Visu mūžu kustībā

2020. gada 9. jūlijs 07:00

153

Liepājniece Zita Valka bērnībā ir bijusi ļoti kustīgs meitēns, turklāt viņai izdevies realizēt savu vēlmi – dejot. Tas ir hobijs un profesija reizē. Pie paveiktā Zita neapstājas – viņa izglītojas pie daudziem skolotājiem, jo, viņasprāt, deja bez dvēseles, bez filozofijas nav nekas. Zitas skolotāja ir arī mūsu slavenā tautiete, dejotāja Vija Vētra. Paralēli dejošanai Zita nodarbojas ar jogu, praktizē vēdiskās zināšanas, darina rotaslietas, ir lektore Liepājas Universitātē, kā arī deju un jogas pasniedzēja Liepājas Bērnu un jauniešu centrā.

“Lokana ir, viss kārtībā!”
“Manas dzimtas saknes ir Liepājā, esmu kārtīga kurzemniece. Bērnībā mamma mani aizveda uz Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu mācīties klavierspēli. Vienu gadu nomācījos, bet nevarēju izturēt vienmuļo sēdēšanu. Reiz mamma, skatīdamās pa logu, redz – man kājas gaisā, stāvu uz rokām. Viņai bija pazīstama mākslas vingrošanas trenere Ausma Lēmane, kuras mūsu vidū vairs nav. Lēmane pārbaudīja mani turpat, uz ielas stūra. “Lokana ir, viss kārtībā, vediet to bērnu šurp!” Biju tik laimīga, ka no mūzikas skolas pārgāju uz sporta skolu – mākslas vingrošanas nodaļu,” sākotni ieskicē Zita, piebilstot, ka viņai patīk arī mūzika. Klausīdamās klasisko mūziku, esot uzaugusi, turklāt šo mūzikas stilu izmanto arī mākslas vingrošanā.
Meitenei bija astoņi gadi, kad sākusi trenēties pie A. Lēmanes, turklāt veicies ļoti labi. Pie baleta mākslinieka, horeogrāfa Leona Brunava divus gadus apguvusi klasiskās dejas pamatus. “Atceros, kā centos un gribēju dejot tikpat labi kā lielās meitenes. Par katru cenu! Vēlējos dejot dažādu tautu dejas kā Mahmuds Esambajevs, kuru biju redzējusi televīzijas pārraidēs. Viņš bija mans bērnības dienu dejas favorīts. Neizgāju no zāles, kamēr neizdevās izdarīt to, ko biju iedomājusies. Parasti gan bērni nogurst un neiztur. Mūsdienu jaunā paaudze ir citādāka. Es neteiktu, ka vērtējama ar pluszīmi. Ir veselības, uzmanības un psihes problēmas,” konstatē Zita.

Smadzeņu kaites nedraud
Viņa ir sporta meistare mākslas vingrošanā, turklāt šo titulu ieguvusi 14 gadu vecumā. Septiņus gadus bijusi Latvijas izlasē. Vingrojusi, arī studējot Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. “Mākslas vingrošana un deja ir paralēlas lietas: ikviens, kurš iemācījies klasiskās dejas pamatus, var dejot dažādu stilu dejas. Attīstās koordinācija, smadzeņu darbība. Labam sportistam un dejotājam nepieciešama pacietība ilgi darīt vienu un to pašu, kas cilvēkam ar tendenci uz izklaidi var apnikt. Tāpēc profesionālajā sportā un dejā pastāv audzēkņu atlase. Sportisti ir cilvēki, kuri grib būt pirmie, labākie; viņi ir tendēti uz rezultātu. Bērnībā jau katrs grib būt visskaistākais un vislabākais. Arī mani urdīja tāds velniņš. Tikai vēlāk sapratu, ka rezultāts nebūt nav svarīgs, to ātri aizmirst. Svarīgs ir process – tikai tam ir nozīme personības rakstura veidošanā mūža garumā.”
Zita uzskata, ka pati pēc dabas ir dejotāja un vienmēr tāda bijusi. Svarīga ir gan forma, gan skaistums, gan dvēseles atvēršanās. “Deja attīsta ne tikai fizisko ķermeni, bet arī domāšanu, koordināciju, kas saistīta ar motoro intelektu, prasmi smadzenēs sakoordinēt savas ķermeņa daļas un mūzikas ritmu. Tādiem cilvēkiem Alcheimera vai Parkinsona slimība un problēmas ar smadzenēm nedraud. Šajā jomā ir pat zinātniski pētījumi,” zina stāstīt Zita.

Filozofiju apgūst no Vētras
“Piecus gadus esmu bijusi arī aerobikas instruktore jeb fitnesa trenere. Dzelzs priekškaram krītot, uz Latviju sāka braukt pasniedzēji no dažādām pasaules valstīm un radās iespēja mācīties vairāku tautu deju sistēmas. Es sāku ar indiešu klasisko deju Bharatnatyam stilā – tas bija mana mūža sapnis. Arī flamenko. Pieķēru klāt Austrumu dejas. Īpaši patika tās, kurās ir vairāk filozofijas. Katru nedēļas nogali deju zālē pavadīju sešas līdz astoņas stundas. Man bija mazs bērns. Mana mamma staigāja ar viņu pa Vecrīgu, es mazuli pieliku pie krūts, pabaroju un atkal skrēju uz dejām,” dejošanas mīlestībā atzīstas kurzemniece.
“Mācībām un ģimenei spēka pietika, jo beidzot biju dabūjusi to, ko gaidīju daudzus gadus.” Zita atzīst, ka šajā jomā guvusi piepildījumu, jo sirdslietu izdevies apvienot ar profesiju. Īsta laimes izjūta iestājas mirkļos, kad viņas prasme un zināšanas ir vajadzīgas vēl kādam.
“Austrumu dejas ir dažādas: dejoju tā saucamo stilu, kas vairāk ir pielāgots skatuvei. Vairāk gan esmu praktiķe, ne teorētiķe. Joprojām dejoju flamenko, mazliet arī čigānu dejas. Tad ir Indijas Bolivudas stila dejas, kas pazīstamas no indiešu filmām – jautras, priecīgas, par mīlestību, taču koordinācijas un emocionalitātes ziņā mūsu mentalitātei sarežģītas,” atzīst dejotāja.
Viņasprāt, profesionālam dejotājam ir jābūt iedzimtai labai veselībai, plastiskam ķermenim un stipriem kauliem. Deju un tās stilu ir daudz; katrs var izvēlēties sev, savam vecumam piemērotāko. “Mana skolotāja Vija Vētra dejo vēl 97 gadu vecumā. Viņa ir unikāls gadījums dejas vēsturē. Vētra mani skolojusi tieši dejas filozofijā. Sākām sadarboties 2006. gadā, kad Vija visā Latvijā vadīja meistarklases. Kad satikāmies, mana pirmā doma bija, ka es izcilo dejotāju pazīstu jau no iepriekšējām dzīvēm. Viņa pārsteidza ar savu jauneklību. Tolaik Vijai bija 85 gadi, bet šķita, ka tikai 60. Viņas enerģētika ir kā jaunam cilvēkam. Ar Viju runājot, neliekas, ka komunicē ar vecu cilvēku. Viņa zina astoņas valodas un ir ļoti inteliģenta. Vijas mācība skan šādi: deju, ko izpildi, tu saisti ar Visumu, ar pasauli, ar radību, ar Dievu, un tu esi daļiņa no veselā. Tu to dari, mijiedarbojoties ar publiku. Kā izmanto telpu, kā tajā kusties, ko nozīmē dejot ar masku, ko nozīmē uz skatuves izpaust emocijas. Katrs nākam ar savu pieredzi, bet dažādi skolotāji to pasaka atšķirīgi,” pauž dejotāja. Liepājā ar Vētras piedalīšanos Zita noorganizējusi dejas meistarklases un vēlāk to darījusi arī ar projektu starpniecību.

Skolotājs kā milzu vērtība
Interese par garīgajām zināšanām Zitai bijusi kopš bērnības. Viņas pirmais garīgais skolotājs bija Vladimirs Stepanovs jeb Meistars Džī no Krievijas – viņš vadīja seminārus skolā ar underground nosaukumu “Muļķu kuģis”. Tur gūtās zināšanas devušas impulsu visam mūžam. “Noteikti pieminēšu arī savu sūfiju tradīcijas skolotāju Vali van Lohuizenu no Holandes. Sūfisms ir mistisks pašizziņas ceļš. Simtiem gadu sūfisms ir pastāvējis līdzās citām reliģijām un tradīcijām, nemēģinot tām uzspiest savu pasaules redzējumu,” stāsta Zita. “Eksistē tāda kā dievišķās daļiņas izjūta, kas dziļi mājo cilvēkā, līdzīgi kā sirdsmiers, tīra sirdsapziņa, labestība. Tādai noteikti būtu jāmīt ikvienā.” Viņa atklāj, ka vienu savas dzīves daļu veltījusi arī kristīgās pareizticības praksei un izpētei. Reliģija, viņasprāt, ir labs līdzeklis cilvēka garīgajai disciplinētībai, taču to grūti nosaukt par pilnīgu.
Savukārt pie Irinas Kūris no Sanktpēterburgas Zita mācījusies jogas deju un indiešu dejas pamatus. Jogas, precīzāk, hatha jogas, pamatus dejotāja apguvusi pie skolotājas Dipikas Ma (tulkojumā no sanskrita – ‘zināšanu gaismu nesošā māte’) jeb Natālijas Dubiņinas – Rīgas jogas skolas dibinātājas. Astroloģijas pamatus apguvusi pie Ata Zariņa. “Katra jauna zināšana atver aizvien plašākus horizontus, taču vienlaikus rada niecības izjūtu universālo zināšanu priekšā,” atzīst Zita.

Krāsu terapija un kostīmi
Viens no Zitas vaļaspriekiem ir brošu, auskaru un dažādu greznumlietiņu darināšana. Tam vajadzīga milzu pacietība. Vispirms skatījusies, kā to dara citi, tad mēģinājusi pati. Sākusi ar puķīšu veidošanu, pēc tam pievērsusies sarežģītākām rotām. Viena broša top vienas līdz divu dienu laikā. Kā materiāli tiek izmantoti auduma atgriezumi, mežģīnes, pērlītes, tamborējumi, spīguļi. “Es draugiem dāvinu savu enerģiju, to veikalā nopirkt nevar. Darināšana aizņem lielu laiku, taču man tā ir radoša meditācija. Nekad nezinu, kas sanāks. Kādreiz nevarēju ciest rozā krāsu; man tā asociējās ar cūkām. Reiz sāku knibināties ar rozā lupatiņām, rezultātā no šīs nepatikas sevi izdziedināju. To var dēvēt par krāsu terapiju, taču tik vienkārši vis nav. Kā mācīja viens no maniem garīgajiem skolotājiem: kādu laiku pirms saules lēkta jānomazgājas, jāuzvelk noteiktas krāsas apģērbs, uz noteiktu laiku jāiziet saullēktā, lai ļoti smalkā līmenī iedarbotos krāsas vibrācija. Kā pausts vēdās, tā ir īstā krāsu terapija,” zināšanās dalās Zita. Latvijā tādas lietas pat nezinot. Mums krāsu terapija saistās galvenokārt ar zīmēšanu, izmantojot krāsas.
“Man ir divi dejošanas kostīmi, modelēti ar puķēm. Esmu tos veidojusi pati, jo nepatīk valkāt drānas, ko darinājis cits. Kostīmus pati nešuju, taču rotāju. Kostīmu pamatu uzšuj šuvēja, es tos dizainēju. Tas ir līdzīgi tam, kā mākslinieks pats glezno savu mākslas darbu. Man ir daudz kostīmu, bet topā ir kādi seši,” atklāj Zita.

Sapņi un starojums
Dejotāja stāsta par valstīm, kuras apmeklējusi. Bērnībā kā sporta meistare un Latvijas izlases dalībniece mākslas vingrošanā apceļojusi apmēram 12 bijušās Padomju Savienības republikas. Vēlāk ar dejām uzstājusies Zviedrijā, Spānijā, Holandē, Beļģijā. 1998. gadā Rīgā izcīnījusi titulu “Miss Aerobika”, saņemot balvu – braucienu uz Parīzi. Zitas sapnis ir pabūt Indijā, Marokā, Ēģiptē un citur pasaulē.
“Lai dziļi un patiesi nodejotu citas tautas dejas, ir jāsaprot tās tautas kultūra. Dejas laikā dejotājs izstaros tikai to enerģiju, kas ir viņam pašam, savukārt publika dos atgriezenisko saiti. Tā ir enerģijas apmaiņa. Svarīgi, lai tā būtu kvalitatīva,” rezumē Zita Valka.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Visu mūžu kustībā

Kategorijas