Profesora Paula Stradiņa lolojumam – 110

2020. gada 21. maijs 07:00

Daudzu jo daudzu jauno mediķu kalvei un tajā pašā laikā Latvijā vispopulārākajai ārstniecības iestādei, kuras personālam rūpes par savu veselību uztic ne tikai galvaspilsētas iedzīvotāji, bet visu mūsu valsts pilsētu un novadu cilvēki – Paula Stradiņa Klīniskajai universitātes slimnīcai – šogad ir nozīmīga jubileja. Ārstniecības iestādei februārī apritēja 110 gadi.
Gadsimta un vienas desmitgades laikā norisušas daudzas kardinālas pārmaiņas, taču divas lietas ārstniecības iestādē kopš tās pirmsākumiem palikušas nemainīgas: P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca ir vislatviskākā visas Latvijas iedzīvotāju slimnīca, kā arī vienīgā ārstniecības iestāde, kur medicīnisko palīdzību neatsaka nevienam. Daudziem ēku komplekss Pilsoņu ielā 13, Rīgā un tās izcilie mediķi ir vienīgais cerības stariņš uz atveseļošanos un normālu dzīvi.

Jābūvē jauna dziednīca
Pirms 110 gadiem – 1910. gada 10. februārī – nodibināja Rīgas pilsētas 2. slimnīcu, kuru vienlaikus vadīja divi vecākie ārsti: internists Teodors Švarcs un ķirurgs, medicīnas doktors Pauls Klemms. Pēc pāris nedēļām, 26. februārī, pie dziednīcas atklāja arī ambulanci. Tajā pacienta nodeva pie speciālista bija 30 kapeikas, un jau pirmajā darbības gadā ambulance bija labi apmeklēta.
Iemesls jaunas slimnīcas celšanai bija vienkāršs: strauji palielinoties iedzīvotāju skaitam Rīgā, ar vienu pilsētas pašvaldībai pakļautu slimnīcu (Bruņinieku ielā 5) kļuva par maz, tādēļ vajadzēja domāt par vēl vienu – 2. slimnīcu. Medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna raksta: “Līdz 1910. gadam straujā tempā tika uzbūvēta slimnīcas ambulance (vēlāk – pārvaldes ēkas daļa), ķirurģiskās un terapeitiskās nodaļas paviljoni, divas vienstāva ēkas slimību nodaļai, darbinieku dzīvojamā ēka kopā ar aptieku, sarga māja un ledus pagrabs. Slimnīca bija savam laikam moderni plānota: ar elektrību, ūdensvadu, centrālapkuri (daļēji), liftiem. Vienlaikus veidoja apstādījumus, piemēram, liepu aleju galvenā ejā. Dziednīcas projekta autors bija Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings, bet realizāciju veica būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs. Otrs iemesls slimnīcas celšanai bija nepieciešamība pēc Eiropas medicīnas standartiem atbilstošas klīniskās bāzes.

Viss plūst, viss mainās
Jau pēc deviņiem pastāvēšanas gadiem līdzekļu trūkuma dēļ ārstniecības iestādi slēdza un vēl pēc deviņiem, 1928. gadā, ar 365 gultasvietām atkal atjaunoja. Savas pastāvēšanas laikā slimnīca piedzīvojusi ne tikai bankrotu, vācu un krievu okupācijas, bet arī bombardēšanu un ugunsgrēku. Iestādes nosaukums mainīts astoņas (!) reizes, taču Latvijas medicīnas vēstures pamatlicēja, izcilā ķirurga, profesora Paula Stradiņa nāves gadā (1958.) tās nosaukumā iekļauts viņa vārds, un tā tas palicis līdz mūsdienām. Tautā P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca dēvēta vienkārši par “Stradiņiem”.
Mūsdienās slimnīca atrodas 15,6 hektārus plašā teritorijā un tai pieder vismaz 100 lielas un mazas ēkas. Lai gan, dziednīcu projektējot, tika plānots to izmantot arī studentu apmācībai, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātei slimnīcu kā klīnisko pamatbāzi nodeva tikai 1928. gada 16. aprīlī. Pēc Otrā pasaules kara izveidoja grandiozu ārstniecības iestādes klīniskās bāzes projektu, rēķinot, ka vienā kursā būšot ap 200 studentu. Slimnīcu bija paredzēts ievērojami paplašināt ar klīnikām un teorētiskajām bāzēm medicīnas augstskolas vajadzībām, taču tas netika realizēts. Ar laiku mācību bāzes vietas tika “izmētātas” pa visu Rīgu.

“Laime ir sadegt citu labā”
Tas bija profesora P. Stradiņa iemīļots teiciens, ko viņš bez izlikšanās īstenoja savā dzīvē. Un ne tikai profesors vien – arī viņa dzīvesbiedre Ņina Stradiņa, kura ilgus gadus bija slimnīcas Fizikālās terapijas nodaļas galvenā ārste. Lauku amatnieka dēls no Viesītes spēja iegūt augstas klases ķirurga meistarību un gadu desmitiem ilgi skolot savus daudzos studentus. Latvijai vissmagākajā laikā, kad valsti trīsreiz okupēja, profesors savu slimnīcu nepameta, bet palika un strādāja. Savukārt stagnācijas gados viņš, būdams direktora amatā, nepadevās birokrātisku šķēršļu priekšā, turklāt vēl izveidoja Medicīnas vēstures muzeju un rūpējās par Latvijas medicīnas pastāvēšanu, to spīdoši pierādot ar sabiedrisko darbību – Veselības veicināšanas biedrībā, cīņā pret vēzi, daudzu ārstniecības iestāžu organizēšanā. 1935. gadā P. Stradiņš ierīkoja pirmo onkoloģisko nodaļu Latvijā; 1939. gadā atklāja Žēlsirdīgo māsu skolu (tagad – Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledža). Savukārt 1941. gadā slimnīcā atvēra Asinspārliešanas staciju.
Īpašs talants P. Stradiņam piemitis, skolojot studentus – nākamos mediķus. Viņš bijis īsts ārsta ētikas iemiesotājs savā praksē ar slimniekiem. “Demonstrēdams slimniekus, profesors mums uzskatāmi parādīja, cik svarīga ir mīlestības, sirsnības un cieņas pilna izturēšanās pret slimo cilvēku. Mēs zinājām, ka profesors pa naktīm ierodas slimnīcā, lai aplūkotu iepriekšējā dienā operētos slimniekus, un arī tas palīdzēja mums apzināties, cik liela ir ārsta atbildība slimnieka un viņa tuvinieku priekšā,” tā medicīnas zinātņu doktors Zeliks Čerfass.
P. Stradiņš allaž uzsvēris, ka tikai labs cilvēks var būt labs ārsts un ka medicīna ir vishumānākā no visām profesijām. Viņam slimnieks bija vienots veselums – profesors ārstēja visu cilvēku, nevis tikai viņa slimos orgānus.
Pastāv viedoklis: ja P. Stradiņš būtu devies trimdā vai kara gados gājis bojā, iespējams, viņa vārds šodien pa pusei jau būtu aizmirsts. Jāpiebilst, profesors cietis no abu okupāciju varām – 1941. gada jūnijā gestapovieši tieši no operāciju zāles viņu aizveda uz Centrālcietumu, jo P. Stradiņš nebija aprūpējis “pareizos” pacientus, bet 1944. gada oktobrī sarkanarmieši pie lielā slimnīcas skursteņa viņam atņēma pulksteni un pildspalvu, kad profesors bija iznācis paziņot, ka slimnīca pasargāta no uzspridzināšanas un bombardēšanas.
P. Stradiņam slimnīcas žogā, kas apjoza teritoriju, bija pašam savi vārtiņi. Tas bija vistaisnākais ceļš, lai no mājām Ventspils ielā 19 tiktu uz operāciju zāli. Vienurīt profesors pa vārtiņiem iesteidzies jaunā putekļu mētelī, kam pie apkakles vējā plivinājusies cenas zīme, kuru neviens no mājiniekiem nebija pamanījis un nogriezis. To kā humoru vēl aizvien atceras vecākās paaudzes māsas. Mūsdienās mazo vārtiņu vairs nav, bet ārstniecības iestādes dārzā 1963. gada 11. jūnijā atklāts skulptores Aleksandras Briedes piemineklis par godu P. Stradiņam.
Sev pieminekli izcilais ārsts un humānists uzcēlis tieši ar smagu, pašsadedzinošu darbu, īpaši laikā no 1944. līdz 1958. gadam, nereti pat 24 stundas diennaktī. Var jautāt, ko slimnīca nozīmēja pašam P. Stradiņam? Viņa asistents Pauls Purviņš savulaik rakstījis: “2. pilsētas slimnīca bija profesora Stradiņa “bērns”. Pie tās viņš bija pieķēries ar visu sirdi, un, kad bumbas krita kara beigās un sagrāva administrācijas ēku un daļu rentgena kabineta, profesors... raudāja.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Profesora Paula Stradiņa lolojumam – 110

Kategorijas