Mūna jaunie piedzīvojumi

2020. gada 18. jūnijs 07:06

Vai gaidījāt mani, savu draudziņu, saldumiņu? Jā, esmu mazliet pēc jums noilgojies – mans spiedzošo fanu pulks! Jo dzīvot bez savu draudziņu uzmanības ir kā tumšā mucā zem vāka – nav gaismas, nav gaisa un aplausu.
Bet man noteikti vajag pastāstīt, kā man klājas. Un mazliet pasūdzēties, jo jūs esat vienīgie, kas mani uzklausa un saprot.
Lieta tāda – kopš te sāk visu ko atļaut, uz mūsu māju ciemiņi tik reti atbrauc, ka man liekas – visi ir emigrējuši uz tuvajām ārzemēm. Nesaprotu, kas tur labāks, bet ziņās dzirdēju, ka nu tik tagad visi laiž uz Lietuvu un Igauniju. Varbūt gaiss svaigāks? Un šamējie bariem vien, bariem vien jož pie mums. Noteikti painteresēšos par šo jautājumu Vides ministrijā. Vai Veselības.
Brālis savā kempingā raujas melnās miesās. Tagad pa Gauju visi laiž ar laivām, spēj tik visus nodrošināt ar naktsmājām. Ļauži ir kā izslāpuši cits pēc cita un ceļošanas. Es arī labprāt palīdzētu Brālim, bet viņam tur tie pusārzemnieki brauc ar visādiem suņlopiem, un tas mani dara nervozu. Nevar jau arī vēl zināt, kas kuram līdzi uz ķepām tiek atvests. Es esmu par drošību!
Bet viens mani gan uzjautrina – tagad visus var redzēt ik pa brīdim ar uzpurņiem – gan suņus, gan saimniekus.
Katru vakaru mums notiek mūsu dziedāšanas mēģinājumi. Reizēm atnāk visi, dažkārt kāds ir iespundēts istabā un netiek. Visbiežāk tas ir kaimiņmājas pelēkraibais Prinčuks. Viņam tāda traka saimniece – uztraucas, ka tik viņas Princā, Princā (tā viņa katru vakaru viņu mājās sauc tādā smalki spiedzošā balstiņā kā virsskaņas lidmašīna) kaut kas nenotiek. Princā tad kaunīgi nolaiž acis, atvainojas: “Veči, laiks!” un skrien prom. Taisnības labad jāpiebilst, ka tieši Prinčuka saimniece ir tā, kura mani mūžam stiepj mājās, kad es esmu ieradies pie viņiem uzspēlēt kādu spēli. Mūsu mīļākā ir ķerenes, bet tante to nesaprot un stāsta, ka es Prinčuku terorizēju un dzenāju pa visu pagalmu. Es?!? Es taču esmu balts un pūkains!
Aizskriet no mūsu šķūnīša jumta arī ir jāprot, jo man nekādi vēl nav izdevies manu pasākumu apsardzei – Lācim un Moricam – ieskaidrot, ka šitie ir mani jauktā kora dalībnieki un tos nedrīkst trenkāt. Sēž abi pie šķūnīša un dežurē. Vispār jau tas ir labi, jo neviens neaicināts nevar iekļūt mūsu mēģinājumā. Bet arī izkļūt no tā nevar. Visvairāk viņi necieš mūsu padzīvojušo kaķu dāmu Peciņu. Pati jau vien vainīga, vecā grezele, nevajadzēja Lācim lēkt ar nagiem degunā, viņš ir ļaunatminīgs. Bet es strādāju pie tā, lai reiz būtu kārtība un miers.
Mums ir sīva konkurence – uz blakusšķūnīša pulcējas zvirbuļi, kaut kur netālu katru vakaru trallina lakstīgalas. Strazdi tā kā ir pieklusuši, bet arī viņi mums rada galvassāpes. Vienu dienu es nolēmu darīt mūsu koru kariem galu un pārmācīt zvirbuļus, negantos tarkšķus. Noskatījos, kur viņi, satupuši bariņā, ēd, un klusiņām lavījos klāt. Trīs soļi un apstāties, trīs soļi un apstāties, pieplakt pie zemes, aplūkot apkārtni – šo esmu noskatījies spiegu seriālos. Viņi tur visi tā pārvietojas. Un caps! Noķēru trako čiepstoni un sāku audzināt. Ko viņi ir iedomājušies – pārdziedāt mūsu Mēness kori! Tas lecīgais radījums, nevis paklausīgi piekrita maniem noteikumiem aizvākties no mūsu apkārtnes, bet sāka man runāt pretī. Man!?! Manus audzināšanas darbus izdzirdēja Viņa un skrēja palīgā zvirbulim. Tas, sajutis, ka nāk palīgspēki, sāka mēdīties, iecirtu zobus viņam astē un stiepu prom. Viņa man pakaļ. Ielīdu ar visu zvirbuli pie gurķiem, jo cerēju, ka vismaz tas Viņu apturēs vardarbīgi man atņemt audzināmo. Bet nekā, izdzina mani no gurķu tuneļa kā spundi no mucas.
Varat iedomāties, cik tas ir grūti – skriet ar zvirbuli zobos, kas piedevām lamājas kā kurpnieks. Vislabprātāk es viņam vienkārši būtu iemaucis ar slapju airi pa pakausi, lai tinas, bet man diemžēl nav aira, pat sausa.
Tā mēs trijatā desojam pa pagalmu. Es ar zvirbuli, vārdā Žanis, pa priekšu, Viņa – aiz mums, bļaujot: “Mūn, laid tūlīt zvirbuli vaļā, nedrīkst putniņus ēst!” Nu, šitas man bija kā ar bomi pa pieri. Ēst! Kurš vispār ēd tos mazos spalvu kušķus? Pārsteigumā izlaidu Žani no zobiem.
Viņa pieskrēja, paķēra mani aiz apkakles, sapurināja un sāka lasīt lekciju par putnu aizsardzību. Es apstulbu vēl vairāk. Dzīvot traucē zvirbulis, morāli lasa man. Nekādas loģikas! Vēl skaitās izglītota sieviete. Dusmīgi nopētīju Viņu, vai nav pa ceļam kāda skrūve aizlidojusi. Nu, vismaz vaļīga palikusi ir noteikti.
Tovakar nolēmu gulēt savā klubiņā. Izlavījos pa durvju šķirbu nemanīts. Citādi mani noķertu un stieptu mājās. Nesaprotu, cik ilgi vēl uz mani attieksies bērnu laiks – desmitos Mūnam ir jābūt mājās. Visi mani draugi pa naktīm klaiņo apkārt, es kā tāds bēbis tieku nolikts gulēt. Ja varētu, uzklātu man vēl sedziņu, nolasītu pasaciņu. Bet nevar, jo es ielienu skapī un guļu.
Guļu uz jumta un skaitu zvaigznes. Kā par spīti neviens mans draudziņš šovakar nav palicis pie manis. Bariņā būtu jautrāk skaitīt. Iet un meklēt kādu ir tāds slinkums. Laikam palieku vecs. Brīdī, kad sāku laisties miegā, sāk līt lietus. “Mammmmmāāāā, gribu mājās!” iebrēcos, bet saprotu, ka mani jau neviens nedzird, esmu uz jumta viens un atstāts. Valdot lielo bimbu, rāpjos lejā meklēt kādu sausāku vietiņu. Un tad es ieraugu glābjošo gaismiņu Viņas logā. Nolemju pieklauvēt. Bet, ak, laime, logs ir vaļā!
Aši ielecu pa logu iekšā, iegāžos pie Viņas gultā un pieglaužos pie siltā sāna. Nekur nav tik labi kā mājās, pie mammītes sāna. Nu labi, labi, nesmejieties, ka es Viņu saucu par mammu! Man citas mammas nemaz nav bijis. Bet tik ļoti gribas apzināties, ka arī man tāda ir.
Jo pieaugušāks palieku, jo vairāk man nāk miegs. Tāpēc esmu laimīgs dienās, kad atbrauc Mazdēliņi. Lai arī viņi ir maziņi, viņiem dienas vidū nāk miegs. Tad mēs ejam visi kopā pagulēt.
Lācis par mani iesmej, ka šitā es neatradīšu papardes ziedu, ja tik daudz gulēšot. Abi ar Moricu, baigie gudrinieki, gaida Jāņus. Tie atkal ir svētki, kuri man būs pirmo reizi. Neiešot abi gulēt, sadzeršoties alu un iešot papardēs. Es nezinu, kas ir alus, bet, ja tas ir kaut kas līdzīgs balderjāņiem, tad es nepiedalos, pārāk spilgti vēl atceros, kā visi par mani smējās, ļaunie.
Un vispār, ja tā padomā, kāpēc vispār kaut kur jāiet – mums pie mājas sienas aug paparde, nogulšos apakšā un gaidīšu. Gurķu tur nav, tāpēc varēšu gulēt un mani no turienes neviens nepadzīs.
Vēl joprojām nesaprotu to visu ņemšanos ap gurķiem: kāpēc tie vispār ir jāaudzē, ja pilni veikali ar zaļajiem ērmiem. Nupat Viņai ir uzradusies interneta draudzene, kura nepārtraukti prasa padomus par gurķu audzēšanu. Mēra katru rītu, cik izaudzis. Un žēlojas, ka vēl nav gurķu. Domāju, ka dikti trūcīga – nav cilvēkam, ko ēst, ieteicu aizsūtīt kādu maišeli. Izrādās, nekā, vietējā mēroga miljonāre. Man šis pavisam vairs nav saprotams. Cilvēki jūk prātā. Gurķus sēj, bet pastēti ne. No tās vismaz var paēst, bet gurķi tak pliks ūdens!
Es zinu, ka esmu pats gudrākais, bet šajā jautājumā man pietrūkst padoma. Kauns kādam mājiniekam prasīt. Varbūt jūs man palīdzēsit un pateiksit: kāpēc cilvēki sēj un lolo gurķus?
Labi, draudziņi, es joņoju tālāk. Jāsaliek notis, jāizpurina sedziņas, vakarā atkal dziedāsim. Līgodziesmas.
Lai Tev arī labi skan!
Mīlestībā – Mūns.
Kādreiz vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūna jaunie piedzīvojumi

Kategorijas