Bez pagātnes, tikai ar likteņiem

2020. gada 2. jūlijs 07:21

Katras jaunas grāmatas, kuras autore ir rakstniece Dace Rukšāne, iznākšana kultūras vidē uzskatāma par notikumu. Tā nepaliek nepamanīta ne viņas daiļrades cienītājiem, ne literatūras kritiķiem. Viņas literārie darbi tiek gaidīti arī cita iemesla dēļ, proti, ar katru nākamo grāmatu autores talants atraisās arvien vairāk, līdz ar to darbs izdevies vēl kvalitatīvāk. Par romānu “Krieva āda” tas apgalvojams ar 100% pārliecību.

No mātes un meitas skatpunkta
Savā jaunajā romānā rakstniece šķetinājusi relatīvi nesenus Latvijas pagātnes notikumus. Pats par sevi tas nebūtu nekas jauns – tos mūsu literāti atspoguļo līdz apnikumam bieži, taču atšķiras D. Rukšānes pieeja. Tajā ir kas svaigs, nepierasts, pat intriģējošs. Tā negarlaiko, nenomāc, nenogurdina.
Romāna “Krieva āda” darbība pārsvarā notiek Liepājā un tās apkārtnē (Krotē). Jau ar pirmajām darba lappusēm autore lasītāju aicina doties sev līdzi: par sākuma punktu izvēloties kara laiku, par finišu – pagājušā gadsimta 60. gadu nogali. Literārās pastaigas pavadones ir divas dažādu paaudžu sievietes: māte Emīlija un meita Meldra. Viss notiekošais tverts un vērtēts gan vienas, gan otras izpratnē, kas nereti krasi atšķiras.
Emīlijai kara laikā piedzimusi meita. Jaunā sieviete šajā brīdī ir pilnīgi viena, karā pazudis ne tikai vīrs, bet arī iepriekšējā, labi zināmā dzīve. Latvija okupēta, viss pārvērties līdz nepazīšanai, iespēju sakārtot savu dzīvi, lai kaut nedaudz to ievirzītu normālības sliedēs, nekādu. Kā vienīgā atbalss no nesenās pagātnes uzvēdī parfīma “Cuir de Russie” aromāts. Tas arī viss. “Tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem.” Taču jādzīvo tālāk, turklāt Emīlijas raksturs nepieļauj padošanos. Pēc aprēķina precībām sieviete no nīstajiem laukiem nokļūst Liepājā, kur lēni un ar milzu piepūli izdodas uzlabot sadzīves apstākļus. Gan ļaudis, gan paradumi mainījušies par 180 grādiem; lai izdzīvotu, jaunos noteikumus vajag pieņemt. “Visa Liepāja grab tā, ka no kauna gribas nogriezt sev ausis, lai nedzirdētu zagšanas metālisko skaņu. No karalaiku drupām, no rūpnīcu pagalmiem, no valsts jaunceltnēm, no tālāku kaimiņu mājām plūst pusķieģeļi, ķieģeļi, cementa maisi, dēļi, stikli, krāsu bundžas, pindzeles, krīts un šīfera plāksnes.” Lai arī fenderēšana šķiet pretīga, taču pieaugušie – Vilis un Emīlija – šo jauno laiku “tikumu” pieņem, jo, ceļot ģimenes māju, neredz alternatīvu. Pēckara gadu sadzīves apstākļi veido vienu no romāna līnijām, taču tas ir tikai fons rakstnieces meistarīgi izspēlētām kaislībām Emīlijas personīgajā dzīvē.

Ar vēlmi dzīvot normāli
Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm ir darba galvenās varones neprātīgā iemīlēšanās krievā. Vitālijs ir cilvēks “no augstiem plauktiem”, tāpēc, iespējams, pašai to neapzinoties, Emīlijai kopīgi pavadītās stundas ar mīļāko liek atcerēties agrākos laikus, kad dzīve vēl ritēja vecajās sliedēs. Vēlme dzīvot normāli, cilvēka cienīgi nekur jau nav zudusi. Galvenās varones visneprātīgākā vēlme ir “pieplakt Vitālijam un šauties prom no šīs sūda zemes, kur katrs solis nāk ar grūtībām un sevis pārvarēšanu”. Atskārsme par mīļākā tautību vēl aizvien mulsina, to grūti ir pieņemt, taču ķermenis diktē savus noteikumus.
Lasītājam gan varētu šķist neticami, ka Emīlijas oficiālais vīrs, kaut arī smagi degradējies, savas sievas sānsoļus vairāku gadu garumā pat nenojauš. Grūti izskaidrot iemeslu, kāpēc Emīlijai tik ļoti “pielīp” tieši krievi? Ne tikai Vitālijs, arī draudzene Vaļa un otrs brūtgāns Sergejs. Viens no iemesliem varētu būt vide, kādā jāatrodas romāna varonei. Ja pašas tautieši atstumj, kas atliek? Kaut arī autore pat vairākkārt akcentējusi, ka visi ļaudis ne tuvu nav vienādi, ka starp katras tautības pārstāvjiem ir gan labi, gan slikti cilvēki, tieši Emīlijai tiek likti mutē šādi vārdi: “[..] kamēr mums nav izņemtas acis, kamēr nav izgrieztas mēles un atņemts saprāts, mēs visu varam saskatīt”.

Redzēt skaidri, bez plīvuriem
Pēc rakstura šķietami pretēja savai mātei ir Emīlijas vecākā meita Meldra. Viņas dzīvesstāstam autore ļauj izsekot aptuveni 25 gadu garumā – no dzimšanas brīža līdz savas ģimenes ligzdas iekārtošanai. Vienīgi romāna finālā varētu pārsteigt negaidīta atziņa, ka smagākā dzīves nasta tikusi ne jau Emīlijai, bet viņas meitai. Mūsdienās apbrīnojams šķiet fakts, kā viens cilvēkbērns sekmīgi spēj tikt galā ar tik daudziem grūtiem pienākumiem vienlaikus: palīdzību patēvam ģimenes mājas būvniecībā, mātei pusmāsas Dzintras un vēlāk pusbrāļa Gustava audzināšanā un, protams, arī mācībām. Nekāda vieglā nav arī dzīves skolas apgūšana: “Mamma vienmēr atgādina, ka arī tā ir izdzīvošana, lai neņemu pie sirds, esot lietas, par kurām jāklusē, par kurām nedrīkst skaļi runāt. Man tik daudz kas “nav jāņem pie sirds”, ka ar laiku tā sirds kļūst smaga un gribas redzēt dzīvi skaidri un bez plīvuriem – tieši tādu, kāda tā ir.” Atšķirībā no mātes, kura sev nespēj liegt ne kaislību pret Vitāliju, ne citas iegribas, līdz ar to dzīvē ir uzvarētāja, Meldra, kā atklājas romāna noslēgumā, dzīves skolu apguvusi viduvēji. Sapnis par bioloģijas studijām universitātē tā arī paliek sapnis… Kas zina, kāda pēc gadiem būs nožēla par savu vēlmju ignorēšanu, tāpēc ieklausīšanās un pārdomu vērts šķiet Meldras tantes teiktais: “Pielūko, meit, nepakārto savu dzīvi tikai vīrieša vēlmēm, tev pašai jāiet savs ceļš, citādi…”
Tieši caur Meldras tēlu lasītājs gūst plašāku iespaidu par pēckara Liepāju, tās ielām, kas jaunajos laikos pārdēvētas citos nosaukumos, dažādajiem dzīvokļiem (gan puspagrabā, gan jaunā projekta mājā) un iestādēm. Skolas ainas dažviet tik sulīgas, ka rodas vēlme uzminēt, kuru no Liepājas mācību iestādēm Meldra apmeklējusi, taču rakstniece to neprecizē. Vēstījumā ievīti vairāki vēsturiski fakti, tajā skaitā par lidmašīnas katastrofu 1967. gadā, arī neganto vētru, kas vecās paaudzes liepājniekiem palikusi atmiņā vēl aizvien. Vienīgā šo rindu autores piebilde: vētra pilsētu un tās apkārtni sapostīja pēc, nevis pirms lidmašīnas katastrofas, respektīvi, 1968. gadā. Lasot romānu, var saprast, ka secība bija otrāda, taču tas ir sīkums.
Pati D. Rukšāne, jautāta, kā, nebūdama liepājniece, tik labi pārzina mūsu pilsētu un tās vēsturi, uzskaita trīs iemeslus: “Mana mamma nāk no Liepājas, un esmu tur daudz viesojusies bērnībā. Romāna tapšanas laikā intervēju vairākus liepājniekus, mammas vienaudžus, 70 līdz 80 gadus vecus. Daudz lasīju par Liepājas vēsturi gan periodikā, gan grāmatās un, protams, internetā.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bez pagātnes, tikai ar likteņiem

Kategorijas