Rekurzeme.lv ARHĪVS

Savu miera oāzi rod dabas un ūdeņu tuvumā

ZANE GVOZDE

2020. gada 21. maijs 07:00

1170
Savu miera oāzi rod dabas un ūdeņu tuvumā

Jāņa un Annas Gulbju īpašums Grobiņā, Ālandes ielā, īpašs ar to, ka to ieskauj ūdeņi. Īpašums atrodas Ālandes upes krastos, taču papildus tam saimnieki izveidojuši dīķi arī savā pagalmā. Kā smej saimnieks: “Gulbim jābūt pie ūdens!” Tāpat kā jūtama nepieciešamība būt pie ūdens, ir arī vajadzība pēc dzīves plašumā, kur ik rītu iespēja iziet savā pagalmā un pielikt roku tā skaistuma veicināšanā.

Īsteno savu vīziju
Pie īpašuma Grobiņā J. Gulbis ticis 1979. gadā. Un kā šodien atminas: “80. gadā pēc Olimpiskajām spēlēm sāku darboties.” Divu gadu laikā tapusi dzīvojamā māja, kurai klāt bijis vien neliels zemes strēķītis. “Tad jau tik daudz arī nebūvējās, visi tolaik gribēja kartupeļus stādīt, cits uz tirgu brauca. Bet man te bija tādas nogāzītes, domāju: “Nē, Gulbim vajag pie ūdens!””
Savulaik Gulbju pārim piederošajā īpašumā bijis purvs, bet tas ticis uzbērts, uzpildīts un pielāgots saimniekošanas vajadzībām. “Nebija jau, kas to naudiņu iedod, bija jāpelna. Es esmu gandrīz dzimis ledusskapju meistars. Pats pirmais Liepājā, tā teikt,” par to, kā savulaik izdevies iegūt līdzekļus un tikt pie zemesgabala un darbaspēka, kas nāktu talkā ieceru īstenošanā, stāsta J. Gulbis.
Teritorijas sakopšanā un labiekārtošanā savulaik piesaistīti tā dēvētie halturščiki, kuri palīdzējuši uzņēmējam īstenot vīziju par dzīvojamās platības izkārtojumu un izmantojamību. Par ģimenes mājas būvniecību J. Gulbim ir izveidojies arī kāds humoristisks izteiciens: “Kamēr jūs cēlāt komunismu, es arī kaut ko cēlu.” Un, atklājot savas pārdomas par komunisma režīmu, viņš smaidot piebilst: “Es jau sapratu, ka viņiem nekas nesanāks.”
Kad 2000. gadā ģimene atjaunojusi dzīvojamo māju, lielāka uzmanība pievērsta arī pamatīgākai apkārtnes labiekārtošanai, pastāsta A. Gulbe.
Savu biznesu J. Gulbis nu nodevis citu uzņēmīgu cilvēku pārziņā un dienas velta saimniekošanai mājās. “Domāju, vai man to vajag – par visu varu sevi izdzīt?” Tagad ir iespēja dienas vadīt īpašumā, kurš no idejas vairāku gadu garumā tapis par realitāti. “Te bija tāda nomaļa vietiņa, man tas bija ļoti pieņemami. Man jau patīk,” par īpašumu dabas tuvumā, putnu dziesmām un varžu kora koncertiem teic saimnieks.
Gulbju pāra īpašumu nesen papildinājusi kāda jauna ēka. “Mājiņa uz vistas kājiņas,” tā par dēla izveidoto koka spēļu namiņu, kas paredzēts mazbērnu rotaļām, saka vectēvs. Mazbērnu priekam īpašumā taps īsts bērnu stūrītis, kur tiks novietota arī smilšukaste un citi rotaļelementi. Par to, lai ģimenes kopā sanākšanas reizēs visiem būtu, ar ko sevi nodarbināt, arī ir padomāts. Plašajā pagalmā ir iespēja gan spēlēt futbolu īpaši izveidotā laukumā, gan makšķerēt piemājas dīķī, tāpat nodoties grilēšanas priekiem un baudīt kopīgas maltītes lapenē.

Dzīvokļa variants neder
J. Gulbis dzīvi dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā nevarētu iedomāties. Māja un dārzs ir tas, kas mobilizē, liek darboties, izkustēties, vairāk būt svaigā gaisā. Bez tā Gulbju ģimene nevarētu iztikt. “Bez šaubām – ir grūti, bet samaksa ir gandarījums,” viņš teic par plašās teritorijas apsaimniekošanu.
Tā kā saimniecība ir gana liela, savstarpēji sadalītas “ietekmes zonas”. “Darbi tiek dalīti. Vienam ir tādas idejas, otram – citādas. Lai tās nemītos, tad labāk katram savs stūrītis un katrs no sirds to dara.”
Sievas nopelns ir viss skaistais un ziedošais – dažāda veida košumkrūmi, puķes. Arī siltumnīca, kurā tiek audzēti dažādi veselīgi gardumi, tostarp zemenes, gurķi, spināti un salāti, ir saimnieces pārziņā. A. Gulbe skaidro, ka dārzs arvien piedzīvo kādas pārmaiņas, jo augi bieži maina savas mītnes vietnes – tie tiek pārstādīti, skatoties, kur labāk iederas, ar kādiem augiem labāk sadzīvo.
Kokveida peonija ir viens no dārza lepnumiem – zied ar lieliem un smaržīgiem ziediem. Kā atzīst saimniece, katrā gadalaikā dārzs izskatās citādi un jāseko līdzi, lai katrā sezonā būtu, kas piesaista aci – vai nu ar formu, vai krāsu. “Pirmo gadu priedītes iesēju, tās bija pāraugušas, neglītas. Gaidīšu, kas būs. Vēlāk nesīšu laukā,” par siltumnīcas iemītniekiem, kas pārcelsies uz dārzu, teic A. Gulbe.
“Pa bišķim ko izdomājam – labu vai sliktu – to tik ar laiku redzam. Ja kļūdāmies, tad zinām nākamreiz, ko darīt labāk, citādāk,” par teritorijas apsaimniekošanu saka J. Gulbis. Viens no viņa uzdevumiem saimniecībā ir zāles pļaušana, kas tiek paveikta ar zāles traktoru. Tajā līdzās vectēvam labprāt sēžas arī mazmeita Līna, kurai viesošanās pie vecvecākiem un dzīvošanās pa dārzu ļoti iet pie sirds. Sievai, kura vēlas teritoriju apzaļumot un papildināt ar stādiem, arvien nākoties atgādināt: “Man būs jāpļauj.” Jo kārtīgi appļaut katru apstādījumu, nekaitējot tam, nav nemaz tik viegls uzdevums.

Visapkārt – dzīvā radība
Jau desmit gadus par drošību mājās gādā kārtīgs sargs – vācu aitu suns Arčis, kurš labi sadzīvo ar vistu saimi. J. Gulbis atklāj, ka 20 vistas uz dzīvi Gulbju mājās pārnākušas salīdzinoši nesen. “Tas ir pienākums – no rīta, vakarā viņas apraudzīt. Ieguvumi tur ir ar mīnuszīmi, bet tas ir sava veida sports,” par vistu kopšanu un sekošanu līdzi to dējumam saka saimnieks.
J. Gulbis, vedot pastaigā cauri piemājas dārzam, uzdod āķīgu jautājumu: “Kas citiem ir samērā daudz, bet man ļoti reti, praktiski nav?” Izrādās, ka pareizā atbilde ir – kurmji. Tiem Gulbju īpašums nav tīkams. Tomēr ūdens tuvuma dēļ īpašumā mēdz paviesoties citi dzīvnieki, piemēram, ūdri. “Šogad ir mierīgi, bet arī ūdeles te bija. Es vienā dienā septiņas ūdeles noķēru.”
Gulbju īpašumā ir ne tikai četrkājains mājas sargs, vistu pulks un dažādi reizi pa reizei ieklīstoši viesi, bet arī krietns pulks zivju, kas diendienā aktīvi dzīvojas pa piemājas dīķi. Taču tur padomāts par prieku ne tikai makšķerniekiem, bet arī skaistuma cienītājiem –  vieta rasta arī ūdensrozēm.
Gar Gulbju īpašumu Ālandes upes pusē tagad ved vien pagājušogad izveidotā Ālandes upes pastaigu taka. Tā kā taka iet otrpus upei, ne tieši gar pašu īpašumu, Gulbju ģimenei par to bēdu nav. Taku viņi novērtē, tā izveidota nudien skaista, un, kā novērojams, cilvēkiem interese par to ir liela. Dzīvojot tik tuvu upei, ir iespēja sekot līdzi pārmaiņām tajā, piemēram, pagājušajā gadā lielā sausuma un karstuma dēļ ūdens līmenis bijis tik zems, ka ar ziemas apaviem, kam biezāka zole, to bijis iespējams šķērsot kājām. Ālandes upē J. Gulbis ievietojis arī kontrolstabu, kur pēc izveidotās atzīmes divu metru augstumā redzams, par cik nokrītas vai pieaug ūdens līmenis tajā. “Sporta pēc,” par paša veidoto mērierīci saka saimnieks.

Ražu prognozēt – grūti
Aprikozes, saldie ķirši, zīdkoks, mellenes, dzērvenes – tā ir tikai daļa no augļu un ogu daudzveidības, kas sastopama Gulbju īpašumā. Kad pašiem saimniekiem šķiet, ka dzērveņu dobē vairs nav palicis nevienas pašas ogas, tās veikli atrod mazmeitiņa Līna. “Viņa ir lielākā ogu lasītāja. Kā viņa var atrast – tas ir brīnums!” mazmeitu slavē vectēvs. Pagājušajā gadā labu ražu devis persiku koks. “Bija ļoti daudz, bija ļoti laba vasara.” Savukārt aizpagājušogad varenu ražu devušas sarkanās lazdas – bijusi iespēja tikt pie trim lieliem riekstu pilniem groziem.
Kad, pārskrienot ar acīm pāri lielajām platībām, šķiet, kā ar to visu iespējams tikt galā, J. Gulbis atgādina labi zināmu sakāmvārdu: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās.”
“Dzīvē visādi laiki bijuši,” par mainīgajiem laikapstākļiem, kas nereti ietekmē augu ziedēšanu un ražu, secina J. Gulbis. Vīra teiktajam pievienojas A. Gulbe, norādot, ka bijuši gadījumi, kad jau ap Ziemassvētkiem daļai augu izspraukušies pumpuri un ziedējušas dažas puķes, kam nācies krietni mocīties, lai pārdzīvotu pēcāk uznākušo salu. Piemēram, šopavasar jau saziedējušas mellenes, bet, ko tām būs nodarījušas vēl naktīs esošās salnas, nav zināms.
Tomēr, par spīti visam, J. Gulbis ar pārliecību saka: “Es sievai saku: “Anniņ, mums te nedraud bads!”” Un par to satraukumam, šķiet, tiešām nav iemesla – ja kāds no augiem konkrētajā gadā dos mazāku ražu, to noteikti kompensēs kāds cits. Gulbju īpašumā iesēti arī burkāni, siltumnīcā aug gurķi, tomāti, dārzā savu laiku gaida rudens avenes, ērkšķogas.