Mūna jaunie piedzīvojumi

2020. gada 2. jūlijs 07:21

Turpinājums. Sākums 18. jūnijā

Kā tas laiks skrien! Jau jūnijs beidzies! Vasara pusē!
Iepriekš domāju, ka gribu ātrāk izaugt liels, bet laiks vilkās un vilkās. Tagad esmu gandrīz liels, bet diena ir sarāvusies maziņa, maziņa. Ar to lielo būšanu arī ir jocīgi. Kad gribu pastaigāt pa aizkaru stangu, man noteikti aizrāda: “Lielais runci, kas ta’ nu būs, tūlīt prom!” Kā gribu visu nakti jandalēt un skandalēt ar draudziņiem, tā esmu vēl nepilngadīgs un mazs.
Vienu dienu ārā sākās tāds karstums, ka man ķepas svila, staigājot pa pagalma smiltīm. Skatos, Viņa paņēmusi šķēres, nostāda Lāci miera stājā un tik šņāpj nost viņa baltās lokas. Šis stāvēja ar’, bet nelaimīgu ģīmi, baidīdamies pakustēties, jo šķēru asmeņi, tā vien likās, tūlīt kaut ko nogriezīs. Es baidījos par viņa ausīm, bet Lācis noteica: “Kas tur viena auss! Bail, ka palikšu bez riekstiem!” Tas man bija kaut kas jauns. Izrādās, ka viņš, tāpat kā vāveres, lasa riekstus.
Kad Lācis bija apšņirkāts, Viņa to iežmiedza padusē un aizstiepa uz dušu atvēsināties. Pinkainim vārds “mazgāties” ir kā lielgabala šāviens, tāpēc viņu, tādu nelaimīgu, parasti nes padusē. Arī reizēs, kad Viņa pa kluso no Lāča grib kaut ko garšīgu apēst, pasaka tik: “Lāci, mazgāties!”, un šis pazūd kā pērnā migla.
Pēc tam pienāca kārta Moricam. To pavisam fiksi šnirkt-šņarkt, un pliks! Ja jūs būtu redzējuši to špocīgo radījumu, tikko safrizētu un nomazgātu! Es smējos tā, ka novēlos no palodzes, uz kuras biju uzlīdis lūrēt. Nu, žurkulēns kas žurkulēns! Morics apvainojās un visu vakaru nerādījās man acīs. Tagad biju dusmīgs es – man nebija vairs, ko mocīt.
Izrādās, ka ar savu skaļo ņirgšanu pievērsu sev lieku uzmanību. Viņa nolēma, ka tā es izrādu interesi un vēlmi iet mazgāties. Johaidī! Neesmu tak nekāda zemūdens amfībija, man patīk saulīte un smiltiņas. Bet iebilst bija veltīgi. Iežmiedza mani padusē un uz dušu prom. Es, protams, spirinājos, cik spēka, bet tas Viņai piedeva tikai asumu. Ar vienu roku turēja mani, ar otru regulēja ūdens strūklu, lai netiktu man acīs. Gods kam gods, ziepes virsū nepilināja – vismaz šī eksekūcija pagāja secen.
Bet kārpījos un sprauslāju tāpat. Pat spēru elles zibeņus, lai tiktu prom. Kārtības labad ieskrāpēju Viņai rokā, lai nedomā, ka varēs te mani katru dienu slapināt. Pats māku smuki nomazgāties! Ja nemācētu, tad kāds būtu mans maigās mēnesgaismas un ceriņu miglas apdvestais kažoks? Pēc tam stundu sēdēju un slaucīju savu kažoku, bubinādams, ka neesmu suns, bet gan cilvēks, man slaucīties vajag. Tomēr dvieli neiedeva. Piedāvāja fēnu. Bet es šitās visas rūcošās uzpariktes kopš bērnības ciest nevaru. Laikam kāda trauma. Būs jāaiziet pie psihoterapeita. Tik pagaidīšu, kad pie speciālistiem vairs maskas nevajadzēs – neesmu tak nekāds suns, ka uzpurni likšu!
Vienu vakaru pie mums atkal piebrauca kravas busiņš. Meita atkal visu ko atsūtīja. Suņi no laimes dejoja sirtaki. Protams, manus kārumus norijuši, tagad ēdīs savējos, negaršīgos. Principa pēc ēdu viņu cepumus, kaut saprotu, ka dzīvē neko tik negaršīgu neesmu ēdis. Bet pats galvenais – Meita izpildīja manu lūgumu un atsūtīja man mājiņu. Kad Viņa un suņi bija savākuši savas parpalas un atbrīvojuši man sūtīto namiņu, es tur ievācos uz dzīvi. Tā arī nesapratu, kas Viņai nepatika. Tas, ka man ir sava mājiņa istabas vidū, vai tas, ka es uzreiz rīkoju svinības ar visiem saviem trīsdesmit kora dalībniekiem? Atņēma mājiņu, salocīja un draugus aizsūtīja mājās. Prinčukam pat viņa saimniece atnāca pakaļ – tak nebija slinkums pa šito sutoņu nākt un meklēt savu kuslo radījumu.
Un tad vienu rītu visi sāka rosīties kā aptrakušas vaboles. Skraidelēja uz visām pusēm. Prasīju Lācim: kas noticis, ugunsgrēks, vai? Nē, esot pienākuši Jāņi. Izskraidīju visu dārzu, vienīgais Jānis, ko atradu, bija Tētis, bet viņš nekur nemaz nebija aizgājis. Lācis mani nosauca par muļķīti – tie esot svētki – un aizjoza pēc meijām. Atveda abi ar Brāli tādu jaunu bērziņu pudurīti un salika pa visiem kaktiem. Puķes visi liek vāzē. Kāpēc kokus nocirta un nolika kaktā, es nesapratu.
Pa to laiku Viņa un Mamma grieza gaļu un ķepināja tādas mazas mīklas piciņas. Tos jau es pazīstu, Ziemassvētkos arī bija. Pīrāgi! Man garšo tikai pīrāgu iekšpuse. Mēģināju Viņu pierunāt uzcept man pīrāgu, kam mīkla ir iekšpusē un gaļa ārpusē, bet mani aizdzina prom, lai nemaisoties pa kājām.
Tētis visu dienu riktēja ugunskura vietu, salika krēsliņus un galdiņus. Es viņam palīdzēju – gaidīju ciemiņus.
Vakarā atbrauca Draudzene, viņai līdzi – Družka ar Vīru. Lācis atkal sajuka prātā, bet Viņa lika Draudzenei dziedāt Līgo dziesmas. Draudzene atbrauca ar vainadziņu galvā. Manējā uzreiz apstaigāja dārzu, salasīja visādas puķes un arī sapina. Teikšu, kā ir: tik smukas abas sen nebiju redzējis.
Kad palika mazliet vēsāks, visi sapucējušies apsēdās dārzā un iekurināja ugunskuru. Gaisā uzvirmoja ceptas gaļas smarža. Mēs visi trīs sēdējām kā ķipīši un vilkām līdzi lustīgajai dziedāšanai. Man, protams, sanāca vislabāk. Morics savā sīkā žurkulēna balsī arī tīri tā neko izpildījās, bet Lācis – kā jau pienākas, ja uz ausīm ir uzkāpis lācis – kaut ko zem deguna rūcelēja.
Kad jau sāka satumst, ieradās Māsīca un Viņas draudzene, kuru Tētis nosaucis par Floksi. Un sākās vispārēja jautrība. Visi ēda, dzēra, dziedāja un dancoja. Un mēs visiem pa vidu. Sen nebija piedzīvots šitāds ļembasts! Lācis ar Moricu visu laiku mēģināja nočiept alu. Es viņu atrakcijās nepiedalījos, jo neatbalstu šitādas muļķības. Viņi man skaidroja, ka reizi gadā kārtīgam latvietim jādzer alus un jāēd siers. Par sieru skaidrs, bet kam tas alus? Un kāds gan Morics kārtīgs latvietis? Jorkas grāfs!
Brīdi pirms pusnakts mani un Moricu aizdzina gulēt. Man tik ļoti sāpēja sirds, ka es tā arī neredzēju, kā paparde zied. Aizmigu, izlaidies Viņas gultā. Lai Viņa guļ, kur grib!
Šajās karstajās dienās pie mums brauc Mazdēliņi. Nu ko tiem ķipariem četrās sienās darīt? Mūsmājās viņiem ir pulka pieskatītāju. Mēs ar Lāci vien ko esam vērti!
Viendien Mazdēliņi sadomāja mūs abus uzzīmēt. Sasēdāmies mēs ar Lāci, lai zīmē portretus. Izrādās, ka nav papīra, bet jāzīmējot, kamēr mūza nav aizlaidusies. Kas tā tāda, es nezinu, bet nekustējos ne no vietas un Lācim neļāvu. Mazdēliņi atrisināja papīra trūkumu vienkārši – viens otram uz pieres, vēdera un muguras sazīmēja mūs kā dzīvus!
Lepns par savu bildi, aizskrēju pasaukt Viņu. Dabūju pa mizu gan es, gan viņi. Viņus piedevām pabāza zem dušas. Es laikus notinos, purpinādams, ka šitā jau tos jaunos talantus nīdē.
Es tā sāku domāt, ka dzīvi veido vieni svētki, jo pēc Jāņiem pienāca nākamie – Lāča dzimšanas diena. Gaviļnieks jau agri no rīta staigāja tāds sapucējies un smaidīgs. Viņam pat ciemiņi atbrauca – Krustmeita ar Draugu. Lācis paklusām pat notrausa laimes asaras. Pārjūtīgs palicis savos četros gados. Viņa ielika jubilāra bildi datorā, lai iepriekšējā saimniece redzot, kāds jau liels. Krustmeita nosmējās, ka Lācim vairāk apsveikumu “Feisbukā” nekā viņai.
Tā es uzzināju Lāča stāstu. Izrādās, Viņa šamo adoptējusi pirms trim gadiem, ieraugot sociālajos tīklos. Lācim pirms mūsu mājas bija citas mājas. Tajā vakarā ilgi domāju, kā tas ir, ka kāds ģimenes loceklis paliek lieks un to atdod prom. Neko neizdomāju, bet sapratu, ka mīlu Viņu vēl vairāk. Pat par visu slapjo dušu. Jo Viņa mūs nevienam neatdod, bet tieši otrādi – visus vakarā sagana un noliek gulēt. Sapratu, cik mēs esam laimīgi, jo mums ir mājas un ģimene.
Lai Tev vienmēr blakus ir Tava ģimene!
Mīlestībā – Mūns.
Kādreiz vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūna jaunie piedzīvojumi

Kategorijas