Savas un citu drošības labad vairāk uzturas mājās un pie dabas

2020. gada 21. maijs 07:00

746

Savas un citu drošības labad vairāk uzturas mājās un pie dabas

Priekulē un tās apkaimē par savu un tuvinieku veselību un drošību ārkārtējās situācijas laikā var justies samērā droši, vērtē sastaptie novadnieki. Cik tas iespējams, cilvēki ievēro noteikumus, nepulcējas, arī veikalos ir īpaši piesardzīgi. Lielākā daļa tomēr uzturas savās mājās, nododas darbiem dārziņos un saimniecībās.

Vairāk piesargājas
Priekulnieks Juris Džeriņš dienas vada, kā ierasts līdz šim – nododas dažādiem saimniecības darbiem savā īpašumā. Vīrietis gan neslēpj, ka vairāk tiek domāts par dažādiem piesardzības pasākumiem – distances ievērošanu, roku dezinfekciju u.tml. Ja nu sanāk doties ārpus mājām, tad parasti tie ir braucieni uz veikalu “Depo”, kur jāiegādājas saimniecības preces, lai darbi raiti ritētu uz priekšu. Vaicāts, vai tur novērojis lielu cilvēku burzmu, par ko daļa pircēju sūdzējušies sociālajos tīklos, priekulnieks teic: “Tik traki jau nav. Cilvēki vairāk skatās, viss kārtībā.”
Tā kā dabā atrasties drīkst un pat ir ieteicams, daudzi nodevušies zvejai. To apliecina J. Džeriņš, kurš sev piederošo zivju dīķi atvēlējis makšķerēšanas entuziastiem, un tādu netrūkst. “Tagad daudzi brauc makšķerēt.”
Arī priekulniece Anna jūtas droša, tā kā ir pensijā un dienas pārsvarā vada mājās un piemājas dārziņā. Ikdienas ritmu krasi mainīt esošajā situācijā viņai nav nācies. “Uz veikaliem nebraucu. Ja kaut ko vajag, tepat viss ir. Es nekur neeju un dikti nebaidos,” viņa raksturo savas izjūtas. Mierīga sirds ir arī par bērniem, kuri dzīvo tepat līdzās. Arī viņu ikdienu situācija valstī neesot mainījusi – turpina ierastās gaitas, strādā. “Priekulē cilvēki ir saprātīgi,” par vietējo attieksmi pret noteiktajiem piesardzības pasākumiem teic kundze.

Pārmaiņas – skolniekam
Priekules vidusskolas sporta laukumā “Kursas Laiks” sastop bunceniekus Aritu Bumbieri ar dēlu Matīsu un meitu Kati Annu. Viņi atbraukuši uz pilsētu, lai vecmāmiņai dotu iespēju apmeklēt frizieri, bet paši pa to laiku bauda sauli brīvā dabā, kur mazajai Katei Annai labprāt tīk izmēģināt stadionā pieejamo sporta aprīkojumu.
Taujāta, kā mainījusies viņu ikdiena, mamma Arita sākotnēji atbild, ka īsti jau nekā – lielākā daļa laika tiek pavadīta mājās kopā ar mazo meitiņu. Tomēr atzīst, ka vislielākās izmaiņas skārušas tieši dēlu, kuram šobrīd mācības norit attālinātā režīmā. Jaunietis norāda, ka viņam problēmas ar šāda veida mācīšanos nav – ir zināms, kas jāpadara, un tas tiek arī darīts. “Galvenais – ir jādara.”
Matīss apgūst profesiju 3. kursā, kas pielīdzināms 12. klasei, līdz ar to viņam šogad paredzēti arī eksāmeni, bet par tiem satraukuma nav: “Neesmu sabijies par to, ka nenolikšu. Domāju, ka būs labi.”
Buncenieki vērtē, ka viņu pagastā situācija ir mierīga – cilvēki turpina ierasto dzīves ritmu, katrs darbojas savā piemājas saimniecībā. Lauku vidē arī pašiem drošāka sajūta un nav baiļu vai panikas par iespējamajiem vīrusa draudiem. Arita teic, ka vairāk tagad tiek piedomāts par iepirkšanās braucieniem uz Liepāju. Tajās reizēs mazā meitiņa paliek mājās, lai lieki neuzturētos publiskās vietās.
Ģimene jau apzinājusi situāciju Liepājas tirdzniecības vietās un zina teikt, ka ērti iepirkties, ievērojot visus drošības noteikumus, ir veikalā “Maxima” tirdzniecības centrā “XL Sala” un Liepājas Pētertirgū. Grūtāk bijis, iegriežoties veikalā “Maxima”, kas atrodas Cukura ielā un zināms arī kā “Cukuriņš”.
“Veikals pa ceļam uz mājām, domājām – iepirksimies tur. Bet tur distance netiek ievērota, cilvēki burtiski lien virsū. Es tur laikam vairs nebraukšu,” situāciju komentē bunceniece. Viņa atzīst, ka vēl joprojām gan nav īsti skaidrs, cik viegli inficēties, vīrusu pārnēsāt un ar to aplipināt citus un vai tas ir tik bīstams, kā par to tiek runāts.

Dīkā nesēž
Friziere Dace Saulīte, kura darbojas telpās Priekules daudzfunkcionālajā hallē, atzīst, ka klientu ārkārtējās situācijas laikā kļuvis krietni mazāk. Cilvēki ir īpaši piesardzīgi un, ja nav gluži akūtas vajadzības, meistares apmeklējumu atliek. “Klientu ir mazāk. It īpaši to jūt tāpēc, ka ir pavasara laiks, kad parasti ir klientu pieplūdums. Bet šobrīd…”
Līdz ar to krietni sarukušas darba stundas, tiek strādāts tikai pēc iepriekšēja pieraksta, jo nejaušu garāmgājēju – potenciālo klientu – šajā situācijā nav. “Nav jēgas sēdēt un gaidīt. Visu laiku bija tā, ka arī bez pieraksta kāds ienāca, ejot uz ēdnīcu vai kā citādi, taču šobrīd tikai un vienīgi pēc pieraksta. Protams, arī skolēnu nav, kuri te nāca,” skaidro D. Saulīte.
Savās darba gaitās, esot ciešā saskarē ar klientiem, meistare jūtas droši: “Neteikšu, ka jūtos ļoti nobijusies.” Frizētavas apmeklētāji ir vietējie, kuri lielākoties ir pazīstami, tādēļ zināms, ka atbildīgi izturas pret savu un līdzcilvēku veselību. D. Saulīte teic, ka cerības uz darbības apjoma pakāpenisku palielināšanos ir noteikto atvieglojumu dēļ. “Redzēsim, kā būs.”
Priekules novada tūrisma speciāliste Inga Raškova atklāj, ka arī ārkārtējās situācijas laikā turpina darbu Tūrisma informācijas centrā (TIC) halles telpās. “Jābūt novadā vismaz kādam, kurš var atbildēt uz e-pastiem, zvaniem. Nevarētu teikt, ka to ir daudz, bet ir,” darbības režīmu raksturo I. Raškova. Cieša sadarbība un saziņa nemainīgi ir ar Liepājas reģiona TIC. Skaidrs gan, ka tūristu plūsma Priekulē pēdējos mēnešos netiek novērota, bet tas dod iespēju strādāt pie piedāvājuma, ko potenciālajiem novada apmeklētājiem sniegt, kad tāda iespēja atkal būs.
I. Raškova atzīst, ka konkrētajā situācijā ir vairāk laika pievērsties sirdsdarbam – pētniecībai. “Jaunā tūrisma mājaslapa “Leišmalīte” ir attīstības stadijā, tagad ir otrā kārta. Pamatu iedibinājām jau pagājušogad, šogad liekam dziļākus, interesantākus materiālus,” ieskicē pētniece un tūrisma speciāliste.
Pašai tuvs ir jaunais maršruts “Pa Otrā pasaules kara pēdām Kurzemes katlā”. Tas ir 3–6 stundu ilgs gājiens pa īpašām vietām gida pavadībā. Tā laikā ir iespēja uzzināt vairāk par šo laiku un notikumiem novadā. Ar informāciju, kas saistīta ar kara lietām, I. Raškovu iepazīstinājusi skolotāja Lidija Treide, kura spējusi par to pilnvērtīgi stāstīt un skaidrot. “Sanāca labs stāsts.” Viņa šo laiku velta arī vēsturisku foto apkopošanai un ievietošanai jau pieminētajā mājaslapā, lai ikvienam būtu iespēja apskatīt, kā laika gaitā mainījusies Priekules ainava. “Personīgi es nejūtu, ka mani tā kaut kā būtu ietekmējusiw. Gribu strādāt un strādāju,” par darbību ārkārtējas situācijas laikā saka priekulniece.

Pierobežā dzīve – rimtāka
Ārkārtējās situācijas izsludināšana mainījusi Lietuvas pierobežas – Gramzdas – iedzīvotāju paradumus. Slēgtās robežas dēļ viņiem liegta iespēja izbraukt uz Skodu, kas daļai bijusi galvenā iepirkšanās vieta. Arī kaimiņu lietuviešu plūsma cauri nelielajam ciemam apstājusies. Tas kļuvis manāmi klusāks, rāmāks, vērtē vietējie.
“Svešinieki sētās vairs nebrauc,” norāda gramzdenieks Aivars. Viņš stāsta, ka savas dienas vada lielākoties mājās un par sevi jūtas drošs un bailes neizjūt: “Kā augšējais būs nolēmis, tā būs.” Bez īpašas vajadzības nekur ārpus ciema vīrietis nedodas, iepērkas vietējā veikalā. “Ja brauc vairumā pirkt uz Skodu, protams, sanāk lētāk. Ja vajag kādu maizīti, desu – to jau visu te uz vietas var dabūt.”
Gramzdas bibliotēkas vadītāja Anita Tetere stāsta, ka ārkārtējā situācija krietni mainījusi bibliotēkas ierasto ritmu. “Protams, visi plānotie pasākumi ir atcelti. Dažus – lielākos – pārcelsim uz rudeni cerībā, ka tiem būs iespēja notikt,” teic bibliotēkas vadītāja. Martā bibliotēkā lasāmviela tika izsniegta, to iepriekš piesakot pa telefonu un atnākot uz vietas saņemt, bibliotēkā neuzkavējoties. Pēcāk atdotā literatūra likta “karantīnā”.
Aprīlis Gramzdas bibliotēkā veltīts inventarizācijai – tad literatūru nebija iespējams ne izsniegt, ne saņemt. Maija pirmajā pusē bibliotēka vēl aizvien turpinājusi strādāt īpašā režīmā, gaidot norādījumus par iespēju darbību atsākt jau pilnvērtīgāk. Novērojams, ka cilvēkiem bibliotēkas pakalpojumi nudien ir nepieciešami un iztikt bez tiem ilgstoši ir ļoti grūti. “Ļoti izjūtam, ka cilvēkiem vajag bibliotēku. It sevišķi tagad, kad bērni ir mājās, mācās attālināti – grāmatas ir ļoti vajadzīgas. Bet – kā ir, tā ir. Norādījumiem ir jāklausa, un mēs nevaram darīt, ko nedrīkstam,” par bibliotēkas darbu saka A. Tetere. Arī viņa novērojusi, ka Gramzda ārkārtējās situācijas periodā kļuvusi krietni klusāka un tukšāka – cilvēki, sekojot noteikumiem, laiku vairāk vada katrs savā mājsaimniecībā.

Tirgotājiem darba netrūkst
Gramzdas veikala “Dimanti” pārdevēja Līvija Siksna atklāj, ka darbs turpinās ierastajā režīmā, klientu apkalpošana noris, ievērojot noteikumus – veikalos izvietotas divu metru atzīmes, aicinot cilvēkus nedrūzmēties, ja vienlaikus iepirkšanās vietu apmeklē lielāks skaits pircēju. Pārdevēja vērtē, ka līdz ar robežas slēgšanu veikalā vairāk redzami vietējie iedzīvotāji, kuri, iespējams, līdz šim vairāk izmantojuši iespēju iepirkties kaimiņos – Skodā.
L. Siksna, apkalpojot klientus, ikdienā jūtas droša: “Jāteic, esam mazs ciemiņš, cits citu pazīstam.” Papildu drošībai pie kases izvietots aizsargstikls, kas kalpo kā barjera starp pārdevēju un pircēju. Savukārt pircējiem pieejams roku dezinfekcijas līdzeklis, ko klienti godprātīgi lieto pirms ienākšanas veikalā. “Cilvēki ir apzinīgi,” novērojusi pārdevēja. Prieks viņai esot par to, ka situācijā, kad daudzi palikuši bez darba, pašai ir iespēja strādāt un sevi nodrošināt.
Priekules novada Virgas pagasta veikalā “Meldri” “Kursas Laiks” sastop tā saimnieci Natāliju, kura pastāsta, ka esošajā situācijā darba ir pilnas rokas. Pircēju plūsma pieaugusi, tādēļ atliek vien gādāt par pilniem plauktiem preču. Pircēju pieplūdumu noteikti varot skaidrot ar cilvēku vēlmi iepirkties tuvāk mājām, vietējā veikalā, kur ikdienā neapgrozās liels skaits cilvēku un var justies drošāk nekā pilsētu lielveikalos. Arī sortiments ir gana liels, lai apmierinātu visas pircēju vajadzības un viņiem nebūtu jāizbrauc ārpus dzīvesvietas, kur, kā atzīst vairums, jūtas visdrošāk.

+ 5

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Savas un citu drošības labad vairāk uzturas mājās un pie dabas

Kategorijas