Mūns un karantīna

2020. gada 21. maijs 07:00

Turpinājums. Sākums 19., 26. marta, 2., 9., 16., 23., 30. aprīļa, 7. un 14. maija numurā.
Ārā līst nebeidzamais lietus, suņi nolikti gulēt, pats esmu piespiedis sāniņu Lācim, varu pastāstīt, kā man un manai Ģimenei klājas.
Vakaros, kad Viņa, atgriežoties no darba, ienāk pa vārtiņiem, mēs, visa banda, skrienam viņu sagaidīt. Mums ir Lācis, kas viņas tuvošanos sadzird jau tad, kad viņa ir miljons jūdžu attālumā, un ziņo mums, tad mēs visi pametam iesāktos darbus un jožam uz vārtiņu pusi. Tad nu vienu vakaru atkal visi jožam, Lācis pārlaimīgs ceļas divkājās, Morics dejo indāņu rituālās lietus dejas, es vairāk interesējos par iepirkumu tīkliņu. Tā kā balansēt uz divām kājām un lūrēt tarbiņā ir grūti, es izlaižu nagus un... saplēšu kuli. Visi man nopirktie kārumi izripinās pa taciņu. Neesmu lepns, varu ieturēt maltīti arī pagalmā, bet man neviens neļauj to darīt, tā vietā apsola apšņāpt nagus. Tā jau es ļaušu jums izlemt manā vietā! Paķeru telefona aparātu un piezvanu Līgavai. Apjautājos par to, kā viņai klājas, parunājam par laikapstākļiem. Viņa nespēj slēpt savu sajūsmu, ka Mūnītis ir viņu iemīlējis, atzinis! Nu lai jau papriecājas! Esmu džentelmenis, protu ar dāmām apieties. Pat tik aizņemtām un man nederīgām kā Līgava. Un tad es paziņoju galveno – man vajag apvīlēt nagus! Izrādās, ka nagus apvīlēt vajag arī Viņai. Nekādus postījumus mājās neesmu pamanījis, laikam tie ir radušies darbā, ja jau tik dikti lūdz Līgavu atbraukt un sapucēt viņas kapļus.
Līgava ierodas vēlu vakarā. Man jau nāk miegs, bet kas jādara, tas jādara. Izstiepju savu ķepiņu – darbojieties! Bet Līgava, pielīdēja tāda, rosās tikai ap Viņas nagiem, uz manējiem pat nepaskatās. Aizeju pie Dēla. Tas kā jau mans draudziņš un ļoti atbildīgs cilvēks paņem nagu vīlīti un sapucē mani ātri vien. To, ka esmu izdarījis lielāko kļūdu visā manā īsajā mūžiņā, saprotu uzreiz, kad pēc ieraduma gribu uzrāpties ozolam pašā galotnē un pieskandēt ar savām balādēm visu pagastu. Tālāk par pirmo, zemāko, zaru netieku. Nokaunējies nošļūcu lejā un ilgi sēžu zem ozola, cerot, ka nagi pa šo laiku ataugs. Neataug. Laikam es esmu citāds cilvēks nekā visi pārējie.
Nākamajā dienā mums ir paredzēta bildēšanās brīvā dabā. Nu labi, fotosesija ir paredzēta Viņai un Kaimiņienei, bet bez manis taču nekas nevar notikt, tālab pošos atkal līdzi. Priekš virtuālās izstādes pilsētas interneta mājaslapai bildēšot džemperus, ko abas saadījušas. Šajā brīdī es saprotu, ka man nemaz nav džempera, ko uzģērbt. Lai arī esmu uzaudzējis itin brangu miesu, tāpat vēl tās nepietiek, lai uzvilktu kādu no adījumiem. Tikmēr lecīgais Morics, uzvilcis savu goda ancuku, visādi grozās un trinas, lai taču es viņu ievērotu un paliktu no skaudības zils. Ar acs kaktiņu vēroju – nu, ir jau smuks tas viņa džemperītis lillā toņos ar baltu rakstiņu. Lācim arī galu galā nav, bet viņš jau sēž mašīnā kā ķipis. Aizved mūs uz mežu un sāk bildēt. Uz šitā uzkalniņa, uz šitās koka saknes, zem šitā egles zara. Nemaz nevajag džemperi mugurā, lai tiktu kadrā. Atliek vien smuki smaidīt un rātni sēdēt klēpī. Viņa ar Kaimiņieni abas stuņķījas augšā uzkalniņos, elsdamas pūzdamas. Re, kur abu apēstās kūciņas arī atspēlējas! Nav kā es – lai cik mans gurniņš būtu apaļš, lēkāju pa koku zariem kā vāvere. Būs man jāķeras pie abu draudzeņu fiziskajām aktivitātēm. Iemācīšu kāpt kokos un lēkāt pa jumtiem.
Otrā rītā es esmu tik noguris, ka jūtos pārlaimīgs, kad Viņa atkal aizbrauc uz darbu. Es varu izlaisties Viņas gultā, ieslēgt televizoru un vismaz astoņas stundas saldi nošņākt. Man tāds ieradums – ieslēgt kādu raidījumu, kur runā, un gulēt. Neesmu pētījis, bet man šķiet – mana zemapziņa domā, ka man kāds lasa pasaku.
Kādu rītu mani agri pamodina Viņa. Lēkā pa māju un dzied. Domāju, ka nu šoreiz jau nu neatgriezeniski sagājusi sviestā, bet nē, visiem esot jādzied “Bēdu, manu lielu bēdu”. Kopā ar Prezidentu, jo pienākusi Lielās talkas diena. Man tik ļoti nepatīk tās bēdas, ka es mazliet šmaucos un nedziedu, tikai kustinu ūsas. Prātā apsverot, kas atkal šī par dienu tāda. Laikam atkal kādi svētki, ja jau visi rosās! Domās jau redzu, kā Tētis kurina grilu, cep gaļu un Mūniņam dod vislabākos gabaliņus.
Tak nē! Nostāda visus rindā, iedod grābekļus un teic, ka jāstrādā. Jāstrādā!?! Ar grābekli. Man!?! Es māku tikai komandēt, riktēt un kontrolēt. Šoreiz tas neiešot krastā, Valsts galva visiem esot noteicis strādāt. Nezinu, kā valsts, bet manējā galva tik uz blēņām strādā perfekti. Tā vismaz Viņa saka. Es nezinu, kas ir blēņas, tāpēc pa naktīm guļu mierīgi.
Izvairīties neizdodas. Mēs visi trīs, es un abi suņi, grābekļus pār plecu pārlikuši, dodamies strādāt. Bet, tikko esmu pielicis pie zemes savu grābjamo, kā uznāk dikti liela lietusgāze. Sen neesmu bijis tik priecīgs par to, ka līst lietus. Nometu grābekli un lieliem lēcieniem meklēju glābiņu.
Brīdi vēlāk sākas arī vētra. Viņa domīgi skatās pa logu un noteic, ka vējš nes pa gaisu visu, kas nav piesiets. Un atkal priecājas, ka Dēls viņai ir pagadījies tāds sliņķis – vēl nav pabeidzis skrūvēt siltumnīcu, citādi arī tā aizlidotu pa gaisu. Ar visiem tikko iestādītajiem tomātiem. Kā vieniem attāliem kaimiņiem. Man tos kaimiņus vispār žēl – katru nakti viņi klāj baltus palagus siltumnīcā, dedzina sveces un dežurē. Guļ siltumnīcā un silda tomātus. Es nesaprotu šitādu ņemšanos. Kā var samainīt siltu gultu pret cietu beņķi? Kaut kādu tomātu dēļ! Es vienreiz pagaršoju, ne pēc kā negaršoja – ne pēc desas, ne pastētes. Kas tos vispār ēd?
Vējš tik pūš un pūš. Kamēr apgāž visas trīs mūsu mājas miskastes. Mammai un Viņai spēciņi par vājiem, lai paceltu un noliktu vietā. Tā arī paliek guļam mauriņā. Kad beidzas lietus, es dodos pārbaudīt vētras postījumus un atklāju, ka apgāztās miskastes ir lielisks trīsistabu dzīvoklis man. Labāks nekā kartona kastes, jo pat lietū nav samirkušas. Jau sāku apsvērt, kura no jaunatklātajām teritorijām būs mana virtuve, kura guļamistaba. Beidzot man būs pašam savs kaktiņš, savs stūrītis, kur atvest savu sirdsdāmu, bet atnāk Tētis ar Brāli – paceļ miskastes un noliek tās vietā. Tā izbeidzas mans kārtējais sapnis par savu personīgo mājokli. Nekas, man laika daudz, gan jau kaut ko izdomāšu.
Rīts, kad beidzot parādās saule, ir viens no maniem priecīgākajiem rītiem šajā nedēļā. Knapi acis atvēris, es jau skrienu ārā. Parasti mani nelaiž darbdienu rītos ilgi pastaigāties, jo Viņu māc bažas, ka es atkal braukšu līdzi uz darbu. Nē, paldies, nebraukšu. Tās Rīgas mamzeles man tik gauži nodarīja, ka nemaz netaisos viņu dienu darīt krāšņāku ar savu ierašanos. Lai dzīvo veselas un priecājas par saviem lielpilsētas nošņurkušajiem kavalieriem!
Esmu atklājis sev jaunu atpūtas vietu. Kopš Kaimiņš aizvāca savu šķūneli, līdz ar to padarot redzamu visu piemājas perimetru, es uzrāpjos uz Kaimiņonkuļa mājeles jumta, izlaižos saulītē un sajūtos kā kūrortā. Viņa sapņo par Itāliju, bet mana Itālija ir tepat. Saulīte silda, putniņi čivina, un Kaimiņtante pa savu virtuves logu katru rītu izliek man kārumiņus. Par to es viņai pastāstu visas jaunākas tenkas un noķeru kādu zirnekli, jo mēs esam draugi.
Man vispār visas kaimiņtantes ir draudzenes. Un kā nu ne – viens mans neaizmirstulīšu zilo acu skatiens, un viņu sirdis ir iekarotas. Reizēm gan viņu pārliekā uzmanība ir kaitinoša, jo katru reizi kāda pamanīsies pārtraukt manu ikdienas apgaitu un, padusē iežmiegtu, noteikti aizstieps mājās. Bet es neapvainojos, jo zinu, ka tās ir rūpes par mani. Pat pārliekā uzmanība ir mīlestība.
Labi, mani draudziņi, es skrienu, tāles sauc!
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas