Skolotājas pidžamā piezīmes

2020. gada 21. maijs 07:00

Turpinājums. Sākums 26. marta, 2., 9., 16., 23., 30. aprīļa, 7. un 14. maija numurā.
Trīsdesmit piektā diena
Labrīt trešdienā! (KĻŪDAS LABOJUMS – ESOT CETURTDIENA.) Dzeru savu rīta kafiju un štukoju, ka pēc pāris nedēļām učikošana beigsies. Tas pats par sevi ir ļoti labi, bet ko darīšu, dzerot ikrīta kafiju? Man jau ir izstrādājies nosacījuma reflekss 6.00 no rīta skatīties eiroziņas un rakstīt pidžamskolotājas piezīmes.
Vakar gāja fantastiski. Apmācāmais ievēlās skolotāju istabā plkst. 8 un uztaisīja traci ar klasesbiedru. Kad man tā jezga apnika, aizdzinu pa taisno uz klasi. Klasesbiedrs uzreiz palīda zem galda un sāka skaļi krākt, bet juniors, mazliet paprotestējot, ka vēl ir gandrīz nakts vidus, sāka mācīties. Cerams, būs guvis mācību, ka mani ikrīta slepkavības vidū traucēt nevar.
Pēcpusdienā vizuālās mākslas učene nolēma izcelties, demonstrējot savas spējas. Mīļo pistolīt, galīgi aptrakusi! Līdz vēlam vakaram abi ar apmācāmo tik grieza un līmēja, grieza un līmēja. Es jau saprotu, ka manam Saulstariņam ir ģeniālas idejas, bet man tak 9 gados vajadzēja iemācīties, kā no tām izvairīties. Bet nekā, tapa lielais projekts “Dirižablis”. Kamēr es griežu (“Mamm, tu tak zini, ka es māku tikai šķībi, bet te vajag precīzi!”), apmācāmais man nolasa lekciju par Hindenburgas traģēdiju. “YouTube” vēsturnieks, godavārds! Tā kā viņam ir divas apsēstības – “Titāniks” un Hindenburga, tad es turu visus īkšķus, lai šodien nepieprasa uztaisīt arī “Titānika” modeli. Lai tik iepīkstas, dabūs pa kaklu ar neuzadīto puravu!
Pēc 5 stundu darba mūsu dirižablis ir gatavs. Drusku šķībs un greizs, jo izrādās, ka arī es nekāds virtuozs griešanā un līmēšanā neesmu. Toties apmācāmais staro kā maija saulīte. Laimīgs! Es arī. Tomēr ir forši atklāt un iemācīties ko jaunu.
Šodien es adīšu. Nu vismaz līdz brīdim, kad skolotāju istabā ievelsies darboties kārs apmācāmais. Bet, ja godīgi, ceru, ka viņam būs Lielā Slinkuma diena, jo man drusciņ gribas padarīt arī savus darbus. Taču nebrīnīšos, ja viņš ievelsies pie manis ar IDEJU, kuru mums nāksies realizēt, jo visās vecāku rokasgrāmatās rakstīts, ka bērnos radošums un iniciatīva ir jāatbalsta un jāattīsta. Sāku apspriest domu, ka jāsaraksta jauna rokasgrāmata – kā nodarbināt bērnu, lai viņš jums liktu svētu mieru. Bučas apmācāmajiem, un metamies iekšā jaunas dienas izaicinājumos! Augam un mācāmies kopā ar mūsu Saulstariņiem!

Trīsdesmit sestā diena
Labrīt piektdienā! Godavārds, ir piektdiena. Es 3× pārbaudīju. Tātad gandrīz brīvdiena. Jauki! Tam par godu sapucējos – uzvelku pidžamu ar zaķīti un sāku kalt plānus, ko šodien sadarīt. Vajadzētu apmācāmajam sadomāt patstāvīgos darbus, bet pašai pievērsties saviem darbiem. Esmu reāli visu iekavējusi.
Vakar gāja ideāli. Kamēr skatījos savu rīta seriālu, aizmigu otrreiz. Pamodos 10.30, kad skolotāju istabā ievēlās dikti priecīgs apmācāmais. Esot bijis garlaicīgi, tāpēc sakārtojis savu istabu un izmācījies. Neticu nevienam vārdam un aizdomu pilna dodos pārbaudīt. Tiešām sakārtojis! Un izmācījies! Aizdomīgi, aizdomīgi! Izsaucu junioru uz nopratināšanu, bet neko vairāk kā “man bija garlaicīgi, kamēr tu gulēji” no viņa ārā nedabūju. Paslavēju, bet nolemju atlikušo dienas daļu būt uzmanīga. Kā arī sāku apspriest ar sevi plānu, vai man nevajadzētu katru dienu gulēt līdz pusdienlaikam.
Pēcpusdienā izrādās, ka visas učenes ir pametušas skolu, tāpēc abi ar Saulstariņu nododamies saviem darbiem. Es cīnos ar puravu, bet viņš kaut ko čubinās savā istabā. Pēc krietnas stundas man tiek paziņots, ka zvēru karaļvalstis Ķipuka un Kripuka atkal ir uzsākušas karu savā starpā un tā pilnīgi un noteikti neesot viņa vaina, ka istaba atkal izskatās pēc karalauka. Nolemju sev nebojāt nervus un nemaz neeju viņa istabā. Kādu pusstundu cītīgi tēloju ieinteresētību lielajā zvēru konfliktā, bet, kad jūtu, ka tas velk uz to, ka man būs jāada tanki, pavaicāju, kā iet ar mājas lasīšanu. Šī frāze ir maģiska! Saulstariņš pazūd no mana redzesloka uz ilgu laiku. Iztikšot bez tankiem.
Šodien mums plānots būt drosmīgiem un ķerties klāt lielajam izaicinājumam – puzles debesīm. Pašlaik tā šķiet neiespējamā misija. Lai kā arī cenšos pārliecināt, ka var tak atstāt lielos pelēkos caurumus, mana ideja tiek noraidīta. Tamdēļ nāksies vien burties ap 100 zilā toņiem. Apmācāmais ir optimistiskāks un jau sagatavojis nākamo puzli. Ir tik forši redzēt, ka bērni tic, ka viss ir iespējams. Darīšu, ko varēšu, lai šo ticību nesagrautu.

Trīsdesmit septītā diena
Labrīt! Jau atkal pirmdiena. Šoreiz es par to priecājos, jo šī ir priekšpēdējā pirmdiena pidžamskolā. Šonedēļ apmācāmajam noslēguma pārbaudes darbu nedēļa, tāpēc man gandrīz brīvs. Es savu degunu viņa skolas darīšanās nebāzīšu. Pēdējo reizi, kad to darīju, sajaucu īpašības vārdus ar laika apstākļa vārdiem un atrāvos pa koko no Saulstariņa. Īpaši sāpīgs sitiens pa manu ego bija, kad viņš triumfējoši paziņoja: “Mamm, es esmu gudrāks par tevi!” Noriju krupi un ar smaidu sejā teicu: “Tā tam jābūt, dēls! Es ļoti lepojos ar tevi!” Pateicu un aizgāju Gūgles skolā atkārtot laika apstākļus. Tā nu man, mīļie, gandrīz brīva nedēļa. Savās skolas lietās viņš pats gudrs. Man tik atliek sēdēt un ik pa laikam nobļauties, lai raksta glīti – ka skolotājām varētu būt grūti atšifrēt viņa hieroglifus.
Nedēļas nogale bija brīnišķīga. Piektdien atkal pievērsāmies eksperimentam. Apmācāmais paziņoja, ka šī apmācību programmas daļa viņam ļoti patīkot, tādēļ nedrīkstot tikt pārtraukta arī vasaras brīvlaikā. Nu galīgi traks! Kur tad lai es tik daudz ideju nošpikoju? Zināt, man ķīmijā bija vienīgais trijnieks atestātā. Sevis aizstāvībai gan atgādināšu: esmu tik sena, ka labākā atzīme, kad beidzu 9. klasi, bija 5.
Pēcpusdienā, kad juniors atkal uzbāzās ar saviem garajiem monologiem 3 valodās par ieilgušo zvēru kara konfliktu, bezkaunīgi atgādināju, ka viņš vēl nav izlasījis mājas lasīšanā grāmatu par Vinniju Pūku. Uzmeta lūpu un pazuda uz pāris stundām. Tad ievēlās skolotāju istabā un triumfējoši paziņoja, ka izlasījis visu grāmatu. Nu gan fleitē, bija palikusi vairāk nekā puse! Redzot manu neticību, sāka atstāstīt saturu. Pēc 10 minūtēm man apnika klausīties un es noticēju. Kārtīgi paslavēju un izdzinu ārā spēlēties.
Šodien ļaušu izgulēties un ar liekiem uzdevumiem netraucēšu. Jākoncentrējas pārbaudes darbiem. Turu īkšķus, lai apmācāmais neuzraksta pārbaudes darbus arī man. To viņam dikti patīk darīt. Neesmu ļoti pārliecināta, ka varu beigt 3. klasi un tikt pārcelta uz 4.
Turamies, mammas, tēti, omes un opji! Suns ir pārkāpts, vairs tik aste palikusi. Un, ja tā aste tikpat īsa kā mūsu franču klasesbiedra ļipa, tad viss būs labi!

Trīsdesmit astotā diena
Nu gan nogulēju! Bet jāslienas vien augšā un kaut kā jāpārvar tas negribonis. Cik ta’ vairs palicis! Uztaisu kafiju un gaidu, kad brīnumdzira atmodinās vēlmi darboties. Ļoti gribu atvaļinājumu, bet kas nu tādu laimi dos.
Vakar gāja jautri. Kā jau pie pirmdienas apmācāmais neieradās skolā un centās izdomāt visādas atrunas, kāpēc skola būtu jāsāk vēlāk. Es centos pierādīt, ka neko atlikt nevar, jo negribu zubrīties līdz vakaram. Beidzās diskusija ar revolūciju. Apmācāmais uzrakstīja petīciju, ka atlaiž skolotāju no darba. Savāca savas mantiņas un notinās mācīties uz savu istabu. Protams, Saulstariņu bija aprijis Pūķis Baisulis un no istabas ik pa brīdim atskanēja neadekvāta bļaustīšanās. Es sēdēju skolotāju istabā, adīju šampinjonu un klusi smīnēju. Saderēju pati ar sevi, ka pēc stundas būšu vajadzīga. Zaudēju.
Apmācāmais apmācīja pats sevi. Kaut arī sirds gavilēja par viņa panākumiem, tomēr kļuva arī mazliet skumji, jo sapratu, ka tuvojas brīdis, kad būšu viņam mazāk un mazāk vajadzīga. Drīz “mamma zina visu” pārtaps “mamma neko nejēdz” fāzē. Jāizbauda laiks, kad vēl kaut ko zinu un saprotu.
Pašapmācība beidzas ar paziņojumu, ka viss līdz kaklam. Man arī, Saulstariņ, man arī. Taču to skaļi nesaku. Nolasu motivācijas lekciju, ka nu jau gandrīz viss ir beidzies. Kopā saskaitām dienas, kas vēl jāiztur, un nolemjam, ka dienas skrien ātrāk, ja tās piepilda smiekli un prieks, nevis Pūķa Baisuļa burkšķēšana. Sakutinām viens otru, izsmejamies un salabstam mieru. Pidžamskolotāja ir pieņemta atpakaļ darbā!
Pēcpusdienā turpinām cīnīties ar puzli. Saulstariņš izdomājis, ka līdz skolas beigām jāsaliek. Pārliecinoši mierinu sevi un viņu, ka līdz 12. klases beigām pabeigsim. Vakardien atradām precīzi 5 gabaliņiem savu vietu. Gandrīz rekords!
Šodien kontroldarbu diena. Skolnieciņš jau pamodies un pat smaida. Būs labi! Uzcepšu brokastīm pankūkas, lai ir spēks doties iekarot zināšanu Everestu. Sabučošu un samīļošu, lai sirds gavilē abiem.

Trīsdesmit devītā diena
Labrīt! Šodien saulīte pa zemes virsu ripo. Esmu piecēlusies, pamodusies un mēģinu saprast, kādā prāta aptumsuma brīdī vakar Saulstariņam apsolīju šodien sarīkot galda spēļu pēcpusdienu. Man īsti nepatīk galda spēles. Nekad nav patikušas. Tāpat kā pasakas un pasaku filmas. Par pasakām mums vēl ir kopējs viedoklis, taču par spēlēm gan ne. Nāksies vien pārvarēt sevi un spēlēt, jo kopā būšana gan man patīk. Un bērna prieks atsver visu, vai ne?
Vakar gāja labi. Apmācāmais ieradās skolā laikus un bez pīkstēšanas darīja visu, kas jādara. Turu visus īkšķus, lai viņam un man pietiktu spēka un apņēmības izturēt vēl pāris dienas. Uzmanība un koncentrēšanās ir kļuvusi par diezgan lielu deficītu. Pigori sākas, kad pienāk kārta vizuālajai mākslai, jo ar to mums abiem dikten švaki. Saulstariņš zīmē, dzēš, zīmē, dzēš, līdz lapā parādās lielais caurums un jāsāk viss no gala. Es sēžu un štukoju, kā gan viņš var uzzīmēt detalizētu Eiropas karti, bet netiek galā ar savu ģimeni. Skaidrs ir viens – mākslinieks nebūs. Esmu pārsteigta, ka zīmējumā man smaids līdz neesošajām ausīm. Tad jau viss labi, nekādas paliekošas bērnības traumas pidžamučene nebūs atstājusi viņa dvēselē.
Pēcpusdienā sarīkojām pasaules čempionātu nekā nedarīšanā. Šī nu ir viena disciplīna, kurā es varu uzvarēt. Junioram pietrūkst pacietības, un viņš jau atkal sāk plānot, kā efektīvāk apgriezt savu istabu kājām gaisā. Ai, atvainojos, tiek pārbaudīta Lielā Sprādziena teorija. Sāku aizdomāties, vai enciklopēdiju pirkšana viņam bija mana labākā ideja. Varbūt vajadzēja nopirkt grāmatas, kas māca zīmēt un izšūt krustdūrienā. Tā kā priekšā vēl visa vasara, nopietni apspriedīšu šo domu. Bet pagaidām nebojāšu sev nervus un viņa istabā nebāzīšu degunu. Gan jau kārtība radīsies. Kaut kad. Tikmēr mācīšos pacietību.
Šodien turpinās kontroldarbu diena. Laikam pēdējais noslēguma darbs. Ceru, ka saulīte nepazudīs un pēcpusdienā juniors būs aizmirsis par galda spēļu dienu un skries spēlēties ārā. Eh... Ceri vien, mammī, ceri vien! Bet kā teica Karlsons: “Mieru, tikai mieru!” Jauku dienu mums visiem!
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājas pidžamā piezīmes

Kategorijas