Kad pietrūkst vārdu...

2020. gada 28. maijs 07:00

Uzzinot, ka radiniekam vai draugam uzstādīta diagnoze “vēzis”, apkārtējiem bieži vien iestājas apmulsums un aptrūkstas vārdu. Pētījumi rāda, ka 41 procentam tuvinieku ir grūti izprast situāciju. “Šādā situācijā iespēju robežās nevajadzētu krist panikā,” iesaka onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe. Organizācija ir izstrādājusi informatīvos materiālus ar ieteikumiem, kā apkārtējiem rīkoties, taču vienmēr jāatceras – katra situācija ir atšķirīga, jo cilvēki ir atšķirīgi un attiecības ir atšķirīgas.

Nevajag ignorēt
Cilvēks, kurš uzzina, ka ir slims ar vēzi, saskaras ar ļoti daudziem un dažādiem jautājumiem, neziņu, bailēm, tādēļ sākotnēji var mainīties attiecības ar līdzcilvēkiem, taču viņam tas vairs neliekas būtiski. Tāpēc svarīgi, ka pārējie to apzinās un ir atbalstoši.
Aptauja rāda – ja runa ir par pāriem, 38 procentos gadījumu attiecības var kļūt stiprākas, abiem iesaistoties slimības pārvarēšanā. Trešdaļā gadījumu tās mainās, jo veselais jūtas nobijies un nesaprasts. Piektdaļā situāciju pāra attiecības kļūst vājākas, jo pacients jūtas nesaprasts. Tikpat bieži viss sabrūk, jo nekas nav tā kā iepriekš. Tikai piecos procentos gadījumu viss paliek kā iepriekš.
Uzzinot, ka tuvam cilvēkam diagnosticēts vēzis, ir normāli justies apjukušam. Emocionāli šī saņemtā ziņa ir pielīdzināma krīzei. Reakcija var būt ļoti dažāda. Vienam nāks raudiens un viņš grims skumjās, otrs būs dusmīgs, meklēs vainīgos, vēl kāds centīsies ignorēt jauno vēsti un turpināt dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču nebūtu īsti pareizi sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Nav nozīmes – esi vecāks vai jaunāks par slimnieku, šādā situācijā ir būtiski uzņemties daļu rūpju un atbalsta funkciju.
To, ko emocionāli un fiziski pārdzīvo tuvinieks, vislabāk palīdz saprast informācija par vēzi. Zināšanas mazina bailes un aizspriedumus, kas valda sabiedrībā. Daudziem cilvēkiem ir vieglāk tikt galā ar problēmām, ja viņi zina, kas sagaida. Uzdod jautājumus, dodies līdzi pie ārsta, noskaidro, kā notiks ārstēšanas process, kādi būs blakusefekti!

Palīdzi, bet nečubinies!
Lielākā palīdzība slimniekam šādā brīdī būs emocionālais atbalsts, taču slimības aktīvajā ārstēšanas periodā grūtības var sagādāt pat pamatvajadzību apmierināšana – mājas uzkopšana, maltīšu pagatavošana, aiziešana uz veikalu, veļas mazgāšana. Nav teikts, ka tas viss tagad ir jādara kādam citam, bet ir vērts biežāk nekā parasti apvaicāties, ko atnest no veikala, vai noskaidrot, kā citādi var palīdzēt.
Ja redzi, ka cilvēks ir rosīgs, izliekas, ka pats ar visu var tikt galā, bet emocionāli apjucis, piedāvā kaut ko paveikt kopīgi! Tuvinieks tādējādi jutīsies vajadzīgs, domas vismaz uz brīdi tiks novērstas no slimības.
Tāpat tuvinieks var piedalīties ārstēšanas organizatorisko jautājumu risināšanā, piemēram, rūpēties par pierakstu pie ārsta, analīžu nodošanu, nokļūšanu pie mediķiem un mājās. Der noskaidrot, kas slimniekam pienākas no valsts puses, piemēram, invaliditātes pabalsts vai tehniskie palīglīdzekļi.
Emocionāli ļoti sarežģīti būs gaidīt, lai uzzinātu, vai izvēlētā metode bijusi pietiekami iedarbīga. Tuvinieks vienu dienu var justies labi, pēc tam – daudz sliktāk. Ārstēšanas process, iespējams, turpināsies mēnešiem un pat gadiem.
Brīžos, kad jūties bezspēcīgs un īsti nezini, kā palīdzēt, var painteresēties par psiholoģiskās palīdzības pieejamību onkoloģiskajiem pacientiem. Palīdzēt var arī dažādas terapijas – mākslas, mūzikas, kustību.
Taču nevajag krist galējībās. Svarīgi sekot līdzi tam, kā cilvēks jūtas, ko saka. Ja pārāk centīsies slimnieku apčubināt, žēlot, neļaut neko darīt, tas nepalīdzēs. Viņam nepatiks, ka apkārtējie izturas kā pret porcelāna krūzi, kam nevar pieskarties. Un jārēķinās arī ar to, ka otrs cilvēks palīdzību var noraidīt neierasto lomu dēļ, sevišķi, ja līdz šim tieši viņš bijis līderis, visu organizējis, ar visu ticis galā pats. Tad labāk palīdzēt turpināt dzīvi kā iepriekš, tomēr pievēršot uzmanību, lai tiktu mazināta fiziskā slodze un emocionālā spriedze.

Atbalsta tīkls
Ilgstoši atbalstot tuvinieku cīņā ar smago slimību, var gadīties, ka palīdzība un atbalsts vajadzīgi arī pašam. Pieņemt to no citiem, sevišķi krīzes situācijās, reizēm nav viegli, jo liekas – ar visu jātiek galā vienam. Taču svarīgi atcerēties, ka slimnieku varēsi pilnvērtīgi atbalstīt tikai tad, ja paša veselība un garastāvoklis būs stabils, tāpēc nepieciešama atpūta un laiks sev. Redzot, ka viņa dēļ nepārpūlies, arī slimnieks jutīsies labāk, viņš taču nevēlas kļūt par nastu.
Ja kāds šādā situācijā piedāvā palīdzību, nevajadzētu kautrēties to pieņemt. Varbūt ir cilvēki, kuri to gribētu, bet nezina, kā to izdarīt. Padomā, kas tieši tev būtu nepieciešams! Varbūt noderēs palīdzība mājas darbos, bet varbūt atbalsts, vienkārši uzklausot un aprunājoties? Kāds var nākt talkā, meklējot informāciju – par ārstēšanos, psihosociālo rehabilitāciju, valsts atbalstu ārstēšanas procesā. Svarīgi ir izrunāties – izteikt savas emocijas skaļi, nevis paturēt sevī un domāt, ka citiem būtu jāsaprot lietas tāpat.
Var būt arī tā, ka palīgam apkārt esošie jūtas apjukuši un nezina, kā atbalstīt, lai arī vēlētos. Tāpēc der pašam padomāt, kas varētu sniegt atbalstu – draugi, radinieki, kaimiņi, kolēģi –, un palūgt to. Un nevajadzētu apvainoties, saņemot atteikumu.
Varbūt cilvēks, lai arī teorētiski būtu gatavs palīdzēt, to nevar laika trūkuma dēļ. Vai arī tas, ar kuru vēlies vienkārši parunāt, nespēj uzklausīt, bet labprāt atvedīs vajadzīgās lietas no veikala. Tāpat rēķinies, ka ir arī tādi, kuri apzināti izvairās no negatīvām ziņām! Ja jūtams, ka otrs to dara, nevajag obligāti pieprasīt no viņa palīdzību.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Kad pietrūkst vārdu...

Kategorijas