Bērnības vietā izzina un apkopo stāstus

2020. gada 9. jūlijs 07:00

1267

Bakūzes muiža Vaiņodes novada Embūtes pagasta Vībiņos pirms četriem gadiem tika pie jauniem saimniekiem. Īpašumu 2016. gadā iegādājās Iveta Mame ar ģimeni. Viņu ar šo vietu saista īpašas atmiņas, tāpēc īpašuma iegādi var saistīt ar zināmu sentimentu, taču pāri tam ir vēlme nosargāt vienu īpašu vietu, izzināt tās stāstus un vēstīt tos tālāk nākamajām paaudzēm.

Skolas laiks – īpaši mīļš
Kad pašvaldība nolēmusi ēku pārdot, I. Mamei uzreiz šķitis – tai jānonāk savējo, vietējo, ne svešinieku rokās. Un kāpēc gan to nepaņemt pašas ģimenei, cenšoties šo vietu no jauna iedzīvināt? “Tā ir bērnība – zeme, kurā esi laimīgs,” par savu saikni ar muižu saka I. Mame. Viņai šķitis – ja ēku savā īpašumā pārņems kāds cits, nebūs iespējas šeit atgriezties, kavēties atmiņās par skolas laiku, kas te aizvadīts.
Skola Bakūzes muižas ēkā darbojusies no 1940. gada, kara laikā te pārmaiņus bijis gan vācu, gan krievu hospitālis, pēcāk skola savu darbību turpinājusi līdz 2009. gadam. Skolu te beigusi arī pati I. Mame, kādu laiku strādājusi arī par skolotāju. “Tāpēc man te ir īpaši mīļi.”
Žēl gan esot par to, ka savulaik – 1860. gadā – barons Dortezens nodibinājis skolu, lai izglītotu jauno paaudzi, bet mūsdienās skolas vieglu roku citu pēc citas ver ciet, tajā skaitā Embūtes skolu. “Lai gan tām mazajām skolām varētu būt vērtība,” pārdomās dalās I. Mame.
Stāstījumu viesiem par Bakūzes muižu viņa gan nesāk ar skolas laiku, bet pašiem pirmsākumiem. Stāstīts tiek par rakstnieku Jēkabu Janševski, kura romāna “Līgava” otrajā daļā darbība risinās tieši šeit – muižā. J. Janševskis raksta par baronu, kurš iemīlējās kalponē, pēcāk šajā savienībā piedzima seši bērni. I. Mame neslēpj, ka romāns ir reizē skaists un skaudrs vēstījums par savu laiku un vienu no muižas baroniem – Karlu Frīdrihu Dortezenu (Carl Friedrich Dorthesen), kura vārds literatūrā lietots kā Kārlis Dortezens. “Kad lasīju romānu, mēģināju iztēloties – kur tad katrs ir dzīvojis,” atklāj I. Mame. Tā kā J. Janševskis diezgan smalki aprakstījis tēlu redzēto ainavu pa savas dzīvojamās telpas logiem, tad aptuveni iespējams iztēloties, kur dzīvojis kungs, kur – kalpone. Pilnīgu pārliecību gan par to gūt nevar, jo pieļaujams, ka laika gaitā ainava, kas skatam pavērusies toreiz, krietni mainījusies.

Mantojums paaudzēm
Lai gan muiža ģimenei vēl jāizpērk no pašvaldības, jau skaidrs, ka, ieguldot tajā, tas netiek darīts velti. “Tas, kas muižai nācis līdzi – stāsti, kurus cilvēki visu laiku man pienes klāt.” Un līdzi stāstiem nereti vien nāk arī sava laika liecinieki – dažādi seni priekšmeti. “Viss, gandrīz viss, kas šeit skatāms, ir kāda dāvināts,” par muižas telpu iekārtojumu un izskatu saka I. Mame. Kas kādam bijis lieks vai pārceļoties vairs nav bijis vajadzīgs, ir uz šejieni atvests, un, kā secina saimniece, te visnotaļ labi iederas.
Aplūkojamo priekšmetu vidū ir, piemēram, mutes mazgājamā bļoda, senas servīzes, terīnes, šujmašīna, tamborējumi u.c. Par laiku, kad Bakūzes muižā darbojusies Embūtes skola, liecina dažās telpās atstātās tāfeles. Tādējādi muižā esošie priekšmeti glabā informāciju par visnotaļ dažādiem laikiem.
Četros gados, kopš Mamju ģimene tur r’upi par muižu, izdevies iepazīt daudz cilvēku, kuri te viesojušies. Katrs no tiem devis savu īpašo artavu. “Viņi atbrauc un ir savējie,” apliecina I. Mame. Teju katrs, kurš šeit, intereses vadīts, viesojas, ierodas ar savu īpašo stāstu par šo vietu un tādējādi palīdz veidot daudz plašāku un konkrētāku kopainu par šīs vietas un cilvēku dzīves līkločiem.

Smalkais izpētes darbs
Kopā ar meitu Līgu daudz laika tiek pavadīts, pētot arhīvus, meklējot informāciju par muižas kādreizējiem saimniekiem un iemītniekiem. Arhīvs ļāvis iepazīt Dortezenu dzimtas ciltskoku un atrast citus vērtīgus dokumentus. “Tā mēs pa bišķītim informāciju vācam,” uzsver I. Mame. Vēsture viņai patikusi kopš skolas laikiem, un te liels nopelns ir pedagogiem, kuri spējuši ielikt tik zīmīgus pamatus interesei par novadpētniecību. Uzieto dokumentu atšifrēšana gan prasa ne mazums laika – tā kā lielākā daļa dokumentu rakstīti rokrakstā, tos jāspēj atšifrēt un teksts pēcāk jāpārtulko no vācu valodas.
I. Mamei šis pamatīgais izpētes un iedziļināšanās darbs ļoti iet pie sirds: “Starp rindiņām jāmēģina atrast atslēgas vārdi, kas ir svarīgi. Un pēc tam tulkot visu tekstu. Tad tiek meklēts kāds, kurš palīdz tulkot, un tā pa gabaliņam vācam šīs vietas vēsturi.” Tulkošanā daudz palīdzējusi Rita Tomsone no Talsiem.
Par Bakūzes muižas atdzimšanu un tās jauno saimnieku rosību vietnē “Facebook” uzzinājis muižas agrākā īpašnieka – Dr. Aleksa Hugo Vilhelma Uckes – mazmazdēls Olivers Ucke. Viņš muižā ieradies un varējis daudz vērtīga pastāstīt, jo par laiku 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad muiža piederējusi viņa vecvectēvam, zināms gaužām maz. Tā, piemēram, izdevies uzzināt par figūrām, kas savulaik atradušās zāles nišās. Aprakstos lasāms, ka nišās bijušas ievietotas Ādama un Ievas skulptūras, kuras savulaik nozagtas, bet, kā atklājis O. Ucke, figūras vecvectēvs paņēmis sev līdzi, kad devies uz muižu Dēselē. Kur tās atrodas šobrīd – tas gan nav zināms.

Tikt līdz pamatiem
I. Mami ļoti interesē muižas laiks, tās vēsturiskais izskats, viss īpašais, kas ar to saistās, tāpēc nerimstas centieni tikt klāt katrai vēsturiskajai detaļai, kas senajā ēkā vēl saglabājusies. Vienā no telpām redzams muižas plato dēļu atsegums. Saimniece ir apņēmības pilna, noņemot virsū likto pārklājumu, tikt vēsturiskajam segumam klāt. Kā sava laika liecība muižā saglabātas vienas vēsturiskās durvis un to dekors, kas, kā izrādās, bijis ierasts 19. gadsimta vidū celtajām muižām, jo to savulaik varēts pasūtīt no kataloga, tādēļ tāds skatāms pat vairākās Latvijas muižās. Bakūzes muižā durvju dekors gan vairākkārt pārkrāsots, tāpēc tikt pie oriģinālā krāsojuma ir grūti.
“Man ir pašai savi izrakumi šeit,” par sava veida arheoloģisko darbību muižā smaidot saka I. Mame. Veicot šādus izrakumus, jau izdevies tikt pie dažādām vērtīgām sava laika liecībām. Piemēram, pie avīzes gabaliņiem no 1901. gada, trauku lauskām u.c. Kas interesanti – muižas aprakstos minēts, ka tā celta 1867. gadā, taču, veicot izrakumus muižas izpētes laikā, tās jaunie saimnieki uzgājuši kādu aizmūrētu telpu un logu, kas ļāvis secināt, ka ēka varētu būt pat daudz senāka. Cik sena – to Mamju ģimenei grūti spriest, taču viņi cer, ka reiz uzradīsies kāds speciālists, kurš mācēs to noteikt un pastāstīt ko vairāk.
Pirmo reizi rakstos tā pieminēta 1486. gadā. I. Mame norāda, ka internetā atrodamajā informācijā par Bakūzes muižu un tās vēsturi ir gana daudz neprecizitāšu, tādēļ jo sevišķi svarīgi šķiet uziet patiesos vēsturiskos avotus, lai šo informāciju labotu un papildinātu.

+ 4

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bērnības vietā izzina un apkopo stāstus

Kategorijas