Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas

2020. gada 28. maijs 07:00

Vienota sabiedrības vēsturiskā atmiņa ir mīts, taču ir iespējams meklēt kopīgus saskares punktus. Muzeji var atgādināt par to esamību, sarunā pirms 18. maija, Starptautiskās Muzeju dienas, kuru šogad pavadījām bez Muzeju nakts, teica vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.

Muzeji ir dažādi – valsts, pašvaldību, privātie, vēstures muzeji un mākslas muzeji, kā arī memoriāli. Kam būtu jāpiemīt tiem visiem, lai varētu teikt: šis ir labs muzejs?
To, kas ir muzejs, no juridiskā viedokļa definē Latvijas Muzeju likums, un tajā galvenais kritērijs ir muzeja atbilstība akreditācijas prasībām. Tēlaini izsakoties, muzeja akreditācija ir kā diploms vai sertifikāts, kas apliecina, ka cilvēks ir ieguvis noteikta līmeņa izglītību vai arī rūpnīca ražo kvalitatīvas un drošas lietas. Muzejs ir publiska, sabiedrībai pieejama vieta, un tas atšķir muzeju no privātas kolekcijas, kas mūsdienās, tāpat kā tas bija senatnē, tiek vākta, lai iepriecinātu pašu kolekcionāru un viņam tuvāko cilvēku loku.
Muzejam ir vajadzīgs stāsts, veltīts konkrētai auditorijai, un tie var būt gan viena pagasta vai pilsētas, gan Latvijas un pasaules iedzīvotāji. Tas nozīmē, ka mums ir jāzina, ko mēs vācam un kādēļ, ko gribam pastāstīt citiem, izmantojot muzeja krājumu. Ja muzeja veidotājiem ir atbildes uz šiem jautājumiem, tad viņi radīs “īstu”, patiešām labu muzeju neatkarīgi no tā, cik liels materiāls būs viņu rīcībā.

Kā šajā kontekstā vērtējami muzeji Latvijā? Cik lielā mērā tie spējuši iemiesot minētos kritērijus?
Muzeji Latvijā ir ļoti dažādi gan pieejamo iespēju, gan izvirzīto mērķu un uzdevumu ziņā. Muzeju akreditācija atspoguļo to, kādā mērā muzejs atbilst formālajiem kritērijiem, taču bez tiem ir vēl citi apstākļi, kuri muzeja pastāvēšanu veicina vai, gluži otrādi, apdraud: tās ir gan finansiālās iespējas, gan valsts vai pašvaldības izpratne par konkrētā muzeja nepieciešamību, un šī izpratne var mainīties. Akreditācija nosaka visiem muzejiem kopīgu profesionālo standartu, kas ļauj pēc kopīgām pazīmēm novērtēt ļoti atšķirīgus muzejus. Varbūt kādam šķiet, ka muzeju vide ir ļoti konservatīva un tajā nekas nemainās, taču patiesībā tā nav – muzeju dzīvi ietekmē gan ekonomika, gan mode, jo mainās priekšstati par to, kas pagātnē ir svarīgs un kas nav, kā arī priekšstati par to, ar kādiem paņēmieniem būtu jāstāsta mūsdienu cilvēkam par vēsturi.

Muzeji mūsdienās konkurē ar plašu izklaides industriju. Kā raudzīties uz šo faktu – kā uz muzeju attīstības dzinuli vai problēmu?
Manuprāt, tā ir problēma, jo muzeja komercializācija pirms apmēram 10 gadiem radīja būtisku pavērsienu muzeja darbā: agrāk muzejs pastāvēja, lai vāktu retas un kultūras vēsturei nozīmīgas lietas, savukārt tagad piesaiste izklaides industrijai var padarīt muzeja radīto stāstu banālu un plakanu. Protams, muzeja komercializācija ir spiesta lieta, jo muzejs ir dārgs prieks un līdzekļu visam nepietiek, kaut arī ir pieejami dažādi projektu konkursi. Diemžēl uz mecenātiem Latvijā nevar paļauties, to apliecina nesenais Jāņa Zuzāna piemērs, bet valstij naudas šim nolūkam nepietiek. Tāpēc muzeja komercializācija daļēji ir neizbēgama, vienlaikus jāmēģina saglabāt līdzsvaru starp labu gaumi un banalitāti. Tomēr tas, ka muzeja radītais stāsts – ekspozīcija vai tematiskais pasākums – tiek uztverts vispirms kā prece, kuras uzdevums ir nest peļņu, manā uztverē vienmēr būs drauds muzeja patstāvībai.

Muzeju likumā gan teikts, ka to darbība, “īstenojot muzeja funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu”. Ja ar minētajām funkcijām muzejs pietiekami nopelnīt nespēj, tad sanāk, ka tam jārada kaut cik ienesīgs blakusrūpals. Likuma autori visticamāk gan tā nebija domājuši un ar šo normu centās nodrošināties pret to, ka muzeji kļūst par balagāniem, bet situācija de facto rada tieši šādu risku.
Jā, likums paredz to, ka muzeju nevar tā vienkārši pārvērst par izklaides vietu peļņas iegūšanai, tomēr nereti pati sabiedrība to šādi saprot. Muzejs taču tērē nodokļu maksātāju naudu, tātad iedzīvotājiem ir tiesības prasīt atdevi. Šāda nostāja nekur nepazudīs, tāpēc muzejam vienmēr jārēķinās ar iespēju, ka tā pastāvēšanas jēga var tikt apšaubīta.
Tas, vai muzejs kļūs par balagānu, ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri strādā muzejā un komunicē ar apmeklētājiem. Muzeju nakts ļoti labi parāda, ka tā saucamā vieglākā ceļa nemaz nav, jo publikas uzmanību ar lētiem trikiem noturēt nevar. Iespējams, tieši Muzeju naktī daudzi apmeklētāji nokļūst muzejā pirmo reizi, taču vai tā nepaliks arī pēdējā? It īpaši tāpēc, ka vienu laiku bija ieviesusies prakse trieciena tempā skriet no viena muzeja uz nākamo, lai savāktu punktus par to, ka esi pārkāpis kārtējā muzeja slieksni. Būtībā šāds “maratons” ir tieši pretējs muzeja pastāvēšanas jēgai! Tāpēc Muzeju nakts ir tāds divdabīgs pasākums: no vienas puses, muzeji piesaista ļoti plašas publikas uzmanību, bet, no otras puses, šī uzmanība nav noturīga un veicina tikai paviršu kultūras patēriņu.

Ir daudz brīnišķīgu muzeju, kuros apmeklētāji kāju nesper, jo šie muzeji nav starp tiem, ko plaši iesaka patērēt, saka ilggadējais Rundāles pils muzeja vadītājs, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis. Kādas ir šo muzeju iespējas un potenciālie darbības virzieni, zinot, ka tie nav un nekad nebūs Luvra vai Rundāle?
Tas ir jautājums gan par muzeja radīto stāstu, gan par tā komercializāciju. Ko nozīmē: interesants muzejs? Vai tikai tāds, kur var apskatīt vienradža raga fragmentu vai kādu reti sastopamu elles mašīnu no Otrā pasaules kara laika? Līdz pat 19. gadsimtam Eiropā pastāvēja tāda parādība kā anatomiskais teātris, kurā praktizēja publisku līķu sekciju. Tas viss, bez šaubām, ir interesanti, un cilvēkus vienmēr pievelk neparastais, dīvainais, arī šausmīgais un pretīgais. Mūsdienās to visu var atrast internetā, tāpēc dažādas sensācijas muzeju no aizmirstības neglābs. Var rīkoties tā, kā to dara dažādās Eiropas valstīs, kur muzejs kļūst par vienu no vietējās dzīves centriem, ar pasākumiem piesaistot dažāda vecuma auditoriju, it kā pieradinot savas apkaimes iedzīvotājus pie tā, ka tepat blakus ir muzejs un tajā būt ir interesanti. Ja muzejs būs vajadzīgs vietējiem iedzīvotājiem, tas kļūs vajadzīgs arī citiem. Mazajās Latvijas pilsētās un pagastos muzejs līdzās kādam interesantam dabas objektam bieži vien ir viena no tām vietām, kuru ir vērts apmeklēt un iepazīt.

Tas, kā raugāmies uz savas valsts vēsturi, nosaka mūsu pašizpratni, identitāti. Muzeju likumā nekas nav teikts par sabiedrības vēstures atmiņu veidošanu, kam nepieciešams noteikts koncepts, noteiktas politikas īstenošana. Cik lielā mērā tas būtu muzeja uzdevums?
Es skeptiski raugos uz kaut kādas vienotas vēsturiskās atmiņas veidošanu ne tikai Latvijā, bet vispār, kopumā. Domāju, ka “vienota vēsturiskā atmiņa” vai “vēstures apziņa” ir mīts. Ne tikai tāpēc, ka atšķiras cilvēku politiskie uzskati vai simpātijas, un tā tas ir visur, ne tikai Latvijā. No malas mums var izskatīties, ka citur sabiedrība ir vienota, pārliecināta par vienu kopīgo vēstures stāstu, taču, manuprāt, tie ir tikai reti izņēmumi. Dažādu reģionu robežvalstīs, un arī Latvija ir šāda valsts, vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas, un tas nav nekas traģisks.
Mākslīgi veidot vienotu vēsturisko atmiņu var tikai totalitārās sabiedrībās, kur pastāv viena un visiem obligāta ideoloģiskā “patiesība”. Pagātnes vērtējumi vienmēr būs atšķirīgi tāpēc, ka atšķirīga ir cilvēku pieredze (arī dzimtas un ģimenes vēstures līmenī), un, jo vairāk pret šādām atšķirībām cīnīsies ar valstiskiem līdzekļiem, jo dziļākas un pamatīgākas šīs atšķirības kļūs. Faktiski tas nozīmētu izvērst propagandas karu valsts iekšienē.
Uzskatu, ka pagātnes attēlojumā ir jāparāda gan kopīgais, gan atšķirīgais, jo vienotību nevar radīt mākslīgi, tā būs ilūzija. Manipulēt var tikai ar to informāciju, kuru slēpj vai neatklāj līdz galam, tāpēc ir jāceļ gaismā arī vēsturiskās pretrunas un traģēdijas. Īlenu maisā nenoslēpsi tik un tā.

Latvijā gan ir novērojama situācija, kad atšķirīga vēstures izpratne rada sabiedriski nozīmīgu problēmu, ko ilustratīvi redzam 16. martā un 9. maijā. Vēstures atmiņa un no tās izrietošā piederības sajūta bieži nav balstīta racionālā prāta slēdzienos, kur liela loma ir izglītībai un izglītotībai, bet nāk no ģimenes un dzimtas vēstures stāstiem. Cik perspektīvi ir centieni Latvijas sabiedrībā izveidot vienotu vēstures izpratni?
Pilnīgi piekrītu, ka tas, ko sauc par vēsturisko atmiņu vai par vēstures apziņu, tikai daļēji ir racionāli izskaidrojams un saprotams. Ja pagātnes uztverei vienmēr varētu tuvoties ar vēsu prātu, droši vien ne tikai nebūtu strīdu par vēsturi, bet arī pati vēsture mums nebūtu vajadzīga. Nesen redzēju internetā lielisko Elmāra Seņkova izrādi “Irānas konference”. Pēc tam ir vieglāk saprast, ka daudzas politiskas un vēsturiskas problēmas un vērtību konflikti sakņojas ne tikai kopīgajā izpratnē par pagātni un tagadni, bet arī dziļi personiskajā pieredzē. Cilvēks spriež par pasauli pēc tā, ko piedzīvojis pats uz savas ādas, bieži šie spriedumi veidojas neapzināti, un tieši tāpēc tie ir tik nozīmīgi, jo personiskās sāpes vai aizvainojums, tāpat kā lepnums un prieks par notikušo, viegli var pārvērsties kolektīvajā lepnumā vai aizvainojumā.
Mēs nevaram mainīt pagātni, taču varam tajā saskatīt citus vaibstus un nozīmi. Tāpēc svarīgāka par kopīgas vēstures zīmēšanu pagātnē ir savstarpējā cieņā balstīta saskarsme šodien, jo mūsdienas pārtop pagātnē un galu galā kļūst par vēsturi.

Gana spēcīgi ir pārstāvēts viedoklis, ka latviešiem šobrīd jārada jauns pozitīvs nacionālais mīts, lai celtu tautas pašapziņu. Kā raugāties uz šādu ideju?
Vēsturnieku uzdevums nav radīt nacionālo mītu, jo tas ir bijis jau pirms vēstures rakstīšanas un nav nekur pazudis arī mūsdienās, mīts pastāv vienmēr. Senatnes mītus mēs tagad uztveram kā pasakas vai leģendas, savukārt šodien mums apkārt ir daudz vairāk politiska satura mītu.
Jā, mīts var stiprināt pašapziņu, tāpat kā alkohols padara mūs stiprus un pārgalvīgus, bet pēc tam seko paģiras. Un politikā tās nav mazāk bīstamas kā sadzīvē, jo politika prasa skaidru galvu. Dzejniece Vizma Belševica, kas ļoti labi pazina mīta spēku literatūrā un arī tā nozīmi cilvēka dzīvē, tomēr 1994. gadā brīdināja: valsti nedrīkst celt uz mītiskiem pamatiem – mītam vidus caurs, celtne sabruks. Dzīve bez mītiem būtu tikpat neiespējama kā dzīve bez pasakām, piemēram, bērni, kas palikuši bez sava “pasaku laikmeta”, vēlāk jūtas it kā apdalīti. Taču dzīvot pasakā nav iespējams, tāpēc nacionālais mīts lai paliek ārpus vēstures zinātnes lauka – lai tajā labāk aug vienkārši, pārbaudīti un sala izturīgi augi, bet skaistos un fantastiskos mītu ziedus atstāsim vāzēm un siltumnīcām!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mārtiņš Mintaurs: vienotas atmiņas par pagātni nav iespējamas

Kategorijas