Uzraksti, kā tev klājas!

2020. gada 11. jūnijs 02:16

141

Pirms tehnoloģiju ēras, rindojot burtus vēstulē vai dienasgrāmatā, rakstītājs centās izvēlēties piemērotākos teikumus, frāzes, piedomāja par stilu un gramatiku. Līdz mirklim, kad zīmulis vai pildspalva pieskaras papīram, nācās piepūlēt smadzenes – lai neuzrakstītu muļķības, kas vēlāk jānožēlo. Tika uzskatīts, ka dziļākās domas, intīmas lietas uzticamas vienīgi tuvākajiem un glīts rokraksts liecina par indivīda raksturu un intelektu.
Mūsdienās saskarsme kļuvusi krietni paviršāka, seklāka, dienasgrāmatu klades, ar roku rakstītas vēstules un apsveikuma kartītes pamazām aiziet nebūtībā, bet virtuālā saziņa (lasi – datora klaviatūra) pacieš visu.

Ķeburi nav diagnoze
Jau kopš dzimšanas mums ir svarīgi mijiedarboties ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Pirmajās attiecībās starp bērnu un vecākiem tiek apgūtas prasmes izprast sevi, otru cilvēku, kā arī spējas adekvāti izpaust savas emocijas, jūtas un viedokli. Arī turpmāk, piedzīvojot abpusējas simpātijas, sapratni, pozitīvu novērtējumu, rodas vēlēšanās turpināt komunikāciju ar konkrēto personu, skaidro kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, klīniskā psiholoģe, psiholoģijas doktore Estere Birziņa.
Speciāliste norāda: 21. gadsimtā ir milzum daudz iespēju uzturēt dialogu, arī izmantojot modernās tehnoloģijas, un nav vērts raizēties, ka arvien mazāk rakstām vēstules uz papīra. “Manuprāt, svarīgākais ir saziņas mērķis – pateikt otram, cik daudz viņš mums nozīmē, cerot saņemt līdzvērtīgu apliecinājumu no personas, kurai rakstām. Joprojām ir cilvēki, kuri raksta ar pasta starpniecību piegādājamus apsveikumus un vēstules. Daži tā rīkojas, jo ir pieraduši, bet citi – vēloties izrādīt īpaši personīgu un cieņpilnu attieksmi. Nāk prātā arī omītēm rakstītās mazo bērnu vēstules, kas bieži ir kopā ar jaukiem zīmējumiem. Tas nekas, ja vēstulītē burtiņi sašķiebušies un trūkst kādas garumzīmes.”
Tomēr skolotājus un arī vecākus uztrauc lielas daļas jauniešu nespēja ar pildspalvu uzrakstīt salasāmu tekstu. Tiek apsvērta doma par bērnu trenēšanu glītrakstīšanā. Savulaik skolā šis mācību priekšmets daudziem izraisīja riebumu un asaras. Trūka izpratnes par to, ka ne visiem attiecīgā vecumā ir vajadzīgās spējas sekmīgi koncentrēties, pietiekoši ilgi noturēt uzmanību, kā arī vienlīdz labi attīstīta plaukstas sīkā muskulatūra. To ietekmē arī dažādas temperamenta izpausmes.
Dzirdēts uzskats – gribi gudru bērnu, liec viņam rakstīt ar pildspalvu uz papīra. Bet kā panākt, lai neglīto ķeburu vietā veidotos normāls rokraksts?
E. Birziņa iesaka vienkāršu paņēmienu, kā palīdzēt netiešā veidā: “Tā varētu būt darbošanās ar mīkstiem veidošanas materiāliem, piemēram, plastilīnu, mālu, zīmēšana, dažādas spēles, kurās nodarbināta plaukstu muskulatūra. Jāuzsver gan, ka vislielākā nozīme ir vecāku vai skolotāja atbalstošai attieksmei, spējai sniegt pozitīvu apstiprinājumu bērna veikumam, kā arī citām pieaugušo prasmēm būt tādā mijiedarbībā ar bērnu, kas stiprinātu pārvarēt grūtības un veicinātu interesi darba procesā.”

Vēlme pēc uzmanības
Mūsu laikos ķirši bija saldāki un bērni pret līdzcilvēkiem, tostarp vecākiem ļaudīm, izturējās pieklājīgāk, dzirdams ne tikai no senioriem. Vēl pirms pārdesmit gadiem reti kurš atļāvās personvārdus, pilsētu, valstu nosaukumus rakstīt ar mazo burtu.
Psiholoģei nācies dzirdēt vecāku sūdzības, ka padsmitnieks gandrīz vispār nerunā, reizēm kaut ko dusmās un rupji atcērt pretī. Vai arī ka bērns to vien dara kā sēž telefonā vai datorā, jo, viņaprāt, patiesā dzīve noris tur.
Ar nobriedušu prātu pasekojot aktīvākajiem sociālo tīklu lietotājiem, nav grūti noteikt viņu politisko un reliģisko pārliecību, izglītības līmeni, sociālo un psihes stāvokli. Tikmēr daži virtuālajā vidē gatavi ne tikai draugiem, bet arī svešiniekiem atklāt teju visu privāto dzīvi. Vienam šķiet bezgala svarīgi izklāstīt, kāds gardums tikko pagatavots, cits dalās priekā par atraktīvo mīluli, jaunajām biksēm vai peldkostīmu, vēl kāds nekautrējoties rāda, kā bēbis piekakājis pamperu. Un reizēm virtuālā drauga kompliments vai kritiska piezīme jaunieti interesē un ietekmē vairāk nekā tuvinieku viedoklis.
Var jau jaunajam cilvēkam ieteikt filtrēt informāciju, ko saņem un ar ko dalās, bet visi to nekad nespēs. Varbūt esam globālu pārmaiņu priekšā un piepildās gaišreģu pareģojums, ka mākslīgais intelekts valdīs pār pasauli? E. Birziņa rosina aizdomāties: “Gadījumi mēdz būt dažādi, taču ir novērojams, ka bieži jaunieši jūtas vientuļi, vecāku nesaprasti. Vienojošais ir tas, ka virtuālais draugs tiek uztverts kā tāds, kurš saprot un spēj just līdzi. Šī vēlēšanās pēc uzmanības ir katram cilvēkam. Iespējams, tādēļ lielā sabiedrības daļā tik izplatīta ir publicēšanās dažādās interneta vietnēs, pat īpaši nepiedomājot par atspoguļoto saturu.”

Demokrātija vai visatļautība?
Interneta vidi vilinošu padara fakts, ka tās saturs ir daudzpusīgs. Leģendārs kļuvis teiciens “ja ko nezini, pajautā Mammai Gūglei”. Tikpat viegli kā atjaunot attiecības ar pazaudētiem draugiem un gūt virtuālus domubiedrus iespējams tikt pie dezinformācijas un verbālu mēslu devas. Nevienam vien ir gadījies uzdurties kādam viltus profilam, “universālam ekspertam” un anonīmam vienīgās patiesības paudējam. Ja uzdrīksties tādam oponēt, vari tikt noriets, saņemt necenzētu dusmu šalti.
Viedokļu daudzveidība ir laba lieta, bet, lasot, cik kaislīgi un bez bremzēm atsevišķi indivīdi e-vidē lamā valdību, ministrus, valsti un arī tos, kuri par viņiem veiksmīgāki, čaklāki, talantīgāki, labāk situēti, atliek vien paraustīt plecus. Kur palikusi elementāra pieklājība? Galu galā – demokrātija nav visatļautība.
Psiholoģe vēlreiz uzsver: uzvedības modeli, kā veiksmīgi komunicēt ar līdzcilvēkiem, mēs apgūstam agrīnajā mijiedarbībā ģimenē. “Ja bērnības pieredzē attiecības nav bijušas drošas, pieņemošas, vienam otru respektējošas, ja maz bijis pozitīva apstiprinājuma, iedrošinājuma un mierinājuma brīžu, cilvēkam var izveidoties grūti paciešama nevērtības un bezspēcības izjūta. Tālākais atkarīgs no dažādiem faktoriem un var izpausties arī antisociālā uzvedībā. Ļaujot vaļu dusmām, agresijai, uzbrūkot citiem, uz brīdi var sajusties spēcīgāks. Problēma slēpjas tajā, ka indivīdi, kuri uzbrūk un pazemo citus, nav apguvuši prasmi apzināties, vadīt un kontrolēt savas negatīvās emocijas. Viņu traģiskās neveiksmes šāda veida sociālās situācijās visdrīzāk turpināsies.”
Mēs visi esam ievainojami un varam justies šokēti par kaut ko. Bet ko iesākt jūtīgākam cilvēkam, ja pēc piedzīvotā uzbrukuma sākas negatīvi emocionālie pārdzīvojumi? Ārsts Pēteris Kļava ir teicis, ka apvainošanās liecina par attīstības apstāšanos…
Psiholoģe E. Birziņa, protams, zina gan par “viedokļu kaujām”, kas mēdz būt gan smieklīgas, gan nepatīkamas, gan to, ka vārda brīvība tiek izmantota, lai netieši censtos uzspiest citiem savus uzskatus un vērtības. Viņa secina: “Skumji, ja to dara, pazemojot un noniecinot citādi domājošos. Varbūt, izpaužoties šādā veidā, daļa indivīdu jūt atvieglojumu, šķiet piederīgi kādai no grupām un kļūst vērtīgāki savā skatījumā. Varbūt tā cilvēks ar laiku nonāk pie sāpīgas atklāsmes – uzrakstītus vārdus var izdzēst, taču to ietekme diemžēl ir neatsaucama. Labāk galā tiks cilvēks ar adekvātu pašvērtējumu un attīstītu emocionālo inteliģenci. Paaugstinoties pašizpratnei, spējām labāk apzināties un pieņemt sevi, kas parasti notiek terapijas procesā, cilvēks spēj objektīvāk izvērtēt notiekošo un arī atrast sev pieņemamāko rīcības veidu noteiktā situācijā. Rūpējoties par emocionālo labsajūtu attiecībā par negatīvām izpausmēm interneta vidē, viena no stratēģijām varētu būt – nelasīt, kas atrodas “miskastē” jeb komentāros.”
Kad tu pēdējoreiz izbaudīji īstas pastkastītes maģiju?

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uzraksti, kā tev klājas!

Kategorijas