Iedzīvina jaunas vietas Liepājā

2020. gada 18. jūnijs 07:06

1651

Pēc koronavīrusa dīkstāves liepājniekus un pilsētas viesus vairāku dienu garumā iekustināja Karostas festivāls, atklājot jaunas vietas mākslas aktivitātēm.Karostas festivāls aizvadītās nedēļas nogalē notika otro reizi. Tā norises vietas bija Karostas cietums, Karostas ūdenstornis un redāns. Viskuplāk apmeklēta bija noslēguma diena redānā, kad cilvēki baudīja piedāvātās aktivitātes un lieliskos laikapstākļus.

Vīrusa laikā nepazūd
“Pirmkārt, laiks ir labs. Tas daudz ko nosaka šādiem pasākumiem, bet to bijām iepriekš sarunājuši, par to man bažas nebija. Apmeklētāju skaits ir lielāks, nekā gaidījām, jo sakarā ar krīzi bijām mazliet uztraukušies, kā būs. No vienas puses, uztraucāmies, ka būs par maz, no otras – ka par daudz sakarā ar noteikumiem,” stāsta Karostas festivāla rīkotāja Monta Krafte.
Viņa norāda, ka festivāla programma tika realizēta pilnā apmērā. Iepriekšējo mēnešu ārkārtējā situācija ietekmēja tik daudz, ka organizatoru komandai bija daudz jākreņķējas, kā visu realizēt. “Līdz pēdējam brīdim nesapratām, kā viss būs, jo nezinājām, kas būs atļauts. Pozitīvā lieta – ja būtu parastā dzīve bez krīzes, tad ļoti iespējams, ka mūsu pasākums pazustu daudzu citu pasākumu jūklī. Paliktu nepamanīts, būtu daudz vairāk jāstrādā pie mārketinga, lai varētu cilvēkiem paziņot. Šobrīd jūtam, ka cilvēki ir nosēdējuši mājās, nocietušies pēc pasākumiem. Nāk nevis ar kritisku vērtējumu, bet ar laimīgām sejām,” priecājas M. Krafte.
Pirmais festivāls pērn pulcēja māksliniekus no visas pasaules, šogad tobrīd vēl slēgto robežu dēļ piedalījās Latvijas un Igaunijas mākslinieki. M. Krafte par to nebēdā, sakot, ka beigās viss ir uz labu, turklāt patiesībā latviešu mākslinieku devums ir augstvērtīgāks. “Labi jau skan, ka mums ir no visas pasaules, no Dienvidamerikas, Āzijas, Austrālijas, bet jāsaprot, ka tie vairāk ir amatieri. Lielākajai daļai no viņiem motivācija ir iespēja paceļot, patusēt, piedalīties, bet mūsu mākslinieku devums ir augstvērtīgāks, jo viņi zina, ka viņus te pazīst,” uzskata M. Krafte un piebilst, ka pirmais festivāls iesākās nejauši, bet tagad ir gandarījums par otrajā festivālā iespēto. “Esmu cilvēks – kuram patīk izaicinājumi, kuru rutīna nokauj. Ja būs jauns redzējums, tad lietas ies. Neuzskatu par vajadzību malt vienu un to pašu,” par festivāla nākotni teic M. Krafte. Viņa par pagājušā gada veiksmi uzskata redāna iedzīvināšanu. Redāns ir daļa no 19. gadsimta beigās būvētā cara laika cietokšņa, kurā 1919. gadā notika sīvas cīņas, aizstāvot Liepāju pret Bermonta karaspēku. “Par redānu neviens nezināja, nebija jau ar’, ko zināt. Tā bija teritorija līdz padusēm ar nātrēm un pār galvu ar krūmiem. Nu visi priecājas, cik te ir labi,” stāsta festivāla rīkotāja.

Jaunatklājums – ūdenstornis
“Lielākais prieks man ir par to, ka cilvēki ir ļoti priecīgi, laimīgi. Es redzu smaidus apmeklētāju sejās – tas dod milzīgu gandarījumu. Otrs gandarījums – man liekas, ka būsim atvēruši vārtus kaut kam jaunam, kas varēs notikt Liepājā. Te es domāju par Karostas ūdenstorni. Tas, kas šobrīd ir izdarīts un izveidots ūdenstornī, ir kaut kas fantastisks, un ceru, ka tam ir nākotne mūsu pilsētā. Izrādās, ka ūdenstornis ir viena fantastiska vieta mākslinieku rezidencēm, izstādēm, jo tur tiek piedāvātas tādas sienas, apstākļi un gaisma, kas varbūt ir retums visā Latvijā. Redzēju, cik mākslinieki, kuri tur strādāja – Ritums Ivanovs, Agate Apkalne, Egons Peršēvics – bija priecīgi par to, ka viņiem ir tāda iespēja, cik tur labi sanāk, cik tur laba aura. Es domāju, ka mēs visi kopā atradīsim risinājumu, kā ūdenstornis var kļūt no vienreizēja pasākuma vietas par vietu stabilām visdažādākās mākslas aktivitātēm. Ļoti svarīgi, ka tie bija augsta līmeņa mākslinieki. Viņi būs tie, kuri uztaisīs vilkmi, ūdenstornim piesaistot cilvēkus. Tas ir potenciāls, kas mums ir jāizmanto. Festivālam tapušie darbi ūdenstornī paliks visu vasaru, mums atliek sakārtot jautājumu, kuros brīžos tie būs apskatāmi,” sola festivāla organizatore.
Ūdenstornim bija atvēlēta festivāla otrā diena, kad apmeklētāji varēja uzzināt par iespaidīgās ēkas vēsturi, bija dzejas lasījumi un tapušo darbu prezentācija. Festivāls aizsākās Karostas cietumā – tur apmeklētāji varēja apskatīt, kā trīs kameras ir izgleznojušas un iekārtojušas mākslinieces Agnese Rudzīte, Kristīne Dekovice un Justīne Seile-Urtāne. Notikums bija diskusija cietuma pagalmā “Nākamie 30 gadi Karostā”, kurā piedalījās pašvaldības, SEZ pārstāvji, uzņēmēji, vides aktīvisti. “Karosta ir vieta, kas strauji mainījusies pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Mēs varam pieņemt, ka arī turpmākos gadus pārmaiņas iespējamas kardinālas. Diskusiju joprojām var noskatīties mūsu kontā “Facebook”. Man patika viedoklis, ka forša ir tā pilsēta, kurā ir viss kaut kas. Mums nav jāieciklējas uz kaut ko vienu, piemēram, industriju, tūrismu vai kultūru. Pilsētu šarmantu un pievilcīgu padara, ja ir viss kaut kas,” diskusijas īso kopsavilkumu teic M. Krafte.

Darbus var paņemt jūra
Ikvienam noteikti jādodas uz Ziemeļu fortiem, kur šogad festivālā gleznoja spāniete Klāra Kabrera, kā arī pēdējā brīdī pieteicās un organizatorus ar savu skici uzrunāja Karostas mākslinieks ar pseidonīmu Elements. Abi darbi ir tapuši tik tuvu jūras krastam, ka, iespējams, jau rudens vētrā tiks ieskaloti jūrā. M. Krafte norāda, ka spāniete festivālā piedalījās pērn. Pēc tam devās uz Tallinu, kur varbūt nebija plānojusi palikt tik ilgi, bet “Covid-19” dēļ aizķērās ilgāk.
Redānā apmeklētājiem bija iespēja skatīt vienas dienas muzeju. “Mūsu apņemšanās ir izveidot kara lietu muzeju. Patlaban to nevaram, jo nav elektrības – nevaram apgaismot, apsargāt. Meklēsim risinājumus,” ieceri atklāj M. Krafta. Viņa piebilst, ka apmeklētāji ar pupām aktīvi balsoja par bērnu apgleznotām pastkastīšu skicēm. Uzvarēja Terēzes Laukšteinas pastkaste ar kaķa zīmējumu.
Redānā gaidīts notikums bija vintage auto/motoparāde, kas burtiski uzspridzināja festivāla norises vietu. Bija cerēts, ka būs astoņi līdz desmit dalībnieki, bet beigās sabrauca aptuveni 40 spēkrati. Parādi sarīkoja Liepājā pazīstamais skeitborda treneris Ainars Jermačenko. Šī ideja viņam dzimusi garajos ziemas vakaros, un viņš to piedāvāja Karostas festivāla rīkotājiem. Kuplā skaitā bija ieradies “zapiņu” klubs no Tukuma.
“Neierasti ir atkal tik liels cilvēku pūlis. Mēs jūtamies brīvi, nav vairs tik traki kā vīrusa pašā sākumā,” izstaigājot redānu, teic Jānis Zvirgzds un Kristīne Bādere-Zvirgzda kopā ar Endiju no Ploces.
Liepājniece Simona Rača vērtē, ka festivāla programma uzrunā gan pieaugušos, gan bērnus. Pati visu mūžu dzīvo Liepājā, bet pirmo reizi uzzina par redānu. “Prieks, ka beidzot ir pasākums, kur visi var satikties,” piebilst dziesminiece.

Mazā dvēselīte priecājas
“Man cietumā iedalīja kameru Nr. 13, bet es nemaz neesmu māņticīga. Pirms ķēros pie darba, izlasīju Gunāra Silakaktiņa brošūru par Karostu, tur bija arī sadaļa par Karostas virssardzi, cietumu. Tur bija minēts par skrāpējumiem, dažādiem vēstījumiem, ko ieslodzītie atstājuši. Es cerēju, ka arī manā kamerā būs. Ir! Varbūt tas neko nenozīmē, bet man tas bija svarīgi. Tad sāku skatīties, ko šī telpa man piespēlē. Doma bija veidot blokmājas, jo Karostas ainava asociējas ar katedrāli un blokmājām, kur aiz katra loga ir dzīvs cilvēks ar savu stāstu,” par savu darbu Karostas cietuma kamerā stāsta A. Rudzīte. Viņa norāda, ka viss tapa četrās dienās: “Tad nevar dikti ļauties apcerei, tev ir reāli jābliež – jāzina skaidri, ko gribi, ko negribi. Bija jāsaņemas. Pirmā diena nebija viegla, kamēr visus stāstus izlaidu caur sevi.” Pēc mākslinieces domām, Karostas festivāls ir kaut kas jauns un unikāls: “Man bija iekšēja sajūta, ka tā ir tā mazā dvēselīte, ko savulaik Kalle Bjoršmarks un Kristīne Briede “K@2” veidoja. Šodien tā mazā dvēselīte mazliet priecājas.”

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Iedzīvina jaunas vietas Liepājā

Kategorijas