Saikne ar zemi

2020. gada 9. jūlijs 07:00

145

Reizēm rokas darot zina, ko ļoti ilgi ir mēģinājis saprast prāts – teicis analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs. Aizvien pieaugošais pieprasījums pēc stādu audzētāju produkcijas, tendences žurnālu plauktos un sociālo tīklu ierakstos liek secināt, ka savs dārzs vai puķudobe kļūst par jaunāko trendu. Un tam ir ne tikai pragmatiski iemesli.

Veicina pandēmija
Televīzijas personība Rūta Dvinska, Latvijas Radio žurnālists Edgars Kupčs un citas sabiedrībā zināmas personas sociālajos tīklos ļauj sekot līdzi savām veiksmēm un neveiksmēm dārza darbos. Rosīšanās pa zemi, pa savu mazdārziņu vai vecāku saimniecību kļuvusi par jaunu dzīvesstila modes virzienu.
Novērojumi rāda, ka izaudzēt savus gurķus un zemenes aizvien biežāk vēlas jaunieši pēc 30 gadu vecuma, kuri nodibinājuši ģimeni un paši auguši laukos. Viņi šajā vecumā sāk apjaust to, ka visa laime tomēr neslēpjas pilsētā un lielveikalu produkcijā. Novērtē to, kas pašiem bērnībā bija ikdiena, un vēlas to nodrošināt arī saviem bērniem.
Sevišķi aktuāli tas kļuva šajā pavasarī, kad “Covid-19” dēļ daudzi bija spiesti strādāt attālināti vai noteiktu laiku pavadīt mājās bez darba. Latvijas stādaudzētāji atzina, ka sezona sākusies agrāk nekā parasti, un daži pat neslēpa, ka pietrūkst produkcijas. Pietiekamā daudzumā nebija pieejami augļkoki un ogulāji, kas pirms nonākšanas tirgū jāaudzē pat vairākus gadus.
Lauksaimnieki uzskata, ka viens no galvenajiem straujā pieprasījuma kāpuma iemesliem šajā pavasarī bija slēgtās robežas. Līdz ar to nebija iespējams ievest lētāku produkciju no Polijas. Taču tas nebija vienīgais.

Lētāk ir nopirkt, bet...
“Daudzi saka: cik tas ir forši, ka var aiziet uz mazdārziņu un nav jāsēž mājās,” dzirdējusi Durbes novada lauku attīstības speciāliste Aiva Kasparoviča. Viņa nodarbojas arī ar stādu audzēšanu, pārdošanu un piegādi mājās. “Daudziem savs dārziņš bija sens sapnis, bet ikdienas skrējienā vienmēr pietrūka laika to realizēt. Vīruss deva iespēju ikdienas gaitas saplānot citādi, un radās laiks darbam zemē.” Arī pašiem tapusi jauna siltumnīca, kur pēc saspringtās ikdienas relaksēties, parušinoties pa zemi.
Ja sarēķinātu siltumnīcas, stādu un ieguldītā darba izmaksas, būtu skaidrs, ka tur izaug ļoti dārgi tomāti, gan norāda kāds aizputnieks, kuram ir privātmāja. Plēves māja izgatavota ļoti gaumīga, no dārgiem kokmateriāliem un tiek uzturēta perfektā kārtībā. Vieglāk un noteikti arī lētāk būtu tomātus nopirkt kaut vai vietējā tirgū. Tas pats attiecas uz kartupeļu audzēšanu, ko piemin A. Kasparoviča: “Ja cilvēkam nav savas tehnikas, ar ko apstrādāt zemi, vieglāk tos divus, trīs maisus kartupeļu būtu nopirkt. Taču kaimiņiene saka: nu, kā laukos neaudzēs kartupeļus! Tas vairāk ir hobijs, piesaiste zemei.”
Savukārt pensijas vecuma kundzēm rosīšanās pa puķudobēm ir iespēja justies noderīgām, sevi nodarbināt, kā arī pašām pēc tam priecāties par rezultātu. Tāpat tas ļauj socializēties, padaloties un apmainoties ar stādiem, izrādot dobes ciemiņiem.
Bet tie, kuriem sava zemes pleķīša nav, pēdējos gados aizvien biežāk meklē iespējas nodarboties ar zemeņu un citu ogu pašlasīšanu. Tā ir iespēja ne tikai ietaupīt, produkciju iegūstot par zemāku cenu nekā tirgū, bet arī redzēt, no kurienes ogas nāk, atpūsties un baudīt lauku vidi. A. Kasparovičai negatīvas pieredzes attiecībā uz dobju izbradāšanu neesot. Daļa klientu braucot gadu no gada atkārtoti. Saimniece neliedz ņemt līdzi arī atvases. “Pilsētas bērniem visa mute nosmērēta ar zemenēm – viņiem tā ir laime!” viņa saka ar labestīgu smaidu.

Sava veida terapija
Pētot dziļāk cilvēka vajadzību būt saiknē ar zemi, gribas vilkt paralēles ar smilšu spēles terapiju. Teorija stāsta, ka tā palīdz kā bērnam, tā pieaugušajam izdzīvot negatīvos pārdzīvojumus un atveseļoties. Nodarbības laikā, izmantojot figūriņas, smiltis un ūdeni, var izteikt to, ko nespēj pastāstīt ar vārdiem, izspēlēt savu pieredzi, atbrīvoties no spriedzes, dusmām vai bailēm. “Bērni jau no seniem laikiem ir spēlējušies smiltīs: būvējuši savu pasauli, veidojuši ainas, realizējuši idejas, fantāzijas vai vienkārši darbojušies sajūtu līmenī,” stāsta psiholoģe Inese Gūtmane, kura praktizē smilšu spēles terapijas metodi. “Pieaugušais jau darbojas apzināti, bet zemapziņas līmenī pozitīvās emocijas un sajūtas ir palikušas.”
Smiltis ir maigas, glāstošas, tās plūst, tāpēc ļauj meditēt, relaksē, mazina stresu. Taču sausas tās arī neklausa, nepakļaujas, tāpēc māca pacietību, noņem agresiju, jo nākas pacīnīties. Savukārt slapja zeme klausa, palīdz atsaukt atmiņā bērnību, attīsta radošumu. “Tas smilšu terapijā sasaucas ar darbošanos zemē – katrs veido savu dārzu, iekārto savu sētu, ir savas pasaules radītājs. Ejot dziļumā vai augstumā, strādā ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski,” norāda I. Gūtmane. Atšķirība starp dārzu un smilšu kasti terapeita kabinetā ir tikai tā, ka speciālists palīdz pacientam saprast sevi, savas spējas, attiecības ar citiem.
Latviešiem vispār ir ļoti izteikta vajadzība pēc sava stūrīša zemes. Tas veidojies, balstoties uz tradīcijām, temperamentu. Latvietis vairāk ir viensētas cilvēks, viņam svarīgāka ir ģimene, nevis sabiedrība kopumā. “Tādēļ arī gribas savu teritoriju, kas ir tikai tavs un kur jūties droši. Sava māja, savs pavards, sava ģimene, dzimta dod drošības sajūtu,” uzskata I. Gūtmane. Turklāt, strādājot zemē, darbojas dvēsele, emocijas un ķermenis, nevis verbālā puse. Latvietis pēc rakstura ir intraverts, tāpēc viņš labāk strādā ar zemi nekā komunicē ar sabiedrību.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Saikne ar zemi

Kategorijas