Pirmajā reformā pagasti tiecās pēc patstāvības, otrajā – baidās no atstumtības

2020. gada 16. jūlijs 07:00

2009. gadā administratīvi teritoriālā vienība – Liepājas rajons – tika sadalīts astoņos patstāvīgos novados. Pēc 12 gadiem – 2021. gadā – visi astoņi atkal apvienosies, veidojot Dienvidkurzemes novadu.
“Kursas Laiks” veido publikāciju ciklu “Starp divām reformām”, kurā atskatīsies uz to, kā notika iepriekšējā reforma, uzklausīs amatpersonu un iedzīvotāju domas par tās ieguvumiem un zaudējumiem un prognozēs jaunās reformas devumu.
Šoreiz saruna ar kādreizējo Liepājas rajona padomes izpilddirektoru, tagadējo Kurzemes plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļas tīkla plānotāju Induli Ozoliņu.

Labāk tāpēc, ka labāk
“Ne tolaik redzējām pamatotību reformai, ne tagad. Ne toreiz, ne tagad nav centra, kas dominētu. Astoņi novadi tapa pēdējā brīdī politisku vienošanos rezultātā, rajona pilsētu pašvaldības bija noskaņotas, ka tām jāturas kā centriņiem,” atminas I. Ozoliņš.
Astoņi novadi tapuši pirms pēdējā balsojuma Saeimā, no vēlētāju apvienībām ievēlētajiem pieslēdzoties vienai vai otrai partijai. Bijis mēģinājums runāt par novadu Liepājas rajona robežās, sarunu raunds sākts, bet uzreiz tapis skaidrs, ka jēgas no tā nebūs.
Arguments, ka lielākos novados dzīve būs labāka, I. Ozoliņu nepārliecina. Salīdzinājumam viņš kā piemēru min Ventspils novada sastāvā esošo Užavu un patstāvīgo nelielo Rucavas novadu. Neesot vērojams, ka Užavā 10 gadu laikā būtu noticis ievērojams uzrāviens, kas to jūtami paceltu pāri Rucavai.
Kā kuriozs televīzijā izskanējis kāda speciālista viedoklis par Rucavas novadu: viņiem būs labāk tāpēc, ka būs labāk.
Arī iepriekšējā reforma notika krīzes laikā, kad ekonomika bija dziļā bedrē. “Pēc reformas valsts sāka no tās kārpīties ārā, un tad individuāli varbūt bija arī uzlabojumi, bet vai to var norakstīt uz reformas nopelniem?”

Rajons – kā čaumala
I. Ozoliņš atgādina, ka pašvaldības ir reformētas gan pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju gados. Ciema padome padomju laikā bijusi nedaudz butaforisks veidojums, kur deputāti atnākuši balsot par sīkiem jautājumiem, pārējo visu darīja rajona padome. Piemēram, rajonā izlēma – skolu remontēt vai ne, ciema padomē – līmēt zaļas vai dzeltenas tapetes.
Taču deputāti gribējuši uz vietas lemt arī lielākas lietas, un tā radusies vēlme pēc patstāvības. “Un jo vairāk funkcijas atdeva uz vietām, jo mazāk palika rajonam.” Atmodas laikā rajona padome kā atsevišķa pašvaldība vēlēta tikai vienu reizi, pēc tam tā veidojās no pagastos ievēlētajiem priekšsēdētājiem. Sākoties neatkarības laikam, lielākais budžeta īpatsvars bijis rajona rokās, viss bijis sacentralizēts – skolas, medicīna, sadzīves pakalpojumi. Bijusi Siltumdirekcija, Kino direkcija u.tml., dažādas biedrības.
90. gados tikuši stiprināti pagasti, atdodot tiem patstāvīgas funkcijas, rajons palicis tikai kā čaumala, kur lemj koordinējošus jautājumus, līdzīgi kā tagad plānošanas reģionos. Rajona padomes 50 štatu darbinieku sarakstā bijuši arī šoferi, apkopējas u.tml. Lielākā pārvaldes struktūra bijusi Skolu valde. Piemēram, grāmatveži rēķinājuši visa rajona skolotājiem algas, bet pēc reformas to darīja uz vietas katrā novadā. I. Ozoliņš spriež, ka novadu pārvaldes bija spiestas veidoties spēcīgākas nekā pagastu laikā.

Jāsadzird arī mazie
No valsts kopējās attīstības ir atkarīga arī novadu izaugsme. “Galvenais būtu ministrijas vēlme decentralizēt kādas funkcijas, bet tā uz to nav gatava. Runā vien par sīkumiem.” Piemēram, Zemkopības ministrija labprāt atdotu novadu ziņā suņu čipošanu. I. Ozoliņš uzskata, ka procesu vajadzētu vadīt Ministru prezidentam, nevis vienai ministrijai, jo pārējās, ko kontrolē atšķirīgas partijas, neinteresē, ko citas dara. “Funkcijas ir galvenās, ne jau pašvaldības izmērs.” Vācijā esot zemes, kur pašvaldības ir daudz mazākas nekā pie mums.
Embūtes iedzīvotājiem, protams, ir bažas, vai no viņu vidus kāds tiks ievēlēts un vai ievēlētie par viņiem interesēsies. I. Ozoliņš domā, ka tā tomēr nebūs: ja no Vaiņodes nav neviena deputāta, tad visu novada domes termiņu neviens par šo vietu neliekas ne zinis.
Deputātu, protams, būs mazāk. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) gan runā par iedzīvotāju apvienībām un biedrībām, kas izlemj tuvākajai apkārtnei būtiskas lietas, bet tās nav valstiski nostiprinātas organizācijas. I. Ozoliņš piekrīt, ka mazajiem pagastiem jābūt kādai oficiālai pārstāvniecībai, lai viņus sadzirdētu. Taču arī biedrības un vēlētāju apvienības var izveidot konkrētai partijai lojālas.
Nav skaidrs, kā veidosies jaunā novada budžets, vai iespējamais iztrūkums tiks kompensēts no valsts izlīdzināšanas fonda. Šādi fondi esot bijuši visos laikos un valstīs. Ja pašreizējā krīze atstās iespaidu, ja kopējais budžets būs mazāks nekā tagadējie kopā, jauno novadu veidošanās process būšot sāpīgs. I. Ozoliņš spriež, ka dažādu dienestu apvienošana prasīs laiku un notiks pakāpeniski: “Pārvērtības jau nenotiks nākamajā dienā pēc jaunās domes un tās priekšsēdētāja ievēlēšanas.”

Neredz valsti kopumā
I. Ozoliņš piekrīt Valsts prezidentam Egilam Levitam, ka mums īsti nav 21. gadsimta pārvaldības. Varētu būt kompleksa reforma, piemēram, samazinot Saeimas deputātu skaitu uz pusi, bet svarīgākajos jautājumos lemšanai pieaicinot arī pašvaldību vadītājus.
Nepareizs valsts pārvaldē viņam šķiet moments, ka nozarēs ir sadalītas partiju ietekmes sfēras. “Cīnās katrs par savu jomu, neredzot valsti kopumā.”
Mainīsies arī Kurzemes plānošanas reģions. Pašlaik tas gādā, lai ES reģioniem domātie finanšu instrumenti tur arī nonāktu. Bet, piemēram, Satiksmes ministrija neesot gatava atdot pašvaldībām reģionālos ceļus. Reģionu funkcija varētu būt profesionālās izglītības sistēma, varbūt pat vidējā izglītība. “Vai pēkšņi lielajos novados atradīsies ģimenes ārsti, kuru sākt trūkt? Tāpat būs viņi jāmeklē un tikpat “viegli” būs viņus atrast. Ja nu varēs piesolīt reālus labumus, ko mazs novads nevar atļauties – pienācīgu algu, dzīvokli u.tml. Kā vaiņodnieks brauca uz reģionālo slimnīcu, tā viņš brauks, tuvāk tā nebūs. Novads varētu kādu pakalpojumu koncentrēt un tur speciālistus piesaistīt, bet tas noteikti notiks kādā centrā.”

Domē nav ko meklēt
I. Ozoliņš pauž: lai spriestu par novadu nosaukumiem, būtu labi jāzina valsts vēsture. Bijušajam Liepājas rajonam esot jau bijis iegājies Lejaskurzemes novada nosaukums, tas šai pusei bijis senāks nekā Dienvidkurzeme. Piemēram, kādreiz Aizputē iznākušas “Lejaskurzemes Ziņas”.
I. Ozoliņš atbalsta modeli, ka novada pārvaldes struktūras nav koncentrētas vienuviet. “Ja visu sakoncentrētu Grobiņā, tur nav reālas vietas. Nīca un Rucava protestē, ka viņu cilvēkiem uz Grobiņu būs jābrauc caur Liepāju. Bet ikdienas cilvēkam no novada domes neko nevajag. Es kā iedzīvotājs tikai vienu reizi esmu bijis Grobiņas domē.” Sociālo palīdzību, kas iedzīvotājiem nepieciešama visvairāk, var sniegt pagastu pārvaldēs, un skaidrs, ka uz vietām tā arī paliks. Grūtāk varētu būt pedagogiem, ja, piemēram, no Rucavas būtu jābrauc uz Izglītības pārvaldes iestādi Aizputē.
I. Ozoliņš pozitīvi vērtē darbu attālināti un saziņu tiešsaistē, ko piespiedusi apgūt pandēmija. Tas ļaujot gan ievērojami ietaupīt laiku, gan garlaicīgā sanāksmē neinteresējošu jautājumu laikā doties uz virtuvi pagatavot kafiju. “Vai būs sliktāk? Domāju, ka ne. Vienkārši būs citādāk,” rezumē I. Ozoliņš.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirmajā reformā pagasti tiecās pēc patstāvības, otrajā – baidās no atstumtības

Kategorijas