Sagaida īsto brīdi

2020. gada 4. jūnijs 07:00

877

Liepājnieks Mārtiņš Solovjovs Liepājas ezerā noķer milzīgu sudrabkarūsu un dalās gudrībās, kā noķert līņus.
35 gadus vecais liepājnieks rekordlielo karūsu ar pludiņmakšķeri noķēra pagājušās nedēļas nogalē, agrā sestdienas rītā, Polderu kanālā Liepājas ezerā. Tā svēra 2,805 kilogramus. Zivs iekāroja ēsmu – sarkano slieku.

Latvijas rekorda smagumā
Noķeršanas brīdī nebija skaidrs, vai tā ir zelta vai sudraba karūsa. Zelta karūsas Latvijas rekords ir 3,15 kilogrami, bet sudraba karūsas – 2,37 kilogrami. M. Solovjovs kontaktējies ar gudrākiem cilvēkiem, secinājuši, ka visticamāk tā ir zelta karūsa, tuvu Latvijas rekordam.
Kad fotogrāfijas redzēja vides pētnieks un makšķernieks Māris Olte un institūta “BIOR” vadošais pētnieks Ēriks Aleksejevs, tie apstiprināja, ka liepājnieka loms ir sudrabkarūsa.
Tas nozīmē – jābūt jaunam Latvijas rekordam. Lai lielā zivs būtu oficiāli fiksēta, M. Solovjovs to svēra Liepājas makšķernieku veikalā “Gards”.
“Speciālisti ir apstiprinājuši. Tagad sūtīšu zvīņas, tad tik uzzināšu, kas tālāk būs, jo pilnībā vēl nav apstiprināts Latvijas rekords. Man bija jānosūta veikala apliecinājums, desmit zvīņas un apraksts uz Latvijas zivs rekordu. Cik sapratu, tad viņi zvīņas vēl sūtīs uz laboratoriju un pārliecināsies. Es ļoti ceru, ka būs Latvijas rekords. Katrā ziņā Liepājā tā visticamāk ir lielākā karūsa, jo neviens neko nav ziņojis un fiksējis,” gandarīts ir makšķernieks.

Sakuļ ūdeni putās
M. Solovjovs Liepājas ezerā ar pludiņmakšķeri makšķerē no krasta. Aizvadītajā sestdienā viņš ierasti devās uz līņu copi. “Es ļoti agri ceļos – apmēram trijos, bet sāku ķert četros. Makšķerēju principā līdz vienpadsmitiem. Karūsa paņēma sešos četrdesmit. Pirms tam vēl bija maziņi ruducīši, asarīši. Tad nāca karūsa, bet vēl pēc tam izvilku septiņsimt gramu līni bonusā,” priecājas M. Solovjovs.
Cīņa ar lielo sudrabkarūsu nav bijusi ilga. “Viņa paņēma, es piecirtu. No sākuma domāju, ka kaut kur aizķēries, tāda sajūta bija. Tad karūsa sāka ārdīties. Bija tādi mutuļi, ka vēl pēc stundas ūdens burbuļi un putas bija tajā vietā. Labi, ka līdzi bija uztveramais tīkliņš, ātri dabūju tajā. Āķis bija lūpā smuki iekšā,” stāsta liepājnieks.
Pirmajā mirklī, ieraugot, kāda zivs ir āķa galā, sapratis, ka tas ir lielākais, ko viņš ir redzējis. Kad veikalā notika svēršana, sapratis, ka sudrabkarūsas gadījumā ir noķēris jaunu Latvijas rekordu. Ezera krastā svari rādījuši 2,855 kilogramus, bet līdz veikalam zivs pastāvējusi un svēra 50 gramus mazāk.

Priekšroka – līņu copei
M. Solovjovs savu īsto vietu Liepājas ezerā ir atradis 2013. gadā. “Vienu gadu nāca līņi, otru gadu, tā līdz šim brīdim. Karūsas gan bieži nebija trāpījušās, bet šogad šī man ir jau otrā,” atklāj M. Solovjovs. Arī maijā noķertā karūsa bijusi liela – svēra 1,4 kilogramus.
Liepājnieks savā copes vietā vispirms zivis iebaro, pēc tam izkrāmē mantas, tad iemet makšķeres un sāk gaidīt īsto brīdi. Parasti viņš makšķerē vai nu no četriem līdz vienpadsmitiem rītā, vai dodas uz vakara copi – no sešiem līdz vienpadsmitiem vakarā. Pa dienu var šo to noķert, bet tad nav īstais laiks.
Neesot tā, ka viņš izvēlas tikai pludiņmakšķerēšanu. 1. maijā, kad tiek atklāta līdaku sezona, M. Solovjovs nevar izvēlēties, vai braukt līdakās vai tomēr uz līņiem. “Ezers ir pilns. Uz līņiem cilvēki nesēž tik daudz, tad es aizbraucu. Līņu laiks man ir no 1. maija līdz jūnija beigām, pēc tam viss kanāls ir pārklājies ar zālēm. Tur vairs nav ko darīt, tad pāreju uz citu zivi – uz zandartu. To jūlijā Liepājas ezerā uz spiningu var noķert,” apgalvo M. Solovjovs.

Lomu atdod citiem
“Jāmeklē mierīga un klusa vieta, mierīgs laiks, kad nav vēja. Jābūt klusumam, nedrīkst apkārt būt troksnis, jābūt pacietībai, protams, arī veiksmei – tas ir viss, kas vajadzīgs,” M. Solovjovs dalās pieredzē, kā noķert līņus.
Viņam līdz šim lielākais līnis ir bijis ap diviem kilogramiem. Labākās copes reizes ir bijušas tās, kad pieķērušies četri vai pieci līņi. Makšķernieks zina stāstīt, ka šī zivs pārvietojas viena vai pāros. Protams, esot bijušas reizes, kad licies, ka nu tik būs, bet ir jāpaliek tukšā. Tad vienīgais ieguvums bija pasēdēšana svaigā gaisā.
Liepājnieks ēsmai izmanto tikai sarkano slieku, ko pats audzē savā komposta kaudzē. Viņš to pārdod arī citiem copmaņiem.
“Mani makšķerēšana piesaista varbūt nekā sporta veids, bet kā atpūta brīvā dabā. Ūdens un putnu skaņas no rītiem. Tas kopumā viss ir patīkami, tā ir atslēga, kāpēc man patīk makšķerēt. Man ļoti patīk makšķerēt, bet pats zivis ļoti reti ēdu. Ja ēdu, tad tās ir jūras zivis. Savas noķertās zivis atdodu radiniekiem vai draugiem. Pats tās tikai ķeru,” stāsta M. Solovjovs.
Viņš piebilst, ka līdz šim lielākā noķertā līdaka bijusi līdz trim kilogramiem. Kad bija aizbraucis pastrādāt uz Dāniju, tur noķēris 5,2 kilogramus. “Tur ir vieglāk noķert, jo viņi tā nemakšķerē kā latvieši. Viņiem vairāk ir foreļu dīķi, kur samaksā naudu un makšķerē, bet tas ir tas pats, kas makšķerēt zivi bļodā – neinteresanti,” uzskata M. Solovjovs.
Viņš sevi sauc par makšķernieku jau no bērna kājas. Pirmie līnīši un karūsas ķertas Liepājā divos dīķos tramvaja galapunktā Dienvidrietumu rajonā. Tagad viņa vienīgā vieta ir Liepājas ezers, jo tur esot labas zivis. “Vajag tikai sagaidīt īsto brīdi un īsto laiku un būt īstajā vietā,” uzsver M. Solovjovs.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sagaida īsto brīdi

Kategorijas