Meža meita ar sakņu sajūtu un optimisma garu

2020. gada 26. jūnijs 07:37

408

Meža meita ar sakņu sajūtu un optimisma garu

Rucavniece Olga Dūrēja sevi smejoties dēvē par meža meitu un atzīst, ka savā raibajā mūžā piedzīvojusi daudz, taču vienmēr ik uz situāciju raudzījusies ar domu: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.” Ar pozitīvo skatu uz dzīvi un apņēmību darboties viņa spējusi pielāgoties dažādiem laikiem un situācijām, tāpēc ne brīdi nav nācis prātā žēloties – tikai uz priekšu! Par to, ka tieši darbošanās dod spēku, enerģiskajai rucavniecei šaubu nav.

Dāvana tēvam
O. Dūrēja ir dzimusi un augusi rucavniece. Pati smejot teic, ka ir īsta meža meita – dzimusi meža būdiņā, kur visapkārt mežs, purvi. Pasaulē nākusi 1947. gada 3. jūnijā. “Es esmu mātes dāvana tēvam dzimšanas dienā. Tēvam dzimšanas diena bija 2. jūnijā.” Tēvs bijis mežstrādnieks, strādājis kolhozā, pelnījis gana labi. O. Dūrējas vecmāmiņa savulaik teikusi: “Nu gan ir pienākuši labi laiki – katru dienu var baltmaizi ēst!”
Ģimenē rucavniece bijusi vienīgais bērns, tādējādi par vecāku uzmanību jācīnās nebija, taču arī pārlieku liela lutināšana ģimenē netika piekopta, jau laikus bija jānostājas pašai uz savām kājām, jāatbild par sevi.
Piemēram, mērojot piecus kilometrus attālo ceļu uz Sikšņu skolu. “Vienalga, kāds laiks. Bērnus jau neviens tā traki nesargāja – palaida, lai iet,” smaidot saka rucavniece. Viņa vērtē – tas licis ātri pieaugt, kļūt patstāvīgai. “Ar visu jātiek pašam galā.”
Skolā ar mācībām vedies visādi – bijuši priekšmeti, kuros veicies labāk un kuros ne tik labi. Īpaši pie sirds gājuši visi priekšmeti, kas saistīti ar dabu. Tāpat patikusi mūzika, folklora. Interese radusies jau bērnībā, kad ģimenē pasaku vietā tēvs bieži stāstījis par katru ciema māju – gan par tām, kas ir apdzīvotas, gan tām, kuru vairs kartē nav, kā arī par cilvēkiem, kuri tajās dzīvojuši un dzīvo.

Meklē, līdz atrod
Mīlestība pret dabu likusi izvēlēties mācības Rankas meža skolā. Pēcāk 15 gadus strādāts šajā jomā, pildot mežsaimniecības meistares pienākumus. “Izbridusi te visus Rucavas mežus,” smej O. Dūrēja. Darba pienākumos ietilpusi plānu izstrāde, meža aizsardzības un apsardzības darbi. Neizpaliekošas bijušas apgaitas pa mežu – katram tika uzticēts savs apgaitas apgabals. O. Dūrējas pārraudzībā savulaik bijusi Paurupe – meža platības aiz Papes ceļa Lietuvas virzienā. “Visi lielie purvi.”
Darba gaitas savulaik savedušas kopā ar vīru, ar kuru kopā izaudzināti trīs dēli – Raimonds, Mārtiņš un Jānis. “Vīri kā ozoli,” smaidot saka mamma. Nu jau dēli katrs savā dzīvē, bet ir tepat līdzās – nekur tālu no dzimtās vietas nav devušies.
“Vispār tas bija traks laiks – mazi bērni, lopi un vēl darbs,” ģimenes dzīves sākumu raksturo O. Dūrēja. Uz “Aizstrautu” mājām, kur dzīvo šobrīd, viņa ar ģimeni pārnākusi, kad sācies privatizācijas laiks. “Mēs dzīvojām mežsaimniecības mājā, un vienam mežkungam tur ievajadzējās uztaisīt viesu māju. Tā mūs, vienvārdsakot, izdzina. Tad mēs meklējam, kur varētu palikt, kur mums varētu būt māja.”
Jaunā dzīvesvieta bijusi jāierāda pagastam, taču ticis piedāvāts variants krietni ārpus Rucavas centra – māja ar iebrukušu jumtu. Meklējumus turpinājuši pašu spēkiem. Viegli nav vedies. “It kā likās – tik daudz tukšu māju, bet atrast īsto…” Tomēr galu galā pārdošanā nonākusi “Aizstrautu” māja, kas uzreiz uzrunājusi ar savu atrašanās vietu. “Man jau patīk tajā mežā.” Dēli sākotnēji par jauno dzīvesvietu nav bijuši priecīgi, bet ar laiku pieraduši. Pati te vienmēr jutusies labi: “Uzreiz bija tāda laba māju sajūta.”

Otrā dzīve krāsnij
Rucavā un arī tuvākā un tālākā apkārtnē O. Dūrēja pazīstama kā gardas lauku maizes cepēja. Savulaik teju katrā mājā bijusi maizes krāsns un saimnieces cepušas klaipiņus ģimenes galdam, tajā skaitā pašas mamma. Taču jaunībā par šo nodarbi dižas intereses nav bijis. Viss mainījās, atnākot uz “Aizstrautu” mājām. “Māja nopirkta, visa naudiņa izdota. Bija divas slaucamas govis, sāku ar to, ka sēju sierus, tirgoju krējumu, pienu. Tur gāja, kā gāja. Beigās jaunākais dēls teica: “Mamma, cep maizi!”” Uz to O. Dūrēja tika mudināta, jo jaunajā īpašumā bija pamatīga, labas kvalitātes maizes krāsns. Iepriekšējais mājas saimnieks esot strādājis ceptuvē, viņa tēvs bijis labs mūrnieks, tāpēc dēla mājā savulaik iemūrējis labu maizes krāsni. Tad nu nolemts, ka jāliek krāsns atkal lietā.
Sākumā gan ar cepšanu gājis visādi – sanācis kukulīšus arī piededzināt, līdz arods bijis rokā. Nu jau maize tiek cepta vairāk nekā 15 gadus. Sākotnēji kukulīši vesti pa mājām, bet pēcāk tirgošanai uz tuvākām un tālākām tirdzniecības vietām. Aizvien O. Dūrēja ir pastāvīgo tirgotāju vidū Priekules un Vaiņodes tirgus dienās. Īpaši labi ar tirgošanos vedas Vaiņodē – tur vietējo interese par tirgu liela, mājražotāju produkcija ir lielā cieņā. Pamatpiedāvājumā ir saldskābmaize un rupjmaize, taču papildus tam tiek cepti arī rauši, plātsmaizes, speķa pīrāgi.
Pēdējā laikā lielāko cieņu guvuši jaunpienācēji – virtuļi. O. Dūrēja gan neslēpj – ar to gatavošanu ir “diezgan liela ķēpa”. Mīkla ir diezgan ķepīga, paiet laiks, kamēr tiek pie vajadzīgās formas, un tad tos nepieciešams vārīt eļļā. Tā kā fritētājā reizē var ievietot vien sešus virtuļus, to pagatavošana aizņem pusi dienas. Uz tirgus vietām O. Dūrēju ar pašas sagatavoto preci ikreiz ved jaunākais dēls Jānis.
Mīl dzimto vietu
Rucavniece savulaik aktīvi iesaistījusies arī vietējā kultūras dzīvē – darbojusies Rucavas tradīciju klubā, dziedājusi tradicionālās Rucavas dziesmas. No tām izvēlēties sev mīļāko pat neesot iespējams, pie sirds ir visas – katrai ir sava vieta. Tomēr ar laiku savu darbošanos tradīciju klubā pārtraukusi, jo sapratusi – dziedāt vislabāk var viena, jo tad atbild tikai par savu dziedājumu. Piedziedāt citiem vai dziedāt korī – tas nav viņai sirdī.
Savulaik savu balsi un muzikālo varēšanu jau atrādījusi gana, tāpēc nožēlas par to, ka no šīs nodarbes paiets malā, nav. Pašai dziedāt savulaik mācījusi vecāmāte. Viņa mazmeitu skolojusi etnogrāfiskajā dziedāšanā, skandēdama: “Nav ko spīgavāt un nav ko ķierkāt – ka dzied, ta’ dzied!” Rucavniece atzīst – etnogrāfiska dziedāšana nudien ir visnotaļ specifiska un to apgūt nebūt nav viegls uzdevums.
Prieks, ka vietējo kultūras mantojumu kopj un iedzīvina jaunā rucavnieku paaudze. Aktīvi šajā ziņā darbojas folkloras kopa “Ķocītis”, arī deju ansamblis “Saksenis”, kam īsteni rucavniecisks nosaukums. O. Dūrēja priecājas par ikvienu, kurš godā tur senču tradīcijas, lai gan īstenu rucavnieku – vietējo ģimeņu – ar laiku paliek aizvien mazāk. Nu biežāk novērojams, ka uz laukiem dzīvot pārnāk pilsētnieki, kuri izvēlas nodoties saimniekošanai. Labi ir tad, ja viņi apdzīvo novārtā atstātos īpašumus, par kuru likteni O. Dūrējai īpaši žēl: “Tukšās mājas man gan nepatīk.”
Rucavniece ir pārliecināta, ka pamatu pamats, lai vietējie šeit paliktu un dzīvotu, ir skola – ir svarīgi, lai bērniem būtu iespēja mācīties uz vietas, nebūtu jābrauc prom skoloties un pēcāk jāpaliek uz dzīvi tuvāk izvēlētajai mācību iestādei. “Skolām būtu jāpaliek!”

Ko dosi, to saņemsi
Ar visiem darbiem O. Dūrēja vēl joprojām veiksmīgi tiek galā, un vadīt laiku, mājās gulšņājot, viņai nav ne prātā. Īpašu dienas režīmu vai diētu, lai uzturētu sevi labā fiziskā un garīgā formā, nepiekopj. Dažkārt pat sanāk darboties no agra rīta līdz vēlam vakaram. Piemēram, maizes cepšanas dienās, kas parasti ir piektdienas. Atpūtai tiek veltītas svētdienas – tā ir diena, kurā brīvāks solis un vaļa. Sēdēt bezdarbībā nemāk un nemaz negrib, galu galā – ja ir lauku īpašums ar zemi, tad tas noteikti jāizmanto, lai izaudzētu pārtiku pašu galdam. Te O. Dūrējai prātā atkal gana trāpīgs izteiciens: “Tas ir slinks, kas nav laukos paēdis.”
Tāpat savulaik labu padomu devis kāds paziņa, kurš salīdzinājis – jaunībā iespējams nedēļu nogulēt un pēcāk atkal aktīvi nodoties darba cēlienam, bet vecumā – ja tu nedēļu guli, vari arī nepiecelties. Aktīvā rucavniece ir pārliecinājusies par šī teiciena patiesumu. Tāpat viņa iemanījusies uz visu dzīvē skatīties ar pozitīvu skatu, ikreiz sev atgādinādama: “Viss, kas notiek, notiek uz labu.” Arī ikvienu savā ceļā sastapto uzņem ar atvērtu prātu un sirdi, vai viņš būtu nabags vai bagāts. “Es cilvēkus nešķiroju.”
Pozitīvo skatījumu uz dzīvi rucavniece centusies ieaudzināt arī savos bērnos, jo apzinās, ka daudz kas atkarīgs no domāšanas: “Tu pats pierunā.” O. Dūrēja zina teikt, ka Rucavā par cilvēkiem, kuri nav mācējuši ar saviem bērniem satikt, sacīts: “Ko tad tas? Tas jau nevar ar savām kājām un rokām satikt!” Viņas ģimenē šādu problēmu gan nav bijis – ar dēliem satikšana laba, arī ar mazmeitu, kura ir apzinīga skolniece, vecmāmiņai ir labas attiecības.
Kā paaudzēm izdodas tik labi satikt? “Ko tu tam bērnam iedosi, to viņš dos tev pretim,” pārliecinājusies O. Dūrēja. Ja bērni saņems vecāku mīlestību, sirds siltumu un atbalstu, tad pēcāk, pieaugot, to sniegs arī saviem vecākiem.
Svētkos visa ģimene nemainīgi sanāk kopā “Aizstrautu” mājās, klāj galdu un svin, lai gan īstena svētku sajūta pēdējos gados izpaliek. Kā skaidro O. Dūrēja – pirmssvētku laiks ir darbīgākais, jo tad ir aktīvākais cepšanas un tirgošanās brīdis. Pēc darbīgā cēliena gadās tā, ka lielus svētkus rīkot vairs īsti negribas. Labi, ja svētku laikā iekrīt vairāk brīvu dienu, tad šo laiku var baudīt kopā ar mīļajiem pie svētku galda

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Meža meita ar sakņu sajūtu un optimisma garu

Kategorijas