Uz reformas pirmā viļņa

2020. gada 26. jūnijs 14:58

540

2009. gadā administratīvi teritoriālā vienība – Liepājas rajons – tika sadalīts astoņos patstāvīgos novados. Pēc 12 gadiem – 2021. gadā – visi astoņi atkal apvienosies, veidojot Dienvidkurzemes novadu. “Kursas Laiks” uzsāk publikāciju ciklu “Starp divām reformām”, kurā atskatīsies uz to, kā notika iepriekšējā reforma, uzklausīs amatpersonu un iedzīvotāju domas par tās ieguvumiem un zaudējumiem un prognozēs jaunās reformas devumu.
Šoreiz ieskicējam dažus faktus rajona pašvaldību pārvaldes pārveidē.

Pretojas ministram
Administratīvi teritoriālās reformas sagatavošanas darbi aizsākās jau drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas. Pagasti uz labprātīgu apvienošanos bija grūti pierunājami, lielākajai daļai to nācās darīt “brīvprātīgā piespiedu” kārtā.
Liepājas rajonā pionieri bija Durbes novads, 2000. gada septembrī apvienojoties Durbei ar lauku teritoriju un Tadaiķu pagastu, un Sakas novads, kas 2004. gada novembrī tapa no Sakas pagasta un Pāvilostas.
2007. gada 4. septembrī Ministru Kabinets apstiprināja grozījumus rīkojumā “Par vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālā iedalījuma projektu”, ar kuriem Liepājas rajons tika sadalīts astoņos novados. Līdz ar to Liepājas rajonā bija otrs lielākais novadu skaits – tas atpalika vien no Rīgas rajona, kurā 15 novadu. Pārsvarā Latvijas rajonos ietilpa no diviem līdz sešiem novadiem.
Dunikas pagasta padomes priekšsēdētājs Andis Rolis to skaidroja šādi: “Viens no iemesliem, kāpēc rajonā palikām tik daudz novadu, ir atklātā pretestība ministram un ierēdņiem, kad viņi bija atbraukuši. Krietni dabūja un beigās nevienu pie mums vairs nesūtīja.” 2007.–2010. gadā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs bija Tautas partijas pārstāvis Edgars Zalāns.

Sadala 109 novados
Strādājot pie jaunās novadu kartes, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 2008. gada novembrī sauca “uz tepiķa” pašvaldības, kuras neatbilda likumā noteiktajiem kritērijiem: novadā jābūt vismaz četriem tūkstošiem iedzīvotāju un tā attīstības centrā – ne mazāk kā diviem tūkstošiem. Uz tikšanos bija aicināti Nīcas, Otaņķu, Rucavas, Dunikas, Vaiņodes un Embūtes pagasta padomju vadītāji. Nīcas pagasta padomes priekšsēdētājs Agris Petermanis norādīja, ka Nīcas pagasta padomes lēmums apvienoties ar Otaņķiem ir likumsakarīgs kompromiss, balstīts uz iedzīvotāju viedokli un abu pašvaldību darbības analīzi. Reformas tēvu spiediens par vienotu Nīcas un Rucavas novadu vairs netiekot uzturēts spēkā.
Vaiņodes pagasta padomes priekšsēdētāja Biruta Strēle sprieda, ka Vaiņode kopā ar Embūti būs dzīvotspējīgs novads: “Ir cerība, ka dzīvosim savā novadā, nevis tiksim pievienoti Priekulei.”
2008. gada 18. decembrī Saeima apstiprināja 109 novadu izveidi. Novads ar vismazāko iedzīvotāju skaitu – 2146 – ir Rucava, liecināja toreizējās Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas dati. Iedzīvotāju ziņā trūcīgāko sarakstā bija atrodams arī Vaiņodes novads ar 3119 iedzīvotājiem, Pāvilostas novads ar 3436, Durbes novads ar 3596 un Nīcas novads ar 3894 iedzīvotājiem.
Topošajos novados bija saskaitīti arī nodokļu ieņēmumi – Rucava ar 313 056 latiem nosaukta kā trešais nabadzīgākais novads Latvijā. Vaiņode ierindojās šī saraksta sestajā vietā.
Toreizējo pagastu vadītāju domas par reformu dalījās. “Galvenais ieguvums no reformas būs vieglāka līdzekļu piesaiste. Infrastruktūras attīstības projektus nevar dabūt cauri pašvaldības ar mazu iedzīvotāju skatu,” pauda Virgas pagasta padomes priekšsēdētāja Ruta Balode. Savukārt A. Rolis oponēja: “Es esmu pret novadu veidošanu. Taču atkāpšanās nav, esam sabāzti kopā ar Rucavu. Ja novada galva būs Rucavā, vai viņš atbrauks un paskatīsies mūsu problēmas?”
“Kas būs labāks?”
Saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām”, novada pagastos un pilsētās tika saglabāti centri, kur iespējams saņemt praktiski visus pakalpojumus, ko pirms novada izveides sniedza attiecīgā pagasta vai pilsētas pašvaldība. Novada domei bija tiesības noteikt papildus vēl vairākus pakalpojumu centrus apdzīvotajās vietās, kur pirms tam pašvaldības pakalpojumi nebija pieejami.
2007. gada oktobra beigās Liepājas rajona padomes Reģionālās attīstības komitejas sēdē tika secināts, ka valstiski kopumā ir vēl daudz neskaidrību un neizdarītu darbu. Cita starpā tika atzīts, ka daudz problēmu radīs Liepājas rajona pašvaldību apvienotās Būvvaldes reorganizācija, jo tā ir specifiska struktūra – pašvaldību nodibinājums, bet novadi nākotnē nevarēs izvairīties no funkcijām, ko pašreiz veic apvienotā Būvvalde.
Liepājas rajona padomes izpilddirektors Indulis Ozoliņš ieteica veidot starpnovadu organizāciju, kas kooperējas.
Rajona pašvaldību vadītāji secināja, ka jau pirms reformas uzsākšanas vajadzējis diskutēt un domāt par problēmām, kas radīsies izglītībā, kultūrā, satiksmes nodrošināšanā un daudzās citās jomās. Rajona padomes priekšsēdētājs Aivars Šilis piebilda, ka valstī pirms reformas galvenais lozungs bijis – naudas ekonomija. “Tagad par naudu vairs nav runas,” viņš secināja.
Lasot tālaika “Kursas Laikā” rakstīto, rodas dežavu sajūta. Piemēram, Grobiņas pagasta padomes deputāte un uzņēmējdarbības konsultante Anna Viņķele pauda: “Ja valdība pastāv uz to, ka jāpabeidz teritoriālā reforma, un ja mēs labprātīgi apvienojamies, tad tomēr mums un tautai ir jāsaprot, kas ar to būs labāk. Novada projektam būtu vajadzīgs kaut kāds ekonomisks pamatojums – kas tad būs labāk.”

“Nepareizie” paliek bešā
Katrai pašvaldībai apvienojoties no valsts “pūrā” tika solīti 200 tūkstoši latu, un ašākie tos steidza apgūt. Piemēram, 2007. gada 1. novembrī piecu topošā Grobiņas novada pašvaldību vadītāji parakstīja protokolu par apvienošanos un tā pielikumā norādīja, kā izlietos piešķirto mērķdotāciju, kas visiem kopā bija viens miljons latu. Tajā teikts, ka Bārtas pagastā veiks kultūras nama, skolas ēkas un skolas ēdnīcas ēkas renovāciju, ūdenssaimniecības sistēmas sakārtošanu, Gaviezes pagasts paredzēja naudu izlietot kultūras nama jumta rekonstrukcijai, Medzes pagasts – kultūras nama ēkas renovācijai un kultūras centra izveidei, Grobiņas pilsēta plānoja turpināt vidusskolas sporta zāles un ēdināšanas bloka būvniecību, bet Grobiņas pagastā tika iecerēta Robežnieku kultūras centra paplašināšana, kā arī sākumskolas siltināšana un ceļu sakārtošana.
Grobiņas domes Attīstības nodaļas vadītāja Evija Kopštāle bija aprēķinājusi, ka 55% no kopējā miljona nonāks kultūras jomā, 23% – izglītības iestādēm, pa 11% katrai – komunālo pakalpojumu sfērai un teritorijas labiekārtošanai. “Kas par piķi – vesels maiss!” kolēģos optimismu centās uzturēt Gaviezes pagasta padomes priekšsēdētājs Genadijs Jefimovs.
2009. gadā ministrs E. Zalāns atzina nepadarītu lietu – nav izdevies pasargāt no nogriešanas līdzekļus novadu infrastruktūras veidošanai, daudzi daļēji vai pilnīgi palikuši bešā. “Bēdīga situācija, cerību nav arī šogad,” atzina Embūtes pagasta priekšsēdētājs Oļegs Jurjevs. Viņa pagasts no paredzētajiem 200 tūkstošiem latu nebija saņēmis ne santīma. Tādā pašā situācijā bija Vaiņodes pagasts, kura padomes priekšsēdētāja B. Strēle piekrita kādas kolēģes sacītajam, ka “esam nomale un ne īstajā partijā”.

Cer sadzīvot
Vēl bija daudz neskaidrību, kā tiks sadalītas rajona padomes funkcijas, tās pārziņā esošās iestādes, kapitālsabiedrības, īpašumi. Pavīdēja variants, ka rajona padomes administratīvo aparātu varētu pārņemt lielākais rajona novads – Aizpute. Bet kā Reorganizācijas komisijas sēdē 2008. gada oktobrī norādīja A. Šilis, viens no smagākajiem jautājumiem – kurš no astoņiem novadiem pārņems rajona padomes kredītsaistības, no kurām lielākā – pusotru miljonu latu liels galvojums atkritumu poligona celtniecībai Grobiņas pagastā. Pašvaldību vadītāji vienojās, ka jālūdz valstij pārņemt galvojumu.
Atklāts bija arī jautājums, kā no darba tiks atbrīvoti 50 rajona padomes darbinieki. “Līdz nākamā gada beigām diemžēl no visiem jātiek vaļā. Likumā nav pateikts, kā to izdarīt reorganizācijas gadījumā. Nevar uzteikt darbu reorganizācijas dēļ, jāatrod kompromiss,” skaidroja I. Ozoliņš.
2008. gada oktobra beigās 34 Latvijas pašvaldības vērsās Satversmes tiesā, apstrīdot iekļaušanu kādā no novadiem, jo iestājušās ekonomiskās krīzes apstākļos viņi neredzot iespēju sekmīgi pabeigt novadu veidošanu, un prasīja reformu iesaldēt. Bet to skaitā nevienas Liepājas rajona pašvaldības nebija.

Ievēl katru piekto
2009. gada janvārī novadu kontūras bija skaidras, vēlēšanu komisijas izveidotas un tapa deputātu kandidātu saraksti. Grobiņas, Priekules un Aizputes novadā, kuros iedzīvotāju skaits pārsniedza piecus tūkstošus, sarakstus iesniegt varēja tikai partijas un to apvienības. Pārējos novados – arī vēlētāju apvienības.
2009. gada martā Skrundā notika Latvijas Pašvaldību savienības 19. kongress, kurā Valsts prezidents Valdis Zatlers ar Pateicības rakstu sveica 350 pašvaldību vadītājus, kuri nostrādājuši divus un vairāk sasaukumus. Viņu vidū – 17 no Liepājas un rajona. Kopumā Liepājā un rajonā strādāja 27 pašvaldību vadītāji, Latvijā – 428.
2009. gada aprīlī novadu vēlēšanu komisijās tika iesniegti pirmie saraksti, kurus “vilka” esošie un bijušie pašvaldību vadītāji. Astoņu novadu domju vēlēšanās piedalījās 35 saraksti ar 511 kandidātiem. Ievēlēti tika 110 deputāti.
Vislielākās bažas “Kursas Laika” aptaujātajiem vēlētājiem bija par to, kā veidosies dzīve novados. Viņi pauda, ka ir neziņa, daudzas praktiskas lietas nav skaidras – kas paliks pagastā, ko pārcels uz novadu. Taču iedzīvotāji atzina, ka pārāk liels pesimisms viņus nav pārņēmis. “Visu laiku esam bijuši kaimiņi, vai tad nu pēc reformas nesadzīvosim,” teica vaiņodnieki un embūtnieki. Iepriekš neesot vērts satraukties.
“Mūsu valsts nevar iet uz leju! Arī tad, kad esam ielejā, jācer uz to labāko, ka iesim augšup!” optimismu pauda bārtenieks Elmārs Kiršteins.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
#SIF_MAF2020

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Uz reformas pirmā viļņa

Kategorijas