Mūns un karantīna

2020. gada 28. maijs 07:00

Turpinājums. Sākums 19., 26. marta, 2., 9., 16., 23., 30. aprīļa, 7., 14. un 21. maija numurā.
Rīts iesākas man nesaprotami. Noskan modinātāja zvans, Viņa mierīgi to izslēdz un turpina gulēt. Kas ta’ šis tāds tagad būs – uz darbu netaisās braukt? Kļūstu tik nemierīgs, ka izlecu no gultas un iesperu Moricam. Tas, sapratis, ka jāceļas, ielec gultā Viņai virsū un sāk priecīgi lēkāt un bučot Viņai acis. Viņa nopurina mazo nešpetneli nost un turpina gulēt. Savā prātā jau sāku zīmēt baisas ainas, ka mums vairs nav darba, nav desiņas, nav pastētītes…
Pēc brīža atskan telefona zvans. Viņa uz to atbild un kā bulta ir ārā no gultas. Ahā, priekšnieks zvana! Aizgulējusies? Bet nekā, uzvelk mājas drēbes un iet vārīt kafiju. Lielo krūzi. Tātad nekur nebrauks. Ja brauktu, taisītu mazo tasīti mežrozīšu tējas. Esmu jau ievērojis viņas ikrīta rituālus.
Pēc brīža Viņa aizšļūkā uz vārtiņu pusi, kur ir piebraucis kravas busiņš. Ziņkārības mākts, tipinu līdzi. No busiņa izceļ lielu un smagu somu. Mēs pa diviem knapi varam aiznest līdz mājai.
Izrādās, ka Meita, kuru es nekad neesmu saticis, tikai runājies pa telefonu, ir atsūtījusi mums kaut ko. Kad somu atver, ārā sāk celt dažādus kārumus un labas lietas. Mūnītim ir tik daudz visādu kārumu, ka var rīkot pat ballīti. Nujā, esmu ziņās dzirdējis, ka valstī ir krīze, bet, ka mums ir tik slikti, es pat neapjautu. Mums laikam ir iestājies bads, un viss tagad jāsūta no aizjūras. Ar bažām skatos uz Viņu, neuzdrošinos pat pajautāt, kopš kura brīža viss ir tik slikti. Es taču redzēju, ka ledusskapī nekā netrūkst. Kāds pa nakti visu izēdis? Tik daudz jautājumu grozās manā galvā, un sirds sāk nevaldāmi dauzīties.
Un tad noskaidrojas, ka Meita, kas ir māsa mūsu Dēlam, nopirkusi savam brālim tupeles un nu atsūtījusi, pie viena piekrāmējot somu ar sveicieniem visai Ģimenei. Uzzinu, ka pasts strādājot kā gliemezis (es gan nevienu gliemezi strādājam neesmu redzējis, viņi tikai grauž lakstus), tāpēc esot izdevīgāk visu sūtīt ar kurjeriem, bet kurš tad sūta pustukšu somu? Meita ir ļoti praktisks un tālredzīgs cilvēks. Iemīlu viņu aizvien vairāk. Un nolemju rīkot ballīti par godu viņai.
Viņa izņem no somas un saliek maisiņā zeltītas kafijas paciņu, lielu konfekšu kasti un nes uz dārza stūri Kaimiņienei. Morics, padzirdējis Kaimiņienes balsi un ieraudzījis Maksi, kļūst galīgi prātā tērēts un sāk rāpties pa sētu uz augšu. Kaimiņiene iespiedzas: “Tu redzi? Tu redzi, kā tas notiek!” Teikšu godīgi, pat man sirds pamira, kad tas tirliņš zibenīgi uzrāpās pa žoga pinumu un grīļodamies sāka soļot pa aso sētas virspusi uz kaimiņmājas pusi. Viņa paķēra šuneli, apskatīja, vai vēderā nav caurumu, iežmiedza padusē un atstiepa mājās. Galvā viņam ir caurums, ne vēderā! Kā var sevi pakļaut tādām briesmām? No šīs dienas Morics ārā tiek vests tikai saitītē. Tā iet, ka nodod savu bēgšanas plānu!
Otrā dienā atbrauc Draudzene. Manējā paņēmusi ķerru, rikšiem vien skrien pie Draudzenes mašīnas, kas ir atvedusi tik lielu zemes maisu, ka viss bagāžnieks ar to ir pilns. Un kā tās divas miesās un, manuprāt, nu jau arī garā vājās sievietes plāno to visu izcelt laukā? Izrādās, nav nemaz tik vājas, bet kā divi ceļamkrāni uz viens div’ ir izcēlušas šo smagsvaru un aizstiepušas jau līdz mājai.
Brīdi vēlāk, kad padzerta kafija, lūpas uzkrāsotas, abas laiž ciemos pie Kaimiņienes uz bodi – tīšot un pirkšot dziju. Man šis viņu vaļasprieks liekas makten dīvains, kad ārā spoži spīd saule. Morics, sataisījis profesora cienīgu ģīmi, man skaidro, ka rati jātaisa ziemā, ragavas vasarā. Es palieku uz tādas pauzes, ka nesaprotu, kā atjaunot savu runas spēju, jo kāds sakars zeķēm ar ratiem? Morics reizēm cenšas būt tik gudrs, tik gudrs, ka pat es palieku mēms. Pagrozu pirkstu pie deniņiem un, noteicis, ka man nav pa ceļam ar tādiem ratu meistariem, jožu savās gaitās. Lai viņi visi brauc, kur grib, ar ratiem, zirgu vai limuzīnu!
Vakarā atbrauc Mazdēliņi. Es īsti nesaprotu, kuram viņi ir mazdēliņi, un tas arī nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņi ir divi mazi un dikti kustīgi puikas. Mūsu Bandai tie ir svētki, jo mēs visi jožam gan pa māju, gan pa āru.
Brālis ir atbraucis un pļauj zālīti, mēs visi skrienam, lecam, bet viņš mums traucē. Kāpēc vienmēr savi darbi jāieplāno tad, kad mums ir ballīte? Mazos drīz vien aizsūta gulēt. Es zinu, tas viss Brāļa dēļ, jo izrādās, ka traucējot viņam mēs, nevis otrādi. Sēžu uz lielā Ķīnas mūra un kaļu plānus, kā vienreiz to Brāli nolikt pie vietas. Pagaidām nekas nenāk prātā, bet gan jau.
No rīta atbrauc Dēls. Abi ar Brāļadēlu beidzot saskrūvēs siltumnīcu līdz galam. Nebūs pagājis ne mēnesis. Viņa staigā un purpina, ka citreiz saukšot meistaru un maksāšot viņam, nevis gaidīs, kad šitie slaisti izriktēsies. Es jau sen viņai to ieteicu, bet Viņa jau pati gudrākā, nevienu neklausa. Aiz muguras parādu mēli un nošņācu: “Es taču teicu!”
Dēls izrādās tāds šķībrocis, ka mums mājās beidzas visi plāksteri, bet viņš pats ir krustām šķērsām ar tiem nolīmēts. Un vēl pa šo laiku esmu iemācījies tik daudz jaunu vārdiņu, ko Dēls un Brāļadēls ik pa brīdim pielieto. Kad mēģinu ar tiem paspīdēt, mani nez kāpēc kaunina. Esmu neizpratnē par šo.
Domās visus pasūtu dillēs (nu jau ir iesētas) un aizeju pakavēt laiku Līgavai. Kopš viņa mūsu mājā parādās aizvien biežāk, es sāku saprast, ka viņa man tīri labi patīk. Un es viņai arī. Izskatās, ka pat vairāk nekā Morics! Viņa bužina manu kažoku un bildē mani. Es spēlēju līdzi – labsajūtā murrāju, grozos no viena sāna uz otru, lai mans fotogēniskākais vaigs vienmēr būtu vērsts pret kameru. Līgava sajūsmā spiedz un stāsta Viņai, ka Mūnītis ir vislabākais. Un kāpēc tas vēl kādam jāstāsta? Es pats zinu, ka esmu pats labākais. Kas to vēl nesaprot, man viņu patiesi žēl. Moricam gan nepatīk manas siltās attiecības ar Līgavu. Viņš no bēdām saraujas pavisam maziņš un pīkst. Lācim kā vienmēr viss vienalga. Tas ierāpjas gultā, pagrūž mani ar savu snuķi un izlaižas.
Dienās, kad Viņa aizbrauc uz darbu, man ir tik vientuļi! Pat nezināju, ka tik ļoti esmu Viņai pieķēries. Viņa vienmēr mani pabužina, samīļo, pasaka kādu labu vārdiņu. Tāpēc dienās, kad Viņa ir mājās, es staigāju pa pēdām. Cenšos palīdzēt dārzā. Viņa uzber uz taciņām skaidiņas, es tās izlīdzinu pa visām dobēm. Noraujos pa asti par pašdarbību. Izrādās, ka skaidiņām jābūt tikai uz taciņām.
Lai viņu iepriecinātu, es eju meklēt, kur tie kartupeļi ir uzdīguši. Paraušu zemi nost. Nekā. Sāku rakt dziļāk un atrodu. Salieku kartupeļus virs zemes un lepni gaidu, kad Viņa ieraudzīs manu darbu. Kad ierauga, es atkal dabūju pa asti. Nolemju, ka nepalīdzēšu, un, lepni izslējis asti, dodos savās gaitās.
Ieraugu treknu maijvaboli, skrienu tai pakaļ, noķeru un apēdu. Viņa paņem mani klēpī un saka: es esot malacis. Ej nu tu saproti tos sievišķus! Kad, manuprāt, es daru labus darbus un palīdzu, dod man pa asti; kad nožmiedzu kādu, esmu zelta gabaliņš. Man vēl tik daudz jāmācās un jāsaprot!
Viss vakars būs jāpavada pie Gūgles, lai saprastu, kas man ar tiem tomātiem jādara. Tos tak stādīšot tajā siltumnīcā. Varēja jau nestādīt, jo tik dikti smuka mājiņa man būtu. Gan pagulēt, gan pakašāties, bet nē, tomāti esot galvenie!
Rakstīšu vēstuli Meitai, lai nākamreiz man atsūta mazu siltumnīciņu. Un tad visiem būs labi!
Ja Tu gadījumā zini, kas Mūnam jādara ar tomātiem, atraksti man, es gaidīšu!
Mīlestībā – Mūns.
Turpmāk vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūns un karantīna

Kategorijas