi. Šādas dienas bērniem jāpavada ārā. Cerams, ka opim vēl ir daudz ideju darbiem. Man taču vajag brīvu pēcpusdienu, lai pagūtu izdarīt to, ko neizdarīju šorīt.
Baudām saulīti un kopā būšanu! Un, galvenais, pieveram acis uz mazsvarīgām lietām! Jauku mums visiem dienu!
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājas pidžamā piezīmes

Kategorijas