Latviešu uzraksti sacīja: “Saproti mūs!”

2020. gada 21. maijs 07:00

Marta Eva Betjākova (Běťáková) ir čehiete, taču intereses un izvēlētās studijas viņu atvedušas uz Latviju, kur pētīta Latvijas vēsture, mitoloģija un kultūra. Te viņa perfekti iemācījusies runāt un rakstīt latviešu valodā. Tagad viņa savā dzimtenē strādā par tulkotāju no čehu, latviešu un lietuviešu valodas, taču Latvijā pavadītais laiks un kultūras iepazīšana atstājušas dziļu iespaidu, lai radītu paliekošas vērtības un pētītu savas tautas saknes. Tā Martai radusies interese par savu tautastērpu. Viņai ir savas valsts un reģiona tērps, ar kuru viņa piedalījās 4. maija virtuālajā tautastērpu gājienā un saņēma milzum daudz atzinības. Uzrunāju Martu virtuālai intervijai.

Lūdzu, pastāstiet, no kurienes esat, ko studējāt un kā nonācāt Latvijā? Kāpēc izvēlējāties tieši Latviju, nevis kādu citu Baltijas valsti?
Mani sauc Marta, un, par spīti latviešu vārdam, esmu čehiete, jo Marta ir arī čehu vārds. Studēju Masarika universitātē pilsētā Brno Čehijā anglistiku un baltistiku. Pašlaik dzīvoju Čehijā un strādāju par tulkotāju no šīm trim valodām. Ģimnāzijā izvēlējos nolasīt referātu par Igauniju, kurai tolaik bija tikai četri gadi. Izlasīju, ka tajā esot daudz mežu un labi kori – un es esmu dabas mīlētāja un dziedāju bērnu korī.
Taču igauņu valodu Čehijas universitātēs nevar izvēlēties par studiju programmu, tāpēc sāku studēt anglistiku un teorētisko lingvistiku. Lingvistikas pasniedzēji mums bieži deva piemērus no lietuviešu un latviešu valodas. Man sevišķi patika vārdi “tirgus” un lietuviešu “vilkas”.
Kad pēc pirmā studiju gada draudzene piedāvāja vasaras brīvdienās aizbraukt uz Baltijas valstīm, nevilcinājos ne mirkli. Un man tiešām Baltijā patika. Lietuviešu un latviešu uzraksti man sacīja: “Saproti mūs!”
Pēc tam notika brīnums – septembrī manā fakultātē atvēra baltistikas studijas ar uzsvaru uz lietuviešu valodu. Tā bija tikai otrā reize, kad tur varēja baltistiku studēt. Un es atkal nevilcinājos ne mirkli. Tad man divus gadus bija intensīvs lietuviešu valodas kurss ar perfektu lietuviešu pasniedzēju, kurš vakaros mēdza sēdēt ar mums krogā un stāstīt jokus lietuviešu valodā. Taču man visu laiku bija sajūta, ka Lietuva nav vēl īsti tas, ko meklēju, ka ar Latviju neiepazinos pietiekami labi. Kad bija iespēja aizbraukt vienu semestri studēt Lietuvā, pieteicos arī trīs mēnešu studijām Latvijā.
Kad pamazām beidzu maģistrantūru, kāds lingvistikas profesors man piedāvāja pieteikties Čehijas Zinātņu akadēmijas projektam “Baltu mitoloģijas enciklopēdija čehu valodā”. Pārtraucu studijas un aizbraucu dzīvot uz Latviju, lai būtu tuvāk attiecīgajām bibliotēkām. Negribēju dzīvot Rīgā, jo esmu pieradusi pie dzīves mazās pilsētās. Pajautāju Saulkrastu mācītājam, vai gadījumā neatrastos istaba mācītājmuižā. Atradās! Saulkrastos pavadīju trīs gadus, rakstot enciklopēdiju. Apmeklēju arī latviešu valodas nodarbības pie lieliskas latviešu valodas privātskolotājas Carnikavā un 2011. gadā noliku valsts valodas prasmes pārbaudi C2 līmenī. 2012. gadā Čehijā tika izdota enciklopēdija, un 2014. gadā noliku maģistra eksāmenu baltistikā.

Cik ilgi šeit dzīvojāt un kā iejutāties Latvijā?
Trīs gadus dzīvoju Saulkrastos – no 2009. līdz 2011. gadam. Pateicoties Saulkrastiem, Latvijā iemīlējās gandrīz visa mana ģimene. Viņi pie manis brauca ciemos, braukāja pa visurieni, un tēvs pat sāka mācīties latviešu valodu. Galu galā viņš izvēlējās Liepāju kā ideālu vietu, kur pavadīt atvaļinājumu un to arī dara katru vasaru.
Sākumā gan bija grūti. Bija nedaudz grūti pierast pie ilgas un tumšas ziemas, taču daudz grūtāk bija vasarā, kad visu laiku spīd saule un visi ir neiznīcināmi aktīvi. Pirmo vasaru gandrīz negulēju un domāju, ka nomiršu aiz pārguruma. Daudz ko iemācījos, daudzos aspektos mainījos. Un Rietumvidzeme man tik iepatikās, ka 2011. gads bija visskaistākais manā dzīvē un es jokoju, ka esmu pa pusei čehiete, pa pusei vidzemniece.

Cik ilgā laikā iemācījāties tik perfekti rakstīt un noteikti arī runāt latviešu valodā?
Vienmēr grūti pateikt, kad pienāca tas brīdis – es šo valodu jau protu. Latviešu valodu sāku mācīties 2004. gadā un atceros, ka 2009. gada janvārī, kad pārcēlos uz Saulkrastiem, jau spēju brīvi sarunāties ar latviešiem un saprast sprediķus baznīcā. Latviski iemācījos četru gadu laikā. Aiz prieka vienmēr vieglāk mācīties nekā pienākuma dēļ. Katrai valodai ir arī sava iekšējā loģika un sava skaņa. Vienam cilvēkam tuva šīs valodas sistēma un izruna, citam cilvēkam cita. Es domāju, ka latviešu valodas iekšējo loģiku man nav grūti saprast, un man viegli izrunāt valodas, kurām ir izteikta intonācija un gari patskaņi. Man Baltijas valstis bija eksotika, kurā tajā pašā laikā jutos drusciņ kā mājās. Tās man bija sapnis – tas, ko gribēju dzīvē darīt. Tas bija milzīgs iekšējs dzinējs. Vai drīzāk torpēda.

Tagad esat atpakaļ Čehijā un strādājat par tulkotāju no latviešu un lietuviešu valodas uz čehu valodu. Kāda veida darbus Jūs tulkojat?
Ar “mazām” valodām nevar ļoti specializēties. Taču man tas patīk – ir dažādība. Pastāv dažas jomas, no kurām izvairos, jo par to terminoloģiju neko nezinu, taču citādi jātulko viss: laulības apliecības, pirkuma līgumi, reklāmas, lietošanas instrukcijas, filmas, pārtikas produktu sastāvi, avīžu raksti, tehniskās dokumentācijas, Eiropas apcietināšanas orderi... Laiku pa laikam tulkoju arī mutiski, esmu policijas tulks. Dažreiz jūtos kā aktrise – pirmdien vajag iejusties grāmatvedes lomā, otrdien tiesneses lomā, trešdien vēsturnieces lomā... Jo katrai videi ir ne tikai sava terminoloģija, bet arī savs domāšanas veids. Vislabāk patīk tulkot, kad zinu, ka tulkojums kādam palīdzēs. Piemēram, labāk saprast jaunu tehniku, ar kuru darbā jāiemācās strādāt, vai nokārtot svarīgu dokumentu valsts iestādē. Un vislielākais gods bija tulkot “Latvijas Dzelzceļam” un “Saldus Maizniekam”, un arī divas filmas – Māra Putniņa “Mazos laupītājus” un Dāvja Sīmaņa “Gads pirms kara”. Kad šos piedāvājumus saņēmu, neticēju savām acīm, jo, lasot Māra Putniņa “Mežonīgos pīrāgus”, mācījos latviešu valodu, un Dāvja Sīmaņa vārds bija uz filmas “Tumšie brieži” plakāta, kas man studiju laikos karājās pie sienas.

Tie, kuri bijuši Čehijā, uzskata, ka čehu valoda ir līdzīga krievu vai poļu valodai. Ko saka paši čehi?
Nu, čehu valoda ir slāvu valoda, tā tiešām ir līdzīga poļu un krievu valodai. Čehiem pašiem drīzāk svarīgi zināt, kurās valstīs ar čehu valodas palīdzību var pajautāt par ceļu. Šīs valstis ir Polija, Slovēnija un Horvātija, varbūt Ukraina. Pārējās valstīs arī var saprasties, taču ir grūtāk.
Slovākija ir cita lieta – mums ar Slovākiju ir īpašas attiecības, un slovāku valoda ir tik līdzīga čehu valodai, ka katra varētu būt otrās izloksne.
Kad dzīvoju Latvijā, bieži gadījās, ka pārdevējas domāja, ka esmu vietējā un latviski runājošā gruzīniete, nevis ārzemniece. Taču tas nav mans nopelns – čehu valodas izruna ir līdzīga latviešu valodas izrunai. Mums arī uzsvars uz pirmās zilbes, mums arī īsi un gari patskaņi.
Ja godīgi, tad neesmu sajūsmā par to, ka latvieši čehu valodu pielīdzina krievu valodai. Man briesmīgi nepatīk čehu vārdi, izrunāti ar krievu akcentu. Latviešus mulsina, ka čehu vārdi izskatās pēc krievu vārdiem, taču tie jāizrunā kā latviešu vārdi. Treškārt, tas var izraisīt problēmas. Piemēram, čehu vārds “úžasný” (krieviski – briesmīgs) nozīmē “brīnišķīgs”. Un krievu teikums “Zapomnite etot PIN kod” (atcerieties šo PIN kodu) čehiem izklausās kā “Aizmirstiet šo PIN kodu”.

Pastāstiet, lūdzu, atmiņas par laiku, kad dzīvojāt Latvijā! Iespaidus, apmeklētās vietas, emocijas. Kādu iespaidu atstāja latvieši, latviešu kultūra?
Man tie trīs gadi pavisam labā nozīmē bija kā desmit gadi. Baidos, ka neprotu tos īsi aprakstīt, baidos, ja pieminētu vienu lielisku cilvēku, būtu žēl cita lieliska cilvēka, kuru nepieminēju.
Nevaru arī pieminēt visas vietas, kuras apmeklēju, jo tas aizņemtu pārāk daudz vietas. Varu pastāstīt visādus iespaidus no Latvijas, varbūt tas lasītājiem dos kādu priekšstatu...
Bērzu sula, kura man garšoja kā dzīvības ūdens no čehu pasakām. Dzērves uz lauka agrā rītā, miglā. Vilkaču priede un briesmīga vētra Mazsalacas dabas parkā. Jāņu svinēšana Saulkrastu mācītājmuižas dārzā. Jūra ziemā, kad nevari būt drošs, kur beidzas jūra un kur sākas debesis. Neticami garš viļņlauzis Ainažos. Viesmīlīgie cilvēki Inčukalna invalīdu biedrībā. Lieliskas latviešu valodas privātstundas Carnikavā ar turku kafiju, vietējo kultūras pasākumu apmeklēšanu un “Mežonīgo pīrāgu” lasīšanu. Staigāšana pēc malkas ziemā. Jautras deju nodarbības Rīgā ar latviešu un krievu valodas maisījumu. Valsts valodas prasmes pārbaude, kuru tīšām noliku Ventspilī, nevis Rīgā, jo gribēju šo pilsētu apskatīt. Ķimeņu sieri, mājas ziepes un jostu aušana Limbažu gadatirgū. Priežu smarža ceļā no Saulkrastu dzelzceļa stacijas. Kilogrami un kilogrami melleņu tirdziņos. Saulkrastu mācītājmuižas vecais palīgs Pēteris, kurš bija dienējis padomju armijā un atvadām man uzdāvināja vienu baltu rozi. Grupas “Jauns Mēness” dziesmas, kuras Latvijas gaisā, Latvijas gaismā sapratu labāk nekā pirms tam Čehijā.

Kas kopīgs un kas atšķirīgs latviešu un čehu kultūrām, tradīcijām?
No kopīgām lietām man nāk prātā tikai alus un hokejs. Tas, ka mums 19. gadsimtā bija nacionālā atmoda. Un tas, ka mums svarīgākie valsts svētki ir rudenī. Un tas, ka mēs neesam haotiskas kultūras – varbūt mēs neesam perfektas valstis, mums viss nav perfekti tīrs, taču mums ir sava veida uzsvars uz kārtību.
Kas attiecas uz tradīcijām, atšķirību ir daudz – piemēram, mēs vairs nesvinam Jāņus, turklāt svinam Raganu dedzināšanu nakti 30. aprīlī, kas ir Jāņu, Valpurģu nakts, ziemas izdzīšanas un citu tradīciju maisījums.
Man Latvija, atšķirībā no Čehijas un pat no Lietuvas, ir ziemeļu kultūra ar visu pozitīvo un negatīvo, kā to redz cilvēks, kurš dzimis un audzis uz dienvidiem no Latvijas. Pozitīvais – paviršā profesionālā kontaktā Latvijā cilvēki mazāk ielaužas jūsu privātajās lietās. Ar jums uzvedas kā ar pieaugušo cilvēku, kurš zina, ko dara. Čehijā jums frizieres mazgā matus nesaudzīgi, pļāpājot par jūsu personīgajām lietām, turklāt Latvijas frizētavās matu mazgāšana ir patīkamāka un varat klusēt, ja gribat. Man Saulkrastu frizētava bija kā kūrorts. Vēl kaut kas pozitīvs – Latvijā jau jūtams uzsvars uz produktu kvalitāti kā, piemēram, Somijā. Latvijā ir daudz vieglāk nopirkt solīdas mēbeles, kvalitatīvu pārtiku un koka izstrādājumus. Un vēl kaut kas pozitīvs – jums labāk veicas vienkāršot un digitalizēt valsts un citu administrāciju. Latviešu līgumi ir īsāki un vienkāršāki nekā čehu līgumi. “Swedbank” internetbanku iemācījos izmantot daudz ātrāk nekā savas Čehijas internetbanku, kaut gan tas ir manā dzimtajā valodā! Mums te diemžēl valda Austroungārijas birokrātija.
Negatīvais – cilvēki Latvijā savā starpā mazāk sarunājas. Tas, stingri ņemot, nav nekas negatīvs, es par to reizēm pat priecājos, kad vajadzēja domāt par enciklopēdijas rakstīšanu, taču man personīgi Latvijā pietrūka tā, ka Čehijā cilvēki bieži aiziet uz četrām stundām uz krogu, kafejnīcu vai tējnīcu. Čehijā tas nav dārgi, un pļāpāšana uzlabo omu un rada jaunas idejas. Mūsu kafejnīcās nepārdod tik lieliskus ēdienus kā Latvijā, taču tās ir labi piemērotas mierīgai pļāpāšanai pie kafijas. Daudzām pat ir bērnu rotaļlaukumiņi.
Latvijā sievietēm ir lielāks spiediens uz to, lai izskatītos labi. Čehijā ir tik liels uzsvars uz sportošanu laukā, pārgājieniem, braukšanu ar vilcieniem un tādām lietām. Sieviete var staigāt pa tirdzniecības centru vaļīgās biksēs, vecās sporta kurpēs ar lielu mugursomu uz muguras, un neviens pat nepamana. Taču kopumā man kā sievietei bija labāk dzīvot Latvijā. Pirmkārt, man tur drīz iepatikās ģērbties svārkos un atradu savu stilu; otrkārt, man iespaids, ka latvieši ir vairāk rezervēti. Čehijā ir vairāk vulgāru vīriešu, kas pret sievietēm uz ielas vai veikalā uzvedas rupji. Un Čehijā man dažreiz gadās – tiklīdz izrādās, ka strādāju ar trim svešvalodām, vīrietim pēkšņi kļūst neērti ar mani runāt. Latvijā tā nebija, latvieši bieži prot vienu vai pat trīs svešvalodas un viņiem parasti vienalga, vai viņi ir vairāk vai mazāk oficiāli izglītoti nekā sieviete, ar kuru sarunājas.
Reizēm nāk prātā tāda doma: ja vajadzētu simboliski atveidot Latvijas atmosfēru, tā sastāvētu no ūdens un būtu horizontāla, turklāt Čehija sastāvētu no akmens un būtu vertikāla. Vēl man šķiet, ka Latvijā cilvēku dzīvēs ar lielāku pašsaprotamību iekļauts estētiskums, māksla un dvēseliskums. Carnikavā biju uz vietējā kora koncertu un neticēju savām ausīm, kad viņi teica, ka kopā dzied tikai pusgadu. Viņi jau bija tik labi sadziedājušies, ka izklausījās pēc eņģeļu kora!

Jums ir savas valsts, Čehijas, reģiona tērps. Pastāstiet par to!
Tas ir viens no vecākajiem un vienkāršākajiem tērpa veidiem Čehijā. Tas pieder reģionam, kuru sauc Valahija un kurš atrodas pašos Čehijas austrumos, kalnos pie robežas ar Slovākiju. Šis reģions ar daudz ko atšķiras no pārējās Čehijas. Tur ielejās dzīvoja morāvieši, austrieši un vācieši, savukārt kalnos mita aitu gani – valahi, noslēpumaina tauta, par kuru vēl šobaltdien nav īsti zināms, no kurienes tā atnākusi. To uzdevums bija sargāt robežu, tāpēc viņi arī ir stūrgalvīgāki un kareivīgāki nekā vairākums čehu. Viņu dejas ir drīzāk enerģiskas un jautras nekā skaistas. Vīriešiem ir sava improvizētā deja ar kaujas cirvjiem, kurā viņi cenšas parādīt, cik labi prot noturēt līdzsvaru. Proti, tas viņiem bija svarīgi, ganot aitas uz akmeņainām nogāzēm. Ja kāds gribētu paskatīties valahu dejas, var “YouTube” ievadīt “valašský tanec”.
Valahijā nav labas augsnes, tā bija nabadzīga un daļēji izolēta, tāpēc vietējais tautastērps arī ilgi nemainījās un palika vienkāršs. Tas ir viens no veciem Austrumeiropas tērpu veidiem un arī vienīgais Čehijā, kurš līdzinās Latvijas tērpiem, jo pie tā pieder pastalas un daļa sievu izmanto saktas. Mans tērps ir apmēram tāds, kādu vilka mugurā 19. gadsimta sākumā ciematos ap Dienvidvalahijas pilsētu Vizovici. Tikai zilā priekšauta raksts ir jaunāks, un man ir modernas zeķes. Tērpam ir zila vestīte, jo sarkanas tajos laikos bija pārāk dārgas. Tērpu pašuva mana māsa pēc 19. gadsimta attēliem, un es to izšuvu pati pēc vairākiem internetā atrastiem attēliem – Valahijā izšuvumu rakstos valda liela brīvība. Pastalas nopirku pie kurpnieka un materiālu zilajam priekšautam tradicionālā darbnīcā. Valahu tērpam nav īstu svārku, ir tikai divi priekšauti. Tā bija praktiskāk, jo sievietes figūra varēja mainīties un viņa arī varēja priekšautu dot savai meitai. Viens priekšauts sniedzas no aizmugures uz priekšu un otrais (zilais) no priekšpuses uz aizmuguri. Šis zilais priekšauts ir raksturīgs Valahijai un ražots no auduma, krāsota ar tradicionālo Centrāleiropas “modrotisk” tehniku (tas nozīmē ‘zilā druka’). Šī tehnika ir ierakstīta UNESCO mantojuma sarakstā. Krekliņš ir veca tipa, līdzīgs renesanses krekliņiem, šūts tikai no kvadrātveida auduma gabaliem. Uz galvas man ir vienkāršs lakats. Tas ir iegarens auduma gabals, kurš aizmugurē sasiets ar zilu lenti. Valahijas kalnos ir tik skarbs klimats, ka gan meitenes, gan precētās sievas vienmēr nēsāja visādu veidu lakatus, tikai precētām sievām zem lakata vēl bija uz vienkāršām stellēm austa tīklveida aube.

Vai Jums ir interese arī par latviešu tautastērpiem? Esot Latvijā, iznāca pētīt arī tos?
Vēl studiju laikos no savas latviešu draudzenes dabūju grāmatiņu par latviešu tautastērpiem un iemācījos visus pamatus. Taču šo grāmatiņu vairāk nekā es lasīja mana jaunākā māsa, amatieru šuvēja, kurai tautastērpi un apģērbu vēsture ir sirdslieta. Vēlāk, dzīvojot Latvijā un rakstot Baltu mitoloģijas enciklopēdiju, vajadzēja vairāk interesēties par folkloru. Sapratu, ka latviešu tautastērpi un tautas dejas ir kaut kas īpašs, enerģijas pilns, tam ir neticami augsta estētiska kvalitāte. Iepatikās Abrenes tērps un Latgales dejas. Īsta interese par tautastērpiem sākās tikai 2015. gadā, kad strādāju par asistenti latviešu tautas deju ansamblim starptautiskajā festivālā “Prague Folklore Days”. Un iemesls bija – skaudība! Viņi visi tautastērpos izskatījās tik fantastiski, bija tik jautri un lepni par to, no kurienes viņu tautastērps nāk. Taču man nekā tāda nebija! Tāpēc ar māsu sākām pētīt, no kurienes nāk mana ģimene, sākām to reģionu apmeklēt un iemīlējāmies tajā. Un pašuvām tautastērpus.
Kad man jau bija pašai savs tautastērps, nez kāpēc kļuva vieglāk mācīties arī par latviešu tērpiem. Kopš tā laika par tiem mācos, katru gadu strādāju folkloras festivālā un esmu aktīva “Facebook” grupā “Gribu savu tautastērpu”.

Kas kopīgs un kas atšķirīgs latviešu un čehu tērpiem?
Pirmkārt, tas, ka čehs, kuram ir savs tautastērps, ir izņēmums. Ir daudzas vietas Čehijā, kurās pat cilvēki nezina, kā vietējais tērps izskatījās. Folklora ir patiešām dzīva tikai Čehijas austrumu trešdaļā (Morāvijā un Silēzijā) un pierobežu reģionos.
Otrkārt, čehu tautastērpi ir dažādi, jo caur Čehiju ved etnogrāfiska robeža starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Morāvijas un Silēzijas tērpi ir vecāka tipa un līdzīgāki Austrumeiropas tērpiem, Bohēmijas tērpi ir jaunāka tipa un līdzīgāki Rietumeiropas tērpiem. Atšķiras arī reģionu klimats un kontakti ar citām valstīm. Tāpēc, piemēram, siltā, bagātā zemienē ar ungāru kultūras ietekmi vilka mugurā pavisam citus apģērbus nekā kādā aukstā, nabadzīgā kalnu reģionā ar vācu kultūras ietekmi. Ir sarkanmelni tērpi ar īsiem, kupliem svārciņiem, ir zaļdzelteni tērpi ar gariem svārkiem. Tāpēc ir grūti par Čehijas tērpiem runāt vispārīgi. Taču kopumā var pateikt, ka gan čehu tērpi, gan latviešu tērpi ir līdzīga tipa. Tie sastāv no līdzīgiem apģērbiem. Tikai mums nav latviešu tipa vainagu un villaiņu, nav arī austu jostu, kaut gan agrāk bija. Savukārt vairākumam mūsu tērpu ir platas piedurknes un priekšauts. Tāds sīkums, bet pamanīju, ka latvietes folkloras pasākumiem tautastērpos bieži lieto meikapu. Čehietes parasti uzskata, ka tautastērps ir vēsturiskais tērps un pie tā lieto maz meikapa vai to vispār nelieto. Vislielākās atšķirības ir, ka latvietes ir garāka auguma nekā čehietes, tāpēc viņu tērpi akcentē viņu slaidumu. Savukārt mēs, čehietes, esam stūrainākas, ar platākiem pleciem, tāpēc mūsu tērpi cenšas padarīt mūsu figūru par sievišķīgāku. Latvietēm tērpi veido “I” figūru, čehietēm “X”.
Latviešu tērpiem der izteiciens “vienkāršībā ir skaistums”. Turklāt dažreiz gadījās, ka čehiete nopirka desmitiem krāsainu lenšu un septiņus platus svārkus un vilka tos mugurā visus uzreiz. Kā es priecājos, ka manā Valahijā sievām nebija naudas, lai pirktu septiņus platus svārkus! Jāņem vērā vēl tas, ka Čehijā ir vairāk cilvēku ar tumšiem matiem, tāpēc arī tērpi ir košākās krāsās – un sanāk vesels krāsu un krāšņuma sprādziens.

Jūs piedalījāties arī tautastērpu virtuālajā skatē ar savu čehu tērpu. Pastāstiet savus iespaidus par šo pasākumu, kurā varēja redzēt tik daudz latviešu tradicionālo tērpu!
Robežas ir ciet, un es gribēju parādīt latviešiem, ka tas nenozīmē, ka mēs te sēžam savā valstī un domājam tikai par sevi. Man nav latviešu tērpa, tā ka nofotografējos savā čehu tērpā un “Facebook” grupā “Gribu savu tautastērpu” uzrakstīju: “Ceru, ka čehiem arī atļauts piedalīties.”
Man bija šoks. Ne tikai tas bija atļauts, bet tik ātri auga “Patīk!” pie manas bildes. Un tik skaistu latviešu tautastērpu bilžu skaits, ka es vai visu pirmdienu sēdēju pie datora ar muti vaļā. Cilvēki ieguldīja tik daudz darba savās bildēs, rakstīja interesantus skaidrojumus, fotografējās zem ziedošiem kokiem, pie jūras...
Čehijā situācija ir nedaudz nopietnāka nekā Latvijā, jo mēs esam tuvāk Itālijai, un es jau divus mēnešus esmu viena pati mājās, izolācijā. Šis pasākums bija liels prieks, enerģijas lādiņš. Čehijā pasākumi visas valsts mērogā nenotiek, tāpēc esmu ļoti pateicīga latviešiem, ka virtuālo tērpu gājienu sarīkoja. Tas savieno cilvēkus. Žēl, ka šogad nevaram tikties, taču tas vismaz mudina radīšanas garu. Mums būs ārkārtīgi skaistas bildes un brīnišķīgas atmiņas. Un cilvēki nākošos gadsimtos zinās, ka nepadevāmies.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Latviešu uzraksti sacīja: “Saproti mūs!”

Kategorijas